Jautājumi, kuriem nav atbildes 04.04.2020

Samanta jautā: Atcerējos un sajutu savas iepriekšējās dzīves. Pat drebuļi pārskrēja, kad arī attēli atsauca atmiņas un sapratu, kas biju es un, kas tie cilvēki, kuri bija manā dzīvē. Biju mākslinieks, kas nāca no nabadzīgas ģimenes, kur tēvam es neinteresēju, viņš dzēra un gribēja, lai es līdzinos izcilam tā laika komponistam, kurš viņam likās tik izglītots. Arī es tēvam biju vajadzīga tādēļ, lai būtu, kas pelna lielu naudu un parūpētos par viņu. Šajā dzīvē tēvs izturas tāpat. Komponistu šajā dzīvē satiku un sadraudzējos, viņš bija tāds pats kā iepriekšējā dzīvē. Viens cits  augstmanis vēl noteica, ka man esot liels potenciāls. Bet tikai pēc savas nāves par mani sāka runāt, bet nekādu izcilību nesasniedzu. Arī šajā dzīvē neko dižu nespēju paveikt un pat tās pašas slimības piemeklē. Iepriekšējā dzīvē biju atstumtais mākslinieks ar izsitumiem, kas vēl kļuva kurls un pēc tam arī aprūpējams. Tagad atkal rodas problēmas ar izsitumiem, dzirdi un augstu asinsspiedienu. Piedzimu ar skābekļa trūkumu smadzenēs un tagad sākas tas pats. Kāpēc tā? Tur vispār var kaut ko labot?

Gribētu saprast, kur ir nonācis tagad un, kas notiks ar manu radinieku nākamajā iemiesojumā. Viņš bija jauks cilvēks, ļoti dāsns, bet vieglprātīgs, pārāk uzticīgs, viegli manipulējams un ietekmējams (tādas sievišķīgas dabas), sieva viņam bija kontrolētāja, nekur nelaida, pat pie radiem nelaida, jo domāja, ka krāps viņu, nodzersies vai tamlīdzīgi (no otras puses, tās laikam bija rūpes, jo zināja viņa vājo raksturu un gribēja pasargāt, bet ne vienmēr  sargāja no tā, no kā patiešām vajadzēja sargāt). Beigās pati sieva viņu pameta, viņa radi viņu atstāja pliku un nabagu, sieva bērēs uz visiem naidīgi skatījās (brīnums, ka vispār uz tām atnāca). Nākamajā gadā arī pati sieva nomira. Sieva, domājams, neko nesaprata  savā pēdējā dzīves stundiņā, jo nemainīja savu attieksmi pret dzīvi un citiem – aizgāja ar
naidu. Viņas vīra, laikam, ja nemaldos, uz dzīves beigām tomēr esot nākusi kaut kāda apjēga par cilvēkiem. Bet viņš nomira vientulībā un nebija līdzās neviens, kas varētu izglābt, jo varēja glābt, ja kāds būtu bijis uz vietas. Viņš bija sniedzies pēc zālēm, bet nevarēja tās aizsniegt un pakritis un palicis tur guļot.

