Jūtziņas attīstība 13.05.2023

Dažkārt man nākas sastapties ar cilvēkiem, kuriem patiešām ir nopietnas problēmas, bet kas atsakās pieņemt viņa problēmu skaidrojumu vai uzskata teikto par muļķībām. Tādos brīžos kļūst šo cilvēku ļoti žēl, jo saprotu, ka neviens viņiem nepalīdzēs, ka medicīna ir bezspēcīga, bet pats cilvēks ir ietiepies savos uzskatos, nespējot atvērties palīdzībai.

Lielie Skolotāji saka, ka cilvēki lūdz Viņiem palīdzību, bet nav gatavi neko darīt, lai tiešām viņiem varētu palīdzību sniegt. Dzīvās Ētikas Mācībā par palīdzības lūdzējiem ir teikts: “Cilvēki daudz runā par palīdzību, kurai jānāk no mūsu patvēruma. Pasekosim, kādā mērā cilvēki prot saņemt šo dižo spēku. Katrs, kas sapņo par palīdzību, jau patmīlīgi nosaka palīdzības virzienu un apmēru. It kā zilonis spētu novietoties zemā pagrabā? Bet palīdzības lūdzējiem nav daļas par apmēru atbilstību. Ziemas vidū jāuzzied lilijām un tuksneša vidū jāizverd avotam, citādi Skolotājs nav daudz vērts.

Bet “tuksneša radītāj un aukstuma valdniek, tu pats esi radījis savas slāpes un esi sācis drebēt no sirds aukstuma. Mans avots ir palicis ārpus tava skatiena un tu neesi pavēries Manās puķēs. Tu esi aizsprostojis savu ceļu ar patmīlību un tev ir bijis laiks vienīgi pasargāt savas dārgās kāju pēdas no tevis paša izaudzētajiem ērkšķiem. Mana palīdzība ir atstumta!” Bet ceļinieks nebeidz truli saukt pēc kaut kādas palīdzības un novirza uzmanību uz savu nākamās bojā ejas vietu.

Tāpēc Mēs ieteicam vienmēr modrību, kustīgumu, bezaizspriedumainību, citādi nav iespējams iet līdzi realitātei.”

Ko šie Skolotāja teiktie vārdi mums pasaka? To, ka cilvēki nevēlas domāt, kāpēc viņus piemeklējusi problēma, viņi tikai lūdz palīdzību. Pat tie, kas apgalvo, ka lasa garīgo literatūru, bet vienalga viņiem nekas nepalīdz, patiesībā netiek galā ar savu patību jeb egoismu. Viņi nespēj pieņemt, ka viņi domā nepareizi, ka pienācis laiks mainīt attieksmi pret dzīvi. Viņi pat vēlas nomirt, lai tikai nebūtu jāmaina domāšana, bet Dievs viņus neņem pie Sevis, bet dod vēl iespēju atmosties. Bieži šādi cilvēki ir ar ļoti labu izglītību. Šiem cilvēkiem ir augsti attīstīts intelekts, bet garīgums palicis neattīstīts. Ja cilvēks attīsta garīgumu, tad attīstās arī viņa jūtziņa – spēja izjust ar sirdi dzīves patiesību.

Dzīvā Ētikā ir teikts: “Ja nav atmodināta jūtziņa, tad pat īstenība, pat acīmredzamība nav pieejama. Neiespējami ir likt ieraudzīt acīmredzamo, pat uzkrītošo. Un vēlāk jums sacīs – kāpēc es neredzu un nedzirdu, ja tāda neredzamā pasaules pastāv? Tas pats notiek ar slimiem, kas noraida ārstēšanu; tie gan labprāt izveseļotos, bet tanī pašā laikā viņi vērš savu apziņu pret ārstu.”

