Viss skaistais, kas ielīksmo sirdi un dvēselē rada prieka gaviles, ir Garīgs.

    — Satja Sai Baba

    Visam, ko mēs darām – vai labu vai sliktu, vai apzināti vai neapzināti – seko rezultāts.Tādēļ darīt labu ir nepieciešamība – lai sekas būtu labas.

    — Satja Sai Baba

    Dzīve nav vienvirziena kustība. Mums jābūt gataviem gan dot, gan ņemt.

    — Satja Sai Baba

    Esiet labi, dariet labu, redziet labu. Tas arī ir ceļš pie Dieva.

    — Satja Sai Baba

    Dievišķo var sasniegt vienīgi, pārstājot izcelt citu un slēpt savas kļūdas.

    — Satja Sai Baba

    Dieva īstās mājas ir cilvēka sirds. Dievam nav dārgāka tempļa par cilvēka sirdi.

    — Satja Sai Baba

    Kad jums parādīsies Mīlestības spēks, jūs iegūsiet visus spēkus!

    — Satja Sai Baba

    Ne jau tas, kas zākā, apvaino, bet gan tas, ko mēs uzskatām par apvainojošu; tāpēc tevi neizaicina nekas cits kā paša uzskati.

    — Epiktēts

    Centies mainīt pasauli, kaut mazliet! Saskati būtisko un palīdzi citiem! Nekaitē! Vienmēr domā, kā vari būt noderīgs!

    — Ričards Brensons

    Mūsu laikmetā ceļš uz svētumu noteikti iet cauri darbības pasaulei.

    — Dags Hammarskjolds

    Ja vēlaties vienmēr būt laimīgi, lūdziet labklājību citiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja kādam iespējams palīdzēt, kādēļ lai es par to justos nelaimīgs?Ja kādam nav iespējams palīdzēt, ko līdz būt nelaimīgam?

    — Šantideva

    Neskrien pakaļ pagātnei un nepazaudē sevi nākotnē.Pagātnes vairs nav. Nākotne vēl nav pienākusi. Dzīve rit šeit un tagad.

    — Buda

    Meditācijai un medicīnai ir vienas saknes – tas, kas dziedē, kas tevi padara veselu un pilnīgu, ir medicīna, bet augstākā līmenī – meditācija.

    — Senindiešu gudrība

    Nezinot, cik patiesība tuvu, cilvēki to meklē tālumā – cik žēl! Viņi līdzinās tiem, kuri, ūdens vidū stāvot, kliedz aiz slāpēm.

    — Hakuins

    Nepietiek ar zināšanu, mums tā jālieto praksē. Nepietiek ar gribēšanu, mums ir jārīkojas.

    — J.V. Gēte

    Jo lielāks ir spēks, kas piekritis tev kalpot, jo lielāko godprātību tas prasa no tevis.

    — Sokrats

    Mūsu šaubas ir nodevēji un liek mums pazaudēt labo, ko mēs varētu iegūt, liekot mums baidīties mēģināt.

    — Šekspīrs

    Mēs esam tādēļ, ka Dievs ir.

    — Emānuels Svēdenborgs

    Cilvēka dzīves mērķis un nolūks ir vienojoša zināšana par Dievu.

    — Oldoss Hakslijs

    Jaunais cilvēks būs mistiķis – vai viņa nebūs vispār.

    — Karls Rāners

    Mieru tu iegūsi vienīgi tad, ja pats to sniegsi!

    — Marija fon Ēbnere Ešenbaha

    Katra diena ir laba diena.

    — Budistu sakāmvārds

    Nedzen upi, ļauj tai plūst.

    — Āzijas gudrība

    Tajā acumirklī, kurā tu sapratīsi, kas patiesībā esi, visi šīs pasaules noslēpumi tev būs kā atvērta grāmata.

    — Bhagavadgīta

    Naids nekad nenovērsīs naidu- vienīgi mīlestība var pārvarēt naidu.Tas ir mūžīgs likums.

    — Buda

    Esi mīlošs, esi laipns, ej labestības ceļu.

    — Buda

    Neizglītotie savās likstās parasti vaino citus; iesācēji – paši sevi; pilnīgi izglītotie nevaino nedz kādu citu, nedz arī paši sevi.

