Par godu jubilejai , kad tieši 4. martā pirms 19. gadiem gaismas skolotāji sāka dot vēstījumus caur Tatjanu Mikušinu, es atveru šodien pirmo Gudrības vārda grāmatu, kurš jau sen ir kļuvis par manu labāko draugu un kopš ienāca manā dzīvē, nu jau pirms padsmit gadiem, krustu šķērsu iepazīts, gadu no gada- un tomēr katrreiz kaut kas jauns atkal, jo mainos es mainās mana apziņa. Tā ir mācība, kas ir pilnīgi man saprotama, uztverama tik tuva sirdij un šim laikmetam, atceros sirds gaviles kad nespēju toreiz atrauties, likās beidzot sastopu ilgi, ilgi gaidīto-šie skolotāji un pati Tatjana bija kā sen pazuduši draugi, ko dvēsele atceras. Laikam ejot Dievs deva izpratni par tik daudzām lietām, saistībā ar skolotājiem, ar sūtni un pat Krievijas notikumiem.
Atgriežoties pirms 19 gadiem šodienā, kur Sanats Kumara, stāsta par to kā ir laiks mainījies, šķiet ka šis vēstījums atkal pilnībā atbilst šodienai…pārlasot, atceros cunami traģēdiju, 2004 gadā, atceros par Sai Babas upuri, un priecājos, ka esmu tur kur esmu, lai vai kādi pārbaudījumi un ciešanas bija jānes, tas viss bijis to vērts.
Būt pašam ir vislielākā vērtība! Mūsdienās ļoti daudziem nav vairs asociācijas ar sevi pašu, savu rīcību, savu radīto, saviem vārdiem jeb ir gatavi pārdot dvēseli un otra galējība es, mans, ego neatšķiršana no individualitātes esamības.
Gudrības vārds man ir īpašs un esmu iegājusi ļoti lielā dziļumā, man pat bija izveidota kladīte, kas katrs skolotājs ir bijis iepriekšējās reinkarnācijas, bet ejot vēl dziļāk es sapratu man to nevajag… pietiek ar mazumiņu un palēnām, bet sirds gaviles bija nepārspējamas, tagad apzinoties, ka jau toreiz vajadzēja izvēlēties vienu skolotāju kā viņi teica, bet man visi likās tuvi, pilnīgi visi, bet tad vairs nevar atšķirt enerģijas, kad lūdz palīdzību, kurš ir kurš, iepazīstot vienu atšķirot viņu enerģijas ir brīnumaini, to jau nevar izskaidrot ar vārdiem, bet piedzīvot, kad tu zini tas bija Jēzus, kurš to tev teica….ir lietas, ko es nožēloju arī nepaklausot, kad tiešām skolotāji mani brīdināja, es tomēr pati pieņēmu savus lēmumus. Un tomēr izejot ērkšķu ceļu, tu nonāc pie sava kodola, kas rezonē ar konkrēto skolotāju, ja kādu laiku vistuvākais man bija Babadži, jo neticami, viņš tak nesen vēl bija šeit kad es piedzimu viņš bija šeit fiziskajā miesā, brīnumaini. Tad, lai vai kas un kā manas enerģijas atgriežas pie Jēzus vienmēr- tuvākais manai dvēselei, pēdējā reize janvāra beigās, kad redzēju viņa portretu ar iekšējo redzi, jeb viņš pats sevi parādīja.
Ir bijis daudz piedzīvots, bet pirmo reizi tieši kā sejas redzēšana un tas nebija sapnī, bet dienas laikā. Joprojām redzu atliek tik atcerēties.
Pēc laika kad 16. februārī nomira Navaļnijs, es uzreiz sapratu- miris ir tāds kā brālis, taisnības cīnītājs, upurēja savu dzīvi, ģimene bija viņa vērtība un viņš bija Jēzus sekotājs, skaista individualitāte (kuru protams nogalināja, ieliekot tādos apstākļos, kad nevar izdzīvot). Zinu, ka viņa dvēsele ir labās rokās, bet cik vēl upuri būs jānes gaišajām dvēselēm un jāupurē ģimenes laime, lai atmostos cilvēks….Gudrības vārds ir šeit jau 19 gadus, kā pieaudzis jauneklis, ielaistas saknes cilvēku sirdīs…vai apzinās cilvēki, ka viņi pat ir tādi kā izredzētie, kas ir kopā no sākuma…
Šobrīd masu apziņas pakalpi ir spēcīgi, bet nekas nedod to mazo prieka, laimes sajūtu un sirds gaviles kā būt pašam, lai vai kas ir jāizcieš un kādi upuri jānes patiesības vārdā!
Man joprojām Gudrības vārds ir brīnums, ka kas tāds ir noticis.
sending...