Lasot Dzīvās Ētikas Mācību, esmu sapratusi, ka ļoti svarīgi ir attīstīt jūtziņu, bet to var palīdzēt cilvēkam attīstīt tikai tad, ja viņš ir gatavs sākt uzklausīt un domāt. Pats svarīgākais ir domāt, censties izprast  – kāpēc ir tā kā ir. Nav visam jāpiekrīt, nav nekas jāpieņem kā dogma. Vienkārši ir jādomā, kāpēc Lielie Skolotāji saka, ka tu pieļauj kļūdu?

Man izdodas ļoti labi palīdzēt tiem cilvēkiem, kuri sāk strādāt ar sevi un nenoliedz savus trūkumus. Bieži ir tā, ka viņi ir pārsteigti, kāpēc es saku, ka tas ir nepareizi, ja viņi līdz šim ir domājuši, ka tas ir pareizi. Piemēram, viņi ir lepojušies ar saviem bērniem un saviem panākumiem darbā, un te pēkšņi Elvita saka, ka lepošanās ir negatīva īpašība no kuras nepieciešams atbrīvoties. Tās ir lielas pārmaiņas domāšanā, tāpēc es cenšos izskaidrot, kāpēc lepoties nevajag, bet vajag no sirds priecāties par panākumiem. Cilvēks lepojas, ja viņš sevi salīdzina ar citu cilvēku. Bet cilvēks priecājas, ja viņš sevi nesalīdzina ar citiem, bet priecājas, ka viņam ir izdevies kaut ko paveikt labi. Tieši salīdzināšana ir tā no kuras nepieciešams atbrīvoties, jo salīdzināšana veicina pārākuma pār citiem vai niecības izjūtas izjušanu.

Neviens cilvēks nav pārāks par tevi un neviens cilvēks nav sliktāks par tevi. Vienīgais cilvēks uz pasaules ar kuru patiešām tev vajadzētu sacensties, esi tu pats ar sevi. Citiem vārdiem sakot, tev ir jākļūst labākam, gudrākam attiecībā pret sevi un nevis citiem.

Tā es varētu minēt daudz piemērus. Par laimi man ir iespēja redzēt kā cilvēki, kam ir nopietnas veselības problēmas, kam ārsti ar medikamentiem nav spējuši palīdzēt, mainot savu domāšanu un attieksmi pret dzīvi, ir spējuši atbrīvoties no veselības problēmām. Tāpēc man īpaši ir žēl to cilvēku, kuri ietiepjas sev palīdzēt, kuri ietiepjas ticēt, ka Dievs un Smalkā Pasaule tiešām pastāv. Tāda ir viņu izvēle. Mans uzdevums ir palīdzēt tiem, kuri ir gatavi strādāt ar sevi un mācīties.

Jo tālāk cilvēks tiek garīgās izaugsmes ceļā, jo spēcīgāka ir viņa jūtziņa. Attīstoties jūtziņai, cilvēks arvien labāk jūt, kas un kā viņam ir jādara vai tieši otrādi – jāpagaida. Jūtziņa brīdina par gaidāmām briesmām vai negatīviem procesiem, kas notiek ap cilvēku. Piemēram, man ir bijusi pieredze, ka esmu jutusi, ka man aiz muguras notiek negatīvas rīcības, kas tika vērstas pret mani. Es nezināju, kas īsti notiek, bet jutu, ka notiek kaut kas negatīvs. Pēc laika es uzzināju patiesību. Tāpat man ir bijusi pieredze piedalīties dažādos projektu konkursos, kad komisija izlemj, kurš būs konkursa uzvarētājs un jūtziņa man ir pateikusi priekšā konkursa rezultātus. Tāpat svarīga jūtziņa attiecībās ar cilvēkiem. Ir cilvēki, kas ārēji pret tevi ir laipni un pieklājīgi, bet aiz muguras par tevi runā briesmu lietas.

Tāda ir dzīve. Mēs nevaram izvairīties no sliktā un sliktais mums ir nepieciešams, lai pārvarot grūtības mēs augtu garā, kas ir mūsu galvenā dzīves jēga.

Jūtziņa attīstās, ja mēs