    — Epiktēts

    Nav grūti mīlēt labu cilvēku. Grūti mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir.

    — Juris Rubenis

    Viss, kas tev dzīvē ir vajadzīgs, ir tevī. Tu ieklausies savā iekšējā balsī, lai nevajadzētu iztaujāt nevienu citu.

    — Jozefs Kiršners

    Dvēsele vienmēr redz, ar ko slimo miesa. Ķermenis ir dvēseles templis, par ko jārūpējas.

    — Hipokrāts

    Stāvot pie jūras un tikai tajā lūkojoties vien, to pārpeldēt nevar.

    — Rabindranats Tagore

    Labāk ir pieņemt nepareizus lēmumus nekā neizlemt neko, jo no savas rīcības kļūdām tu vari mācīties.

    — Jozefs Kiršners

    Visi šķēršļi un grūtības ir pakāpieni, pa kuriem mēs kāpjam augšā.

    — Fridrihs Nīče

    Iziet cauri pasaulei, nedarot sevi pilnīgāku, ir tas pats, kas iznākt no pirts netīram.

    — Ališers Navoji

    Cilvēks kļūst vesels, neslēpjot savas slimības, nevis izliekoties vesels.

    — Juris Rubenis

    Reizi dzīvē laime klaudzina pie ikviena cilvēka durvīm, taču bieži vien šajā laikā cilvēks sēž tuvējā krodziņā un nedzird tās klauvējienu.

    — Marks Tvens

    Prāts pieder pats sev, un tas spēj pārvērst elli par Debesīm, bet Debesis par elli.

    — Džons Miltons

    Dzīves māksla ir prasme gaidīt. Ar varu atplēsts pumpurs nekad īsti neuzplauks.

    — Zenta Mauriņa

    Lai kāds būtu jūsu darbs, veiciet to kā ziedojumu Dievam.

    — Satja Sai Baba

    Prāts ir vienīgais laimes vai nelaimes, verdzības vai brīvības cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Kad jūs uz kādu norādāt ar pirkstu, tad atcerieties, ka trīs pirksti ir vērsti pret jums pašiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja jūs citos atrodat trūkumus, tad ar trīskārt saasinātu uzmanību vērsieties pret saviem trūkumiem.

    — Satja Sai Baba

    Patiess garīgums ir prasme atrast savas kļūdas un tās izlabot.

    — Satja Sai Baba

    Gudrība un citas cēlas īpašības rodas tikai sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Mēs varam sasniegt atbrīvošanu, izpildot savus pasaulīgos pienākumus, bet tikai tad, ja mūsu prāts vienmēr paliks iegremdēts Dievišķajā.

    — Satja Sai Baba

    Laime nav mērķis, bet pienākuma pildīšanas dabīgas sekas.

    — Pauls Dāle

    Cilvēka laime – viņa griba.

    — Gēte

    Laime padara priecīgu, nelaime – gudru.

    — Latviešu sakāmvārds

    Pasaules dvēseli baro cilvēku laime. Un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. Īstenot savu Likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums.

    — Paulu Koelju

    Laimi nes mīlestība, nevis patiesība.

    — Juris Rubenis, Māris Subačs

    Tici un dari, sevi un pasauli. Dari laimi, un būs laime.

    — Rainis

    Augstākā gudrība un laime ir dievišķas kārtības izprašana un piemērošanās tai.

    — Edvarts Virza

    Cilvēks, kas domā tikai par sevi un meklē visur izdevīgumu, nevar būt laimīgs. Gribi dzīvot sev – dzīvo citiem!

    — Seneka

    Nemeklējiet laimi pasaulē, laime ir jūsos pašos, esiet uzticīgi sev.

    — Ērihs Marija Remarks

    Vēlēšanās kalpot vispārības labā jāpadara par dvēseles nepieciešamību, par priekšnoteikumu personiskajai laimei.

    — Antons Čehovs

    Laime ir ar tikumību apvienota labklājība.

    — Aristotelis

    Cilvēks vairo savu laimi par tik, par cik viņš dara laimīgus citus.

    — Bentams

    Labākais veids, kā atbrīvoties no ienaidnieka, ir apzināties, ka viņš nav tavs ienaidnieks.

