Jautājumi par dzīves problēmām 25.06.2021

Samanta jautā:

1. Manai radiniecei tika noņemtas kājas. Viņa pēc dabas bija ļoti greizsirdīga un savu vīru nelaida ciemos pat pie radiem, jo negribēja, ka viņš vazājas apkārt un uztraucās, ka tikai pie kādas citas neaiziet. Tad, kad tika atņemtas kājas, tad laikam kļuva vēl greizsirdīgāka un kontrolējošāka, jo iespējams domāja, ka tāda nevarēs noturēt savu vīru. Sākumā likās jauks cilvēks, bet līdz vecumdienām tik dusmu un naida pārņemta bija. Vai viņa būtu varējusi izvairīties no šādas nelaimes, ja nebūtu tik greizsirdīga? Vai es pareizi saprotu, ka kājas viņa zaudēja, jo vīru turēja īsā pavadā respektīvi bija greizsirdīga un kontrolējoša? Tas ir tā: viņa neļāva vīram staigāt, liedza brīvību, tāpēc pati zaudēja kājas, lai saprastu kā tas ir, kad nevari nekur aiziet?

2. Kādēļ, kad kaut kas ir jādara priekš citiem, tad es izdarīšu visu cik vien labi varēšu (pēdējos spēkus izlikšu), bet, kad man kaut ko priekš sevis vajag, tad es tāda neesmu, priekš sevis es tik ļoti necenšos. Tad, kad man kaut ko priekš sevis jādara, tad man problēmas ar sevis disciplinēšanu, bet, kad priekš cita vajag, tad man ar to viss ir kārtībā. Tad es sevi nežēloju, bet, kad pašai priekš sevis vajag, tad rodas slinkums, liekas, ka nesanāks un vai vispār to vajag, uzsāku – atlieku, uzsāku atlieku. Tāpat citiem esmu devusi lieliskus padomus un viņiem varu atrast problēmu risinājumus un tas darbojas, bet sev palīdzēt es nevaru. Pati, es neprotu savām problēmā atrast  labus risinājumus. Uz citiem intuīcija darbojas spēcīgi, bet pašai uz sevi nē. Kāpēc tā?

3. Kas no garīgā viedokļa rada lēnu domāšanu, informācijas neuztveršanu un tās lēnu apstrādi? Kā no tās atbrīvoties? Draudzenei tas sagādā grūtības jau no bērnības, jo nevar nevienu skolu normāli pabeigt.

4. Viena sen pazīstama sieviete sev piesaista cilvēkus, kuriem ir garīga rakstura traucējumi, kuri ir vāji un tie ir lēni, kas viņai nepatīk. Viņa pati ir pēc temperamenta ugunīga, taču pašai daudz kas lēni pielec, daudz ko aizmirst vai palaiž garām, viņa arī neprot vārdus pareizi izrunāt, bet sevi dēvē kā tādu, kas ir apķērīga, aša un tādu, kurai nav divreiz jāsaka viens un tas pats (kaut dzīvē ir pretēji). Viņa stāsta, ka viņai tracina tie lēnie, aizmāršīgie un viņa pilnīgi nevarot izturēt tādus, viņai ar tādiem neesot pa ceļam, jo viņai ar tādiem neesot nekā kopīga un ar tādiem nav par ko runāt. Tie esot dīvaini, nemākot rakstīt, nemākot atbildēt, esot čammas utt. Bet viņa tādus tieši pievelk. Vai viņa tādus pievelk, jo nesaprot, ka pašai ir līdzīgas iezīmes vai arī viņa tādus pievelk, lai kaut ko mācītos no tā, piemēram, ka nedrīkst uzskatīt, ka esi pārāks par citiem, jo pats vari nonākt tādā situācijā? Vai arī abi divi varianti?

Un, lai nav pārmetumi man no Jūsu puses pārpratumu dēļ- es šo jautāju, jo situācija ir reāla un es vēlos mācīties un izprast, lai pati nepieļautu tādas kļūdas. Es to nerakstu, lai parādītu cik otrs slikts, ka meklēju viņa acī saucamo baļķi un tamlīdzīgi. Ja es pieminu kādu situāciju, kurā kāds pret mani slikti izturējies un  jautāju kāpēc piesaistu tādu cilvēku, tad mana doma ir izzināt, izprast. Man taču kaut kā situācija jāizstāsta un jautājums jāuzdod, lai varētu saprast, kas notiek, bet tas nenozīmē, ka es sevi uzskatu par perfektu, par svēto, kas tik nāk šeit sarakstīt briesmu lietas par citiem un šausmināties par to. Es drīzāk reālajā dzīvē problēmas vienmēr vairāk saskatu sevī nekā citos, es sev nepiedodu daudz ko, bet citam varu piedot pat to, ko sev nepiedodu. Es sevi daudz urdu par neveiksmēm, ko pieļauju. Es citus drīzāk attaisnoju un meklēju iemeslu, kāpēc viņš šādi rīkojies, cenšos otru saprast. Citam man ir vieglāk piedot nekā sevi. Sev pat šikumu pataisīšu par nozīmīgu problēmu, bet citu sīkās kļūdas vispār nevērtēju kā
uzmanības vērtas. Tāpēc nav tā, ka meklēju citu acī baļķi, bet savā skabargu neredzu. Ja es, piemēram, izstāstu Annas situāciju, tad tas nenozīmē, ka rakstu, lai parādītu cik viņa slikta, bet es gribu saprast, kāpēc viņa piesaistījusi tādu situāciju, jo man ģimenē citiem ir bijusi tāda pati situācija, bet man nav atbildes, kāpēc tā notiek ar viņiem. Tāpēc interesējos, jo negribu pati arī pieļaut tādas pašas kļūdas, un gribas lietas būtību izprast dziļāk nevis dogmas līmenī.

