Jūtziņa – patiesības sargs 19.08.2021

Ja cilvēks attīsta garīgumu, tad attīstās arī viņa jūtziņa – spēja izjust ar sirdi dzīves patiesību. Taču garīguma attīstība nav tikai gudru grāmatu lasīšana vai dalība gudros semināros. Tā ir gūto zināšanu praktizēšana ikdienas situācijās.

Ja nav atmodināta jūtziņa, tad cilvēks nespēj redzēt pat acīmredzamo. Vēl mazāk šāds cilvēks spēs sajust neredzamo pasauli, jo viņš netic, ka tāda eksistē. Viņš sacīs – kāpēc es neredzu un nedzirdu, ja tāda neredzamā pasaules pastāv? Tas pats notiek ar slimniekiem, kas noraida, ka viņiem izveseļoties var palīdzēt Dievs. Viņi gan labprāt izveseļotos, bet tanī pašā laikā viņi vērš savu apziņu tikai pret ārstu kā vienīgo glābēju, noraidot Dievu.

Jūtziņu var attīstīt tikai tad, ja esi gatavs sākt uzklausīt un domāt. Pats svarīgākais ir domāt, censties izprast – kāpēc ir tā kā ir? Nav visam jāpiekrīt, nav nekas jāpieņem kā dogma. Vienkārši ir jādomā – kāpēc Lielie Skolotāji saka, ka tu pieļauj kļūdu, kāpēc tava sirds tik nemierīga jeb sirdsapziņa signalizē, ka pieļauj kļūdu?

Mūsdienās ir ļoti daudz pretrunīgas informācijas, kas piespiež cilvēkus domāt pašiem ar savu prātu un sajust ar savu sirdi, bet ļoti daudzi nomaldās no pareizā ceļa, jo apjūk informācijas gūzmā un nespēj izšķirt patiesību. Jūtziņa ir palīgs asai redzei jeb patiesības ieraudzīšanai. Jau mūsdienās cilvēki sāk atšķirties pēc jūtziņas. Šiem cilvēkiem ir atklāta apziņa, viņi skatās uz pasauli daudz plašāk nekā māca skolā vai augstskolā. Lielie Skolotāji ir teikuši: “Ne izglītība, ne pieredze, ne gara dāvanas, bet tieši jūtziņas uguns atver taisnu ceļu uz Šambalu.”

No Lielo Skolotāju Mācības ir zināms, ka zinātniskos novērojumus virzīs jūtziņas uguns – zinātnieki jutīs kur un kā meklēt, lai nonāktu pie diža atklājuma. Zinātnieki, kas paplašinās apziņas līmeni, ar jūtziņas palīdzību spēs atklāt jaunus zinātniskus sasniegumus.

Jūtziņa attīstās jaunu ceļu meklējumos – radošumā, atjautībā, mīlestībā pret visu radīto. Tāpēc kustīgums ir jūtziņas iezīme. Noteikta atsacīšanās no vecajiem ieradumiem un trauksmīga meklēšana ir panākuma pamats.

Jūtziņa ir aizdegta sirds uguns. Cilvēks, kam ir aizdegta sirds, trauksies uz priekšu veikt Dieva uzticēto uzdevumu pat, ja prāts teiks, ka tas nebūs iespējams, jo nav naudas. Aizdegta sirds zina, ka ar atjautību, radošumu un mīlestību būs iespējams atrast veidu, kā izpildīt uzdevumu. Spilgts piemērs aizdegtai sirdij ir svētā Terēze no Kalkutas, kas uzsāka Dieva uzdevuma pildīšanu bez līdzekļiem. Viņa nodibināja Žēlsirdības ordeni un palīdzēja nabagiem no nabagākajiem. Viņa neklausījās līdzgaitnieku iebildumos, viņa traucās līdzi savai degošajai sirdij, darot ar mīlestību ikvienu darbu un panākot neiespējamo.

Jūtīgai ausij tuva jūtīga sirds. Jūtīga sirds pārveido smadzenes – cilvēka prāts spēj uztvert un izprast to, ko līdz tam nav spējis izprast.

Redzēt sirds acīm; dzirdēt pasaules dunoņu sirds ausīm; nojaust nākotni ar sirds izpratni; atcerēties pagātnes gudrības uzkrājumus ar sirdi, tā jāiet strauji augšupejas ceļā. Lai dotos augšupejas ceļā, svarīgi ir nostāties uz Hierarhijas pakāpiena, bet to nevar izdarīt tikai lasot gudras grāmatas un runājot gudrus vārdus. Tev ir jābūt gatavam uzupurēties, zaudēt to, pie kā esi pieradis un kas tev bijis svarīgs. Tev ir jābūt gatavam Kalpot Hierarhijai. Tev ir jāapgūst Dievišķā Zinātne jeb Lielo Skolotāju dotā Mācība. Tev ir jābūt gatavam uzbrukumiem un atstumtībai. Jo tālāk būsi ticis, jo mazāk tev būs sekotāju. Atceries, ka dižajam Skolotājam Jēzum bija tikai 12 skolnieki, kas spēja uztvert Viņa doto Mācību. Tomēr laimes izjūta, kas tevi pavadīs augšupejas ceļā atsvērs visu zaudēto un dos to, ko kalna pakājē palikušie nevar sasniegt.

Arī tev ir jāpieņem lēmums kā dzīvot tālāk – attīstīt jūtziņu vai turpināt dzīvot tā kā esi dzīvojis līdz šim.

Autore: Elvita Rudzāte