    — Buda

    Dari to, kas nes svētību, nevis savā labā, bet tādēļ, lai visas Visuma būtnes darītu laimīgas.

    — Buda

    Bailes dzīvot un bailes mirt aizver laimei vārtus.

    — Drukpa Rinpoče

    Lietas rodas un atkal izzūd. Laimīgs ir tas, kas to vienkārši mierīgi vēro.

    — Buda

    Ja vēlies zināt savu nākotni, tad aplūko sevi tagadnē, jo tā ir cēlonis tavai nākotnei.

    — Buda

    Ceļš uz prieku ved caur laipnības izrādīšanu, spēcinot sirdi ar līdzcietību.

    — Buda

    Vislaimīgākais cilvēks ir tas, kas dāvā laimi vislielākajam cilvēku daudzumam.

    — Didro

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu sakāmvārds

    Nedzenies pēc laimes: tā vienmēr atrodas tevī pašā.

    — Pitagors

    Kurš ir laimīgs? – Tas, kura miesa ir vesela, gars mierīgs un izkopj savas dotības.

    — Taless

    Dzīve – tas ir ceļš mājup.

    — Melvils

    Lielā māksla dzīvot laimīgi slēpjas spējā dzīvot tagadnē.

    — Pitagors

    Dzīve gūst savu bagātību no pasaules, bet nozīmi no mīlestības.

    — Tagore

    Dzīvot vajag tā, lai nevajadzētu nāves baidīties un arī tās vēlēties.

    — Tolstojs

    Tur kur ir sirds, mīt arī laime.

    — Poļu sakāmvārds

    Īstu jēgu atminam, kad mūsu “es” kalpo mazajam “tu”, tuvcilvēkiem, un lielajam “Tu” – Dievam.

    — Zenta Mauriņa

    Laime ir ceļa redzējums. Laime ir perspektīva. Bet šim ceļam ir jēga tikai tad, ja tas ved uz kopību ar cilvēkiem, un domu un jūtu bagātību.

    — Saulcerīte Viese

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu gudrība

    Runā, ka pilnīgai laimei cilvēkam ir nepieciešamas tikai dažas lietas: kāds, kuru mīlēt, darbs, ko darīt, un kaut kas, uz ko cerēt.

    — Toms Bodets

    Skaistums nav ķermenī, to rada raksturs un šķīstība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēku bez rakstura nevar nosaukt par cilvēku. Viņš ir tikai dzīvnieks.

    — Satja Sai Baba

    Raksturs ir cilvēka patiesā rota, tā pazaudēšana ir visu viņa ciešanu un bēdu cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tāds, kuram ir stiprs raksturs.

    — Satja Sai Baba

    Īsts humānisms pastāv vienīgi domu, vārdu un rīcības saskaņā.

    — Satja Sai Baba

    Tas, kurš saglabā harmoniju savās domās, vārdos un darbos, ir Patiess Cilvēks.

    — Satja Sai Baba

    To, kurš ir izpratis Dieva vienoto dabu (bez duālisma), var uzskatīt par Patiesu Cilvēcisko būtni.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tas, kurš apzinās cilvēcei piemītošo Dievišķumu.

    — Satja Sai Baba

    Lai kādu ļaunumu tu otram nodarītu, tu to nodari vispirms sev.

    — Ričards Bahs

    Piepildi dzīvi ar to, ko vienmēr esi sapņojis darīt, un tev vairs neatliks laika justies slikti.

    — Ričards Bahs

    Izvairies no problēmām, un tu nekad tās nepārvarēsi.

    — Ričards Bahs

    Vēlies nākotni bez grūtībām? Kāpēc gan tu parādījies šajā laikā un telpā, ja nevēlies saskarties ar grūtībām?

    — Ričards Bahs

    Tava misija ir soļot pa gaismas taku, lai cik melna nakts valdītu visapkārt.

    — Ričards Bahs

    Tavas iedzimtās īpašības ir atkarīgas no jūtām, kādas tu turi savā sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Nekad nerunā nepatiesi vai ar mērķi kādu sāpināt.

    — Satja Sai Baba

    Mūsu raksturs atspoguļojas mūsu vārdos, uzvedībā un ikdienas darbos.

