Jolantas vēstule kungam Šivam 26.01.2022

Tev raksta cilvēks, kurš joprojām ir šeit uz zemes ar visu savu sirdi un dvēseli un mīl šo zemi no visas sirds, sajutu, ka varētu atbildēt uz pēdējo vēstījumu ko sūtīji 19.12.2021 caur Tatjanu Mikušinu, ar savu skatījumu uz notikušo.

Sapratu ikvienu vārdiņu, ik vienu domu sūtīto pēdējā  vēstījumā! Ir sajūta, ka varam novilkt vēsturisku strīpu pasaulē pirms 2019. gada un pēc 2019. gada ar notikušo šeit uz zemes. Atceros pirmās sajūtas, kad sākās pandēmija, tika it kā apturēts laiks uz mirkli, tāds kā miers iestājās savā ziņā, lidmašīnas nekursēja kā ierasts, ūdeņi attīrījās, gaisa kvalitāte uzlabojās. Cilvēks tika apstādināts uz laiku. Tādas bija manas sajūtas pirmās, jāsaka, ka arī pavasarī 2020. gadā piedzīvoju tādu kā atdzimšanu, bija sajūta nekad vairs nebūs kā bija, plaukstot visam  un zaļojot  pavasarī bija sajūta arī, ka pašai zemei bija atepla no pārslodzes tā mazliet atkopās, jutos kā savienota ar to visu un piedzīvoju esot šeit Latvijā tādu kā “jaunu ieelpu” atceros kā smaržoja gaiss un kā gaisā virmoja pavasara svaigums un tieši šo sajūtu, ko varētu nosaukt par “atdzimšanu”! Kāpēc es to piedzīvoju tādā veidā, jo zeme, daba, gaiss, uguns, ūdens ir bijis manas dzīves lielie pamati un mīlestība.

Mamma un tētis mani radītāji, daba mani ir uzauklējusi caur mammas mīlestību uz ziediem un darbu ko tā ir ieguldījusi sava mūža garumā pret to visu un tēta mīlestību uz dabu un viņa zelta rokas, kas to caur darbu ietērpa
fiziskās lietās. Ja man tagad būtu jāpasaka, kas ir  dārgākais ko tētis man iedevis no sava mūža, es atceros viņa lasītās mellenes vienmēr, katru gadu viņš mums atnesa no meža mellenes paša lasītas un pati mīļākā vārda dienas dāvana bija tēta atnestās dzeltenās margrietiņas no pļavas, ko salasīja pa ceļam un nevis pirkts dārgs pušķis veikalā un viņa
mīlestība pret dziesmu  un grāmatu, no mammas ziedi un godīgums, viņai vienmēr apkārt bija ziedi, par cik mammai vienā dienā  ir gan dzimšanas diena, gan vārda diena manā bērnībā mājās uz to dienu un vēl pēc tam divas nedēļas visa istaba bija pilna ar ziediem kādās 30 vāzēs un tā gadiem, un pašas audzētās puķes toreiz un joprojām, ziedi vienmēr bijuši mammas klātbūtnē.

Ja atgriežamies pie tā kur šobrīd esam pasaulē, man ir sajūta, ka ne jau vīruss būtu tas uz ko jāuzkoncentrējas, bet atgriešanās pie savas būtības, pie mātes dabas. Pats vīruss nevar neko izdarīt, jo tam nav kodola, izdara iesētās bailes. Te atkal, paredzams, ka katrs to uztvers attiecīgi tā kādā apziņas līmeni tas atrodas, kāds to saprot burtiski, ka
jātusē pie dabas cepot šašlikus, kāds uzskata ka jāguļ teltīs vai glempingi jāceļ. Bet runa ir par dziļāku būtību, par mīlestību pret māti. Pret dzīvības radītāju un devēju. Sākumā pret savu māmiņu un “māti sevī” un tad māti dabu un visu to bagātību, ko tā sniedz cilvēkam. Pat esot dzīvoklī apēdot apelsīnu –  sēkliņu var iestādīt podiņā un mēģināt izaudzēt stādiņu un uzdāvināt kādam to, kad paaudzies, tas prasīs mazliet rūpes un gādību, bet arī tā dzimst mīlestība un tu radi ko savām rokām. Miljoniem veidu kā radīt ko no sevis.

Par cik tuvākajā nākotnē tieši pārtika kļūs dārgāka un nebūs iespējams uzņemt surogātus, jo ķermenis reaģēs ar sliktu pašsajūtu. Atceros, ar kādu degsmi stāstīja viens kolēģis, kā viņš uz sava balkona Rīgā sāka audzēt tomātus priekš sevis tīri salātiem un tomātmaizītēm ģimenei, ikdienā viņš strādāja ar datoru un klientiem un realizējot savu tomātu ideju, viņš stāstīja, kā viņš pašam nemanot kļuva tāds rūpīgāks un mīļāks pret ģimeni un pirmais ko darīja atnākot mājās no darba gāja uz balkona skatīties vai iesārtojušies tomāti. Viņš sevī attīstīja rūpes un gādību, radot ko pats un daloties ar ģimeni jeb citiem vārdiem tomāti bija viņa lolojums un arī pārtika pie reizes.