Elvita Rudzāte atbild:

1. Kāpēc ar cilvēku notiek nelaime to zina sirds dziļumos pats cilvēks un Dievs. Es nedomāju, ka Samantas radiniece zaudēja kājas greizsirdības dēļ. Kājas simbolizē paša cilvēka attieksmi pret savu virzību dzīvē uz priekšu. Mēs nezinām kāda bija šī attieksme, tāpēc nevaram izdarīt secinājumus. Iespējams bija pienācis laiks atstrādāt daļu savas karmas, bet kā jau teicu iepriekš, patieso cēloni zina tikai Dievs un sirds dziļumos pats cilvēks.

2. Cilvēks, kuram ir ļoti lielas bailes “mani nemīl” cenšas mīlestību dabūt par katru cenu un tāpēc gatavs izpatikt. Samantai ir ļoti lielas bailes “mani nemīl”, tāpēc viņa cenšas citiem izpatikt. Cilvēks ar padomiem var palīdzēt tam, kam apziņas līmenis ir zemāks. Sev cilvēks var palīdzēt tikai tad, kad ir izpratis kārtējo mācību, lai paceltos garā jeb paplašinātu savu apziņas līmeni. Samanta nav izpratusi savas neapgūtās mācības, kuras pienācis laiks izprast tieši tagad, tāpēc problēmas nerisinās jeb dzīves skolotājs neatkāpjas.

3. Katrs cilvēks ir unikāls. Katram cilvēkam ir unikāla uztveres sistēma. Kāds ļoti ātri uztver informāciju, redzot kā to dara praksē, citam vajadzīga teorija un tikai pēc tam prakse, citam pietiek ar dzirdēto un vēl kāds cits saprot no pusvārda. Cilvēks nespēs uztvert informāciju, ja būs piegružojis savu atmiņas disku ar nederīgu informāciju. Piemēram, ir zināms, ka pavadītais laiks, lasot informāciju sociālajos tīklos, ir nelietderīgs un uzkrātā informācija no sociālajiem tīkliem tikai piegružo cilvēka atmiņu, neatstājot vietu derīgai informācijai. Tāpēc iemesli, kāpēc cilvēkam ir grūtības uztvert informāciju, ir dažādi.

4. Pastāv Dievišķais Piesaistes likums – līdzīgs piesaista līdzīgu; Dievišķais Mācības likums – mācīties caur slikto; Dievišķais Karmas likums – ko sēsi, to pļausi jeb dots devējam atdodas. Visi šie likumi darbojas dažādās dzīves situācijās. Ja tevi piemeklē problēma, tad tev kaut kas no šīs problēmas ir jāmācās, tev ar pazemību jāpieņem šī problēma, jo pats to esi piesaistījis un pateicoties šai problēmai tev ir iespēja ne tikai kļūt dzīves gudrākai, bet arī dzēst daļu savas sliktās karmas.

Nav iespējams noteikt precīzi problēmas cēloni, ja to apraksta cits cilvēks, nevis tas, kuru problēma piemeklējusi. Tas saistīts ar to, ka katrs cilvēks vienu un to pašu situāciju redz atšķirīgi, attieksmi pret notiekošo veido atšķirīgu un izjūt situāciju atšķirīgi. Tāpēc nevar izdarīt secinājumus, ja tu neesi runājis ar pašu cilvēku un izpratis viņa domu pasauli. Piemēram, vīrs un sieva vienu un to pašu situāciju redz atšķirīgi. Tāpēc ģimenes problēmas risina, strādājot ar abiem partneriem.

Piemēram, cilvēks, kas ir sasniedzis augstu apziņas līmeni, var lūgt Dievam smagu slimību vai citu smagu problēmu nevis tāpēc, ka viņš būtu kaut ko darījis nepareizi vai kaut ko nav sapratis, bet tikai tāpēc, ka vēlas iziet no reinkarnācijas rata un smagā slimība viņam palīdzētu dzēst atlikušo daļu sliktās karmas, lai cilvēkam vairs nevajadzētu nākt iemiesojumā uz Zemes. Cits cilvēks no malas redzētu smagi slimu cilvēku un varētu izdarīt nepareizus secinājumus, jo viņš nezina, kas notiek slimnieka iekšējā pasaulē.

Tāpēc pareizāk ir mācīties no savām dzīves situācijām un nespriest par citiem, jo tāpat patiesību zina tikai Dievs un cilvēks pats. Ja tu izdari nepareizus secinājumus un vēl apsūdzi cilvēku, piedēvējot viņam to kā nav, tad tu uzņemies sliktu karmu, kuru agrāk vai vēlāk nāksies atstrādāt caur sliktu situāciju, kas skars tevi pašu.