    — Satja Sai Baba

    Lai atbrīvotos no ego, ir jākontrolē savas pasaulīgās domas un jūtas.

    — Satja Sai Baba

    Dariet citiem to, ko vēlaties, lai citi darītu jums.

    — Satja Sai Baba

    Līdzjūtība ir patiesa dievlūdzēja raksturīgākā īpašība.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā īpašība, kas tiek gaidīta no dievbijīgā, ir iecietība.

    — Satja Sai Baba

    Lepnība un iedomība ir vispeļamākās īpašības.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēkam ir dota Dievišķā gudrība, lai viņš ieraudzītu savu patieso būtību.

    — Satja Sai Baba

    Galva ir slikto domu avots, sirds – cēlo domu avots.

    — Satja Sai Baba

    Nepietiek paziņot, ka jūs esat šķīsti. Tā būs taisnība, ja citi to teiks.

    — Satja Sai Baba

    Domu, vārdu un rīcības vienotība ir Patiesa Cilvēcība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēks var iekarot visu pasauli, kad viņa domas ir šķīstas.

    — Satja Sai Baba

    Tu neiemantosi cieņu, ja tavas domas būs pretrunā ar taviem vārdiem.

    — Satja Sai Baba

    Nekad savu domu nepārvērt rīcībā steigā.

    — Satja Sai Baba

    Sirdij ir jābūt tik mīkstai kā sviests. Prātam ir jābūt tik vēsam kā mēnesgaisma, un runai ir jābūt tik saldai kā medus.

    — Satja Sai Baba

    Prāta līdzsvars ir Patiesas Cilvēciskās būtnes galvenā pazīme.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēka svētums dara viņu labu.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā darbība, kurā cilvēkam jāiesaistās, ir kalpošana citiem cilvēkiem.

    — Satja Sai Baba

Jolantas vēstule kungam Šivam 26.01.2022

Tev raksta cilvēks, kurš joprojām ir šeit uz zemes ar visu savu sirdi un dvēseli un mīl šo zemi no visas sirds, sajutu, ka varētu atbildēt uz pēdējo vēstījumu ko sūtīji 19.12.2021 caur Tatjanu Mikušinu, ar savu skatījumu uz notikušo.

Sapratu ikvienu vārdiņu, ik vienu domu sūtīto pēdējā  vēstījumā! Ir sajūta, ka varam novilkt vēsturisku strīpu pasaulē pirms 2019. gada un pēc 2019. gada ar notikušo šeit uz zemes. Atceros pirmās sajūtas, kad sākās pandēmija, tika it kā apturēts laiks uz mirkli, tāds kā miers iestājās savā ziņā, lidmašīnas nekursēja kā ierasts, ūdeņi attīrījās, gaisa kvalitāte uzlabojās. Cilvēks tika apstādināts uz laiku. Tādas bija manas sajūtas pirmās, jāsaka, ka arī pavasarī 2020. gadā piedzīvoju tādu kā atdzimšanu, bija sajūta nekad vairs nebūs kā bija, plaukstot visam  un zaļojot  pavasarī bija sajūta arī, ka pašai zemei bija atepla no pārslodzes tā mazliet atkopās, jutos kā savienota ar to visu un piedzīvoju esot šeit Latvijā tādu kā “jaunu ieelpu” atceros kā smaržoja gaiss un kā gaisā virmoja pavasara svaigums un tieši šo sajūtu, ko varētu nosaukt par “atdzimšanu”! Kāpēc es to piedzīvoju tādā veidā, jo zeme, daba, gaiss, uguns, ūdens ir bijis manas dzīves lielie pamati un mīlestība.