Ja paskatītos uz covidu tā, ka tas mēģina apturēt cilvēku no skraidīšanas apkārt pa pasauli, jeb būt kā “vāverei ritenī” un novērtēt to, kas dots tur kur tu esi un ar to ko esi, ģimeni, dzimteni, cilvēkiem tuvajiem tev blakus, ja ieguldītu enerģiju tajā, kas  jau ir. Piemēram, mans vectēvs neīstais, kuru mīlēju kā īsto, kad nomira mana vecmamma, nožēloja, ka nekad nepateica viņai, cik ļoti viņu mīlēja, vienkārši ar vārdiem, viņš tos nebija teicis, un ka viņa viņam bija laba sieviņa un cik mīloša un laba mamma viņa bija saviem bērniem. Viņš to saprata vēlāk cik tas bija svarīgi tieši manai vecmāmiņai šādi vārdi būtu devuši ļoti daudz. Labais ir tas, ka viņš to saprata.

Šī brīža pasaulē vārdi ir kļuvuši gan par lodēm, kas spēj nogalināt, gan dzīvību glābjoši, īstajā brīdi un no sirds. Vārdam ir milzīgs spēks un tā enerģētika, ar ko cilvēks iedzīvina šos pateiktos vārdus. Ir bijis tik daudz kā sāpīga un neticama un paraugoties tagad, ka tas viss ir palicis vecajā pasaulē ir brīžiem neticami.

Pastāstīšu vienu notikumu no savas dzīves, kā Dieviņs aiznes karmu pat pasaules līmenī caur vienkāršiem ļaudīm un darbiem, vienīgais nosacījums, tur ir bijis kaut kad jābūt mīlestībai. Kartupeļu lauks bija mana ikdiena bērnībā – stādīšana un to novākšana, kuru es kā bērns izmantoju kā milzu smilškasti, kamēr visi raka un šķiroja es būvēju pilis ik pa laikam pievienojoties pārējiem kartupeļu vākšanā. Būvēju pilis, kur kartupeļi bija iemītnieki, un izspēlēju dažādus scenārijus. Bija princis ar princesi un  kartupelis ar puķi iespraustu un zirgs ar ratiem, ceļi izbūvēti un sētas…pārējiem bija interesanti, ko esmu tur sataisījusi, nācu arī vēl viena pati spēlēties, kad citi jau bija mājās. Man bija tik interesanti un viss tik dzīvi kā pa īstam. Tā bija bērna mīlestība pret rotaļu pret dzīvo dabu, tur kur  es biju un tādos apstākļos kādos biju. Mana vecmāmiņa kad mums bija ciemiņi no tālienes veda mūs bieži uz Rundāles pili, kā bērns es atceros pievārtu lauvas un to sajūtu cik viss pazīstams, kad tur biju. Jutos kā mājas. Mūsdienās to sauc par
dežavū…bērnībā bieži piedzīvoju tādus mirkļus. Mamma man bērnudārzā bija sašuvusi tādas kleitas kā princesēm, gan garas, gan kuplas uz pasākumiem un atkal šajās garajās kleitās es jutos tik labi un ērti, it kā būtu tādās staigājusi.
Un tad vienu gadu, kad rakām kartupeļus, es jau biju paaugusies kārtīgi piedalījos kartupeļu rakšanā  kad pēkšņi esot uz lauka vectēvs bļauj un skrien pie mums ātri guļaties zemē, ātri guļaties zemē viņš kliedza un pats nogūlās apķerdams galvu. Mēs visi nogūlāmies zemē un vienīgais ko atceros, viss pazuda apkārt, fiziski es biju tur, bet dvēsele bija uz to mirkli saulainā vietiņā, vienīgais ko atceros skaņa pēkšņa un viss melns pāri mums gāzās. Toreiz apstājās laiks, es nesapratu , kas notika, es biju kur citur uz mirkli. Fiziski tur notika, tas ka mums pāri pārlaidās neskaitāmi bišu spieti ļoti, ļoti zemu pie zemes un  riņķoja tajā brīdī, skaņa un tas melnums visu aizsedza, sajūta vēl saglabājas kādu laiku pēc tam. Visi bija pārbijušies, bet mums nekas nenotika pēc laika tie aizlidoja, bet mēs visi gulējām sastinguši zemē. Tad nebija mobilo arī mūsu lauku mājās nebija telefona, ko uzzinājām pēc vairākām dienām, tajā dienā, citā vietā tika nošauti 11 cilvēki kartupeļu laukā,  kāds kaimiņš nošāva citus cilvēkus, kas bija milzīga nelaime, tas ir dokumentēts wikipēdijā Latvijā šāds notikums.

Es to visu biju aizmirsusi līdz 2016. gadam, kad vēstījumu lasīšana bija mana ikdiena jau un kad Dievs caur šiem  vēstījumiem un Tatjanas Mikušinas starpniecību dāvāja sapratni par Krievijas pēdējā cara ģimeni un notikumiem. Un kā pasaulei tika dota otrā iespēja, nu jau ir skaidrs, ka tā tika palaista garām, kas izlēja dievišķo, kas sēja cik spēj, katra sirdī tas ierakstīts. Nav jāmeklē tālu katra cilvēka radītāji (vecāki) ar savu mīlestību sargā savu radīto caur to ko mīlējuši, mīl un mīlēs. Kādam tā bija dziesma, kādam ziedi, bet tie atdzīvina atmiņas un dāvā mīlestību no jauna! Ir zaudēta dievišķā iespēja, kā kungs Alfa deva ziņu, ir jārada no jauna viss!

Autore: Jolanta