Papildus šim jautājumi:
1.Ko viņa miršanas apstākļi var pateikt par viņa nākamo dzimšanu, kā tas varētu notikt?
2.Ja viņš nomira no tā, ka pārāk uzticējās citiem, pārāk pakļāvās sievas iegribām, pārāk dāsns bija, nemācēja sevi aizsargāt, neparūpējās par savu laimi, par vecumdienām labām, par savu drošību un nebija daudz draugu, tad viņš nākamajā dzīvē piedzīvos tādus pašus apstākļus, ja nesaprata pat dzīves pēdējā stundā, ka varēja dzīvot citādāk? Vai arī, ja pēdējā brīdī saprata, bet neko mainīt vairs  nevarēja, tad nākamajā dzīvē var piedzimt pretējos apstākļos? Ar to domāju vai svarīgi ir kādos apstākļos nomirst (veselība, finansiālais stāvoklis, īpašumi, bērnu, draugu, radu skaits u.c.) vai arī ar kādu apziņas stāvokli? Piemēram, ja šajā dzīvē vīrietis beigās saprata, ka jādomā kam uzticas, ka jādomā par sevi arī, ka draugi ir liels atbalsts un ar radiem arī vajag tikties, ka ir skaisti, ja pašam ir arī savi bērni un viss pārējais un nāves brīdī juta atvieglojumu un mieru vai prieku, neraugoties ko piedzīvoja un kā un dēļ kā nomira, tad nākamajā dzīvē var piedzimt lielākā ģimenē, kur daudz radinieku, kur ciešas saites vienam ar otru, kur sieva nav kontrolētāja un regulētāja, kur māk rūpēties un novērtē savu laimi?
3. Ko nozīmē, ja dzimtā pārsvarā ir bez bērniem? Citur māsa ar māsu dzīvo kopā, citur brālis ar māsu, citur cits vispār pilnīgi viens, bet pārsvarā pa vienam vai divatā un bez saviem bērniem?
4.Ko māca tas, ka cilvēks visu dzīvi pilnīgi viens nodzīvojis un nemaz nezina, kas ir attiecības, jo tādas nekad visa mūža garumā nav bijušas? Vai šāds cilvēks arī piedzims kā vienīgais bērns ģimenē un būs vienpatis?
5. Kur nonāk cilvēks pēc nāves, ja pirms nāves viņš izmisīgi visur meklē savas mājas un sauc pēc mājām? Ar to domāts, ka cilvēks pirms nāves ļoti gribēja atgriezties savās mājās, kur dzīvoja viens pats un pat gāja no mājām ārā, lai ietu uz turieni?
6.Vai cilvēks pēc nāves paliek astrālajā plānā, ja ļoti pieķēries mājām, cilvēkiem, sāpēm, atmiņām, mantām? Bet kas tad, ja viņš ļoti gaida aiziešanu un nemaz negrib palikt šeit ilgāk kaut vai bijis labi un arī slikti?

Elvita Rudzāte atbild: Lai redzētu iepriekšējo dzīvi, ir jābūt ļoti lieliem garīgiem sasniegumiem. Cilvēks, kuram ir ļoti lieli garīgi sasniegumi, neuzdos jautājumus man, kas vēl nav sasniegusi tādu attīstības pakāpi, lai redzētu iepriekšējās dzīves un varētu stāstīt jau par nākamajām dzīvēm.

Ko tad patiesībā Samanta ir redzējusi? To, ko gribēja redzēt, bet nevis to, kas patiesībā bija.

Ja cilvēks iepriekšējā dzīvē ir gribējis kļūt par komponistu, bet tas viņam nav izdevies, tad šajā dzīvē veicot aizliegtas un bīstamas darbības ar Smalko plānu, viņš redz tieši to par ko sapņoja iepriekšējās dzīvēs. To sauc par dzīvošanu ilūzijā un tā ir viena no galvenajām mācībām, ko Samanta nav apguvusi.

Samanta vēlas zināt par nākamo dzīvi,  aizmirstot Dievišķo likumu: “Tev nebūs zināt nākotni!” Samanta vēlas uzzināt, kas notiek ar cilvēku pēc nāves, bet to zina tikai Dievs. Tāpat viņa vēlas izprast citas dzimtas neapgūtās mācības, nezinot kā jutās šīs dzimtas cilvēki. Ne velti ir tāds teiciens: “Ja tu vēlies par sevi kaut ko uzzināt, tad paprasi to citiem, jo viņi par tevi visu zina labāk nekā tu pats”.

Katram cilvēkam ir savas individuālās attiecības ar Dievu. Tāpēc neviens no malas nedrīkst iejaukties šajās attiecībās. Iemiesojuma laikā mēs sastopamies cits ar citu, lai viens no otra mācītos, lai kļūtu dzīves gudrāki, pārvarot dažādas dzīves grūtības, bet mums nav dotas tiesības nosodīt citu cilvēku dzīves, jo katram ir savas neapgūtās mācības, kuras no malas iespējams izprast tikai tad, ja šis cilvēks atklāj savas jūtas. Tas, ko mēs redzam ar acīm un dzirdam ar ausīm, var būt ļoti maldinoši. Patiesība slēpjas cilvēka sirdī.

Smalkā plāna noslēpumi tiek atklāti tikai cilvēkiem, kas sasnieguši ļoti augstus garīgus sasniegumus. Ja tu ar varu mēģini ielauzties Dieva pasaulē, kura nav nevienam izzināma, tad tev draud ļoti nopietnas problēmas, ļoti bieži tās skar garīgo veselību.

Samanta ir nostājusies uz ļoti bīstama ceļa. Diemžēl viņa pārprot Mācībā teikto un es nezinu vai man izdevās izskaidrot tā, lai viņa izprastu savas kļūdas.