Mamma un tētis mani radītāji, daba mani ir uzauklējusi caur mammas mīlestību uz ziediem un darbu ko tā ir ieguldījusi sava mūža garumā pret to visu un tēta mīlestību uz dabu un viņa zelta rokas, kas to caur darbu ietērpa
fiziskās lietās. Ja man tagad būtu jāpasaka, kas ir  dārgākais ko tētis man iedevis no sava mūža, es atceros viņa lasītās mellenes vienmēr, katru gadu viņš mums atnesa no meža mellenes paša lasītas un pati mīļākā vārda dienas dāvana bija tēta atnestās dzeltenās margrietiņas no pļavas, ko salasīja pa ceļam un nevis pirkts dārgs pušķis veikalā un viņa
mīlestība pret dziesmu  un grāmatu, no mammas ziedi un godīgums, viņai vienmēr apkārt bija ziedi, par cik mammai vienā dienā  ir gan dzimšanas diena, gan vārda diena manā bērnībā mājās uz to dienu un vēl pēc tam divas nedēļas visa istaba bija pilna ar ziediem kādās 30 vāzēs un tā gadiem, un pašas audzētās puķes toreiz un joprojām, ziedi vienmēr bijuši mammas klātbūtnē.

Ja atgriežamies pie tā kur šobrīd esam pasaulē, man ir sajūta, ka ne jau vīruss būtu tas uz ko jāuzkoncentrējas, bet atgriešanās pie savas būtības, pie mātes dabas. Pats vīruss nevar neko izdarīt, jo tam nav kodola, izdara iesētās bailes. Te atkal, paredzams, ka katrs to uztvers attiecīgi tā kādā apziņas līmeni tas atrodas, kāds to saprot burtiski, ka
jātusē pie dabas cepot šašlikus, kāds uzskata ka jāguļ teltīs vai glempingi jāceļ. Bet runa ir par dziļāku būtību, par mīlestību pret māti. Pret dzīvības radītāju un devēju. Sākumā pret savu māmiņu un “māti sevī” un tad māti dabu un visu to bagātību, ko tā sniedz cilvēkam. Pat esot dzīvoklī apēdot apelsīnu –  sēkliņu var iestādīt podiņā un mēģināt izaudzēt stādiņu un uzdāvināt kādam to, kad paaudzies, tas prasīs mazliet rūpes un gādību, bet arī tā dzimst mīlestība un tu radi ko savām rokām. Miljoniem veidu kā radīt ko no sevis.

Par cik tuvākajā nākotnē tieši pārtika kļūs dārgāka un nebūs iespējams uzņemt surogātus, jo ķermenis reaģēs ar sliktu pašsajūtu. Atceros, ar kādu degsmi stāstīja viens kolēģis, kā viņš uz sava balkona Rīgā sāka audzēt tomātus priekš sevis tīri salātiem un tomātmaizītēm ģimenei, ikdienā viņš strādāja ar datoru un klientiem un realizējot savu tomātu ideju, viņš stāstīja, kā viņš pašam nemanot kļuva tāds rūpīgāks un mīļāks pret ģimeni un pirmais ko darīja atnākot mājās no darba gāja uz balkona skatīties vai iesārtojušies tomāti. Viņš sevī attīstīja rūpes un gādību, radot ko pats un daloties ar ģimeni jeb citiem vārdiem tomāti bija viņa lolojums un arī pārtika pie reizes.

Ja paskatītos uz covidu tā, ka tas mēģina apturēt cilvēku no skraidīšanas apkārt pa pasauli, jeb būt kā “vāverei ritenī” un novērtēt to, kas dots tur kur tu esi un ar to ko esi, ģimeni, dzimteni, cilvēkiem tuvajiem tev blakus, ja ieguldītu enerģiju tajā, kas  jau ir. Piemēram, mans vectēvs neīstais, kuru mīlēju kā īsto, kad nomira mana vecmamma, nožēloja, ka nekad nepateica viņai, cik ļoti viņu mīlēja, vienkārši ar vārdiem, viņš tos nebija teicis, un ka viņa viņam bija laba sieviņa un cik mīloša un laba mamma viņa bija saviem bērniem. Viņš to saprata vēlāk cik tas bija svarīgi tieši manai vecmāmiņai šādi vārdi būtu devuši ļoti daudz. Labais ir tas, ka viņš to saprata.

Šī brīža pasaulē vārdi ir kļuvuši gan par lodēm, kas spēj nogalināt, gan dzīvību glābjoši, īstajā brīdi un no sirds. Vārdam ir milzīgs spēks un tā enerģētika, ar ko cilvēks iedzīvina šos pateiktos vārdus. Ir bijis tik daudz kā sāpīga un neticama un paraugoties tagad, ka tas viss ir palicis vecajā pasaulē ir brīžiem neticami.

