Jaunās reliģiskās kustības 21.08.2012

Par jaunām reliģiskām kustībām parasti apzīmē tādas garīgās grupas un reliģiskos novirzienus, kas kādā valstī vai reģionā atrodas ārpus dominējošo reliģiju un baznīcu ietekmes sfēras, veido savas organizatoriskas struktūras, jaunas mācības, kulta praksi u. tml.

Īpaša nozīme šajās kustībās ir to garīgajiem līderiem, kas nāk ar novatoriskām idejām, kā paši uzskata, iestājas par ticības un garīguma atjaunošanu, nosoda formālismu baznīcas dzīvē, sludina atgriešanos pie laika gaitā aizmirstām vai izkropļotām vērtībām.

Dažās jaunajās reliģiskajās kustībās notiek atgriešanās pie seniem t. s. pagāniskiem ticējumiem, kā arī pievēršanās jaunas mitoloģijas radīšanai, jaunu svēto rakstu veidošanai u. tml.

Jaunas reliģiskas kustības bieži piedāvā alternatīvus ceļus cilvēka garīguma veidošanai – dažādas meditācijas, dziedniecības, vizualizācijas un okultās tehnikas veidus, kas bieži vien pārņemti no citām reliģijām un pasaules kultūrām, kā arī atsevišķus elementus no moderno zinātņu atziņām, solot cilvēkiem jauna garīguma un iekšēja līdzsvara sasniegšanu mūsdienu saspringtajos un sarežģītajos dzīves apstākļos. Liekas pamatots ir to zinātnieku (Džordžs D. Krisidijs, Roberts S. Elvuds u. c.) uzskats, kuri domā, ka par jaunām reliģiskām kustībām mūsdienu reliģijpētniecības izpratnē var runāt kā par parādībām vismaz 150 gadu diapazonā un nevis kā par fenomenu, kas pazīstams tikai 20. gadsimtā, it sevišķi pēc Otrā pasaules kara.

Bahaī ticības galvenie principi – visas cilvēces un visu reliģiju vienotība un Dieva progresējoša atklāsme, ka visi lielo reliģiju dibinātāji – pravieši Krišna, Buda, Mozus, Zaratustra, Jēzus, Muhameds ir manifestējuši vienu Dievu un bijuši viena Dieva vēstneši. Jāaizmirst nacionāli, rasistiski vai reliģiski aizspriedumi, cilvēkam pašam jāmeklē patiesība, blakus dzimtajai valodai ikvienā pasaules daļā jāmāca starptautiska palīgvaloda, jāpastāv sieviešu un vīriešu vienlīdzībai, jānodrošina vispārēja izglītība, reliģijas un zinātnes vienotība, nabadzības un bagātības galējību likvidēšana.

Bahaī doktrīna nosaka, ka pravieša Bahāullāha mācība ir domāta tūkstoš gadiem un mūsdienās tikai mazākā daļa no tās ir atklāta. Raksti un likumi tiek ieviesti dzīvē pakāpeniski.

Bahaieši ir pārliecināti, ka šajā pasaulē ir jāattīsta dvēseles daudzpusīgās īpašības – tiekšanās uz harmoniju, skaisto un labo, jo nākamajā pasaulē nebūs svarīga bagātība, vara un slava, bet tikai dvēseles kvalitāte.

Bahaiešu ticībā nav profesionālu garīdznieku, pēc viņu mācības ikviens bahaietis individuālās lūgšanās var nonākt saskarē ar Dievu un viņa izpausmēm un nekāds starpnieks viņam nav vajadzīgs.

Dievturības pamatā ir folkloras liecības par latviešu mitoloģiju. Pamatprincipi apkopoti grāmatā “Dievturu Cerokslis” (1932. g.), arī sacerējumā “Latviešu dievturības atjaunojums” (1925. g.). Dievturības idejas rodamas arī dainu kopojumos: Latvju Dieva dziesmas (1928. g.), Latvju gadskārtu dziesmas (1929. g.), Latvju tikumu dziesmas (1930. g.). Dievturu skatījumā Dievs ir pasaules Tēvs, kas izpaužas trejādībā: Dievs – garīgais sākums, radītājs; Māra – visa materiālā sākums; Laima – pasaules kārtības un likteņa pārzinātāja. Cilvēku arī veido trejādība – dvēsele, ķermenis, velis.

Jehovas liecinieki uzskata, ka Bībele ir Dieva iedvesmota un ka uz to var paļauties vairāk nekā uz cilvēku izdomātām mācībām. Jehovas liecinieki tic, ka Harmagedona kaujā Dievs iznīcinās tagadējās pasaules kārtību un nodibinās Dieva valstību, kurā Dievam uzticīgie cilvēki varēs dzīvot mūžīgi uz zemes; tikai “mazais ganāmais pulciņš” jeb 144 tūkstoši cilvēki nokļūs debesīs un valdīs kopā ar Kristu. Šī Jehovas liecinieku pārliecība tiek pamatota ar Bībeles tekstiem (it īpaši ar Daniēla un Jāņa atklāsmes grāmatās). Jehovas liecinieki, pamatojoties uz Bībeli, noraida virkni ideju, ko bija akceptējušas daudzas vēsturiskās baznīcas, – Svēto Trīsvienību, dvēseles nemirstību, elli u. c. Jehovas liecinieki uzskata, ka Kristus ir Dieva Dēls, bet Tēvs ir augstāks nekā viņš. Jehovas liecinieki neatzīst Ziemassvētkus, Lieldienas, Vasarsvētkus, valsts simbolu – karoga un himnas godināšanu, noraida militāro dienestu, nepiedalās politiskajā dzīvē (atturas no vēlēšanām), kategoriski noraida smēķēšanu un ir pret donoru asiņu pārliešanu. Vairāk nekā 150 pasaules valstīs Jehovas liecinieki ir izveidojuši 1400 speciālas komitejas saziņai ar slimnīcām, un šo komiteju locekļi informē medicīnas darbiniekus par alternatīvām asins pārliešanas metodēm. 2007. gadā nogalē Latvijā ir apzināti 54 ārsti, kuri bija gatavi sadarboties ar Jehovas lieciniekiem šajos jautājumos.

Pēdējo dienu svētie.Par šīs ticības virziena kanonu līdztekus Bībelei tiek uzskatīta arī Mormona grāmata, kā arī grāmatas “Mācība un derības” un “Dārgā pērle”. Galvenās PDS doktrīnas ir apkopotas 13 ticības apliecinājumos. Tajos minēta: ticība Dievam Tēvam, Viņa dēlam Jēzum Kristum un Svētajam Garam; mūsdienu praviešiem un atklāsmēm; ticība tam, ka caur Jēzus Kristus veikto grēku izpirkšanu visa cilvēce var tikt glābta, paklausot Kristus evaņģēlija likumiem un priekšrakstiem; ticība grēku nožēlošanas un kristīšanās ar iegremdēšanu grēku piedošanai nepieciešamībai; ticība tam, ka katram cilvēkam ir tiesības pielūgt Dievu saskaņā ar savu sirdsapziņu un citas mācības.

PDS tic, ka Mormona grāmatā ir seno praviešu raksti, kas liecina par Jēzu Kristu, un tajā aprakstīta kādu no Svētās zemes izvestu un vēlāk kaut kur senajā Amerikas kontinentā apmēram 1000 gadus dzīvojošu ļaužu vēsture. Pēc Kristus augšāmcelšanās, Viņš parādījies šiem ļaudīm Jaunajā pasaulē kā citām savām avīm (PDS atsaucas uz Jāņa ev. 10:16) un mācījis viņiem Savu evaņģēliju. Dievs turpinājis aicināt praviešus no šīs tautas, un to starpā bijis pravietis Mormons, kurš apkopojis daudzo praviešu rakstus un iegravējis tos uz zelta plāksnēm. PDS baznīca māca, ka tieši šīs plāksnes atrada un no senās valodas pārtulkoja Džozefs Smits.

PDS baznīca sevi uzskata par sākotnējās kristietības atjaunotāju un uzskata, ka patiesā izpratne par Dievu pēc Jēzus nāves ir zudusi un atjaunota sākotnējā skaidrībā līdz ar Dž. Smita darbību.

Vaišnavi.Starptautiskās Krišnas apziņas biedrības (SKAB) sekotāji uzskata sevi par senās Madhva-Gaudījas vaišnāvu tradīcijas turpinātājiem. Kustības mācība balstās uz senajiem vēdu rakstiem, īpaši uz pēdējo Purānu – Šrīmad-Bhāgavatamu un Bhagavad-Gītu. Atbilstoši kustības doktrīnām cilvēks, kurš uzticīgi kalpo Krišnam, apgūst mācību un vairākas stundas dienā skandina mantru – Kunga svētos vārdus Krišna un Rāma (Hare Krišna, Hare Krišna/ Krišna Krišna, Hare Hare/ Hare Rāma, Hare Rāma/ Rāma Rāma, Hare Hare) un citas meditatīvas lūgšanas –, pakāpeniski var pacelties līdz Dieva apziņas līmenim, jo cilvēka dvēsele ir neatņemama Krišnas daļa, kas apveltīta ar Dieva personības īpašībām.

Svami Satja Sai Baba. Satja Sai Baba savā mācībā izdala piecas pamatvērtības: patiesību (sathya), pareizu rīcību (dharma), mieru (shanti), mīlestību (prema) un nevardarbību (ahimsa). Pasaule ir ilūzija (maija), vienīgi Dievs ir reāls. Dzīves jēga ir pieredzēt vienotību ar Dievu un citām dzīvām būtnēm. Satja Sai Baba skaitās Dieva Šivas un Šakti pilnā iemiesošanās šajā Kali Jugas ērā (Kali Yuga purna avatar). Satja Sai Baba saka, ka viņš ir nācis, lai atjaunotu ticību un mudinātu izmantot vēdu gudrības. Viņa mācība ir ne tik daudz tradicionāla, cik sinkrētiska hinduisma forma, kas nāk no daudziem tā strāvojumiem, kā arī no budisma, sikhisma un kristietības.

Informācija no:http://www.bibelesbiedriba.lv/religiju-enciklopedija/jrk.html