Pastāstīšu vienu notikumu no savas dzīves, kā Dieviņs aiznes karmu pat pasaules līmenī caur vienkāršiem ļaudīm un darbiem, vienīgais nosacījums, tur ir bijis kaut kad jābūt mīlestībai. Kartupeļu lauks bija mana ikdiena bērnībā – stādīšana un to novākšana, kuru es kā bērns izmantoju kā milzu smilškasti, kamēr visi raka un šķiroja es būvēju pilis ik pa laikam pievienojoties pārējiem kartupeļu vākšanā. Būvēju pilis, kur kartupeļi bija iemītnieki, un izspēlēju dažādus scenārijus. Bija princis ar princesi un  kartupelis ar puķi iespraustu un zirgs ar ratiem, ceļi izbūvēti un sētas…pārējiem bija interesanti, ko esmu tur sataisījusi, nācu arī vēl viena pati spēlēties, kad citi jau bija mājās. Man bija tik interesanti un viss tik dzīvi kā pa īstam. Tā bija bērna mīlestība pret rotaļu pret dzīvo dabu, tur kur  es biju un tādos apstākļos kādos biju. Mana vecmāmiņa kad mums bija ciemiņi no tālienes veda mūs bieži uz Rundāles pili, kā bērns es atceros pievārtu lauvas un to sajūtu cik viss pazīstams, kad tur biju. Jutos kā mājas. Mūsdienās to sauc par
dežavū…bērnībā bieži piedzīvoju tādus mirkļus. Mamma man bērnudārzā bija sašuvusi tādas kleitas kā princesēm, gan garas, gan kuplas uz pasākumiem un atkal šajās garajās kleitās es jutos tik labi un ērti, it kā būtu tādās staigājusi.
Un tad vienu gadu, kad rakām kartupeļus, es jau biju paaugusies kārtīgi piedalījos kartupeļu rakšanā  kad pēkšņi esot uz lauka vectēvs bļauj un skrien pie mums ātri guļaties zemē, ātri guļaties zemē viņš kliedza un pats nogūlās apķerdams galvu. Mēs visi nogūlāmies zemē un vienīgais ko atceros, viss pazuda apkārt, fiziski es biju tur, bet dvēsele bija uz to mirkli saulainā vietiņā, vienīgais ko atceros skaņa pēkšņa un viss melns pāri mums gāzās. Toreiz apstājās laiks, es nesapratu , kas notika, es biju kur citur uz mirkli. Fiziski tur notika, tas ka mums pāri pārlaidās neskaitāmi bišu spieti ļoti, ļoti zemu pie zemes un  riņķoja tajā brīdī, skaņa un tas melnums visu aizsedza, sajūta vēl saglabājas kādu laiku pēc tam. Visi bija pārbijušies, bet mums nekas nenotika pēc laika tie aizlidoja, bet mēs visi gulējām sastinguši zemē. Tad nebija mobilo arī mūsu lauku mājās nebija telefona, ko uzzinājām pēc vairākām dienām, tajā dienā, citā vietā tika nošauti 11 cilvēki kartupeļu laukā,  kāds kaimiņš nošāva citus cilvēkus, kas bija milzīga nelaime, tas ir dokumentēts wikipēdijā Latvijā šāds notikums.

Es to visu biju aizmirsusi līdz 2016. gadam, kad vēstījumu lasīšana bija mana ikdiena jau un kad Dievs caur šiem  vēstījumiem un Tatjanas Mikušinas starpniecību dāvāja sapratni par Krievijas pēdējā cara ģimeni un notikumiem. Un kā pasaulei tika dota otrā iespēja, nu jau ir skaidrs, ka tā tika palaista garām, kas izlēja dievišķo, kas sēja cik spēj, katra sirdī tas ierakstīts. Nav jāmeklē tālu katra cilvēka radītāji (vecāki) ar savu mīlestību sargā savu radīto caur to ko mīlējuši, mīl un mīlēs. Kādam tā bija dziesma, kādam ziedi, bet tie atdzīvina atmiņas un dāvā mīlestību no jauna! Ir zaudēta dievišķā iespēja, kā kungs Alfa deva ziņu, ir jārada no jauna viss!

Autore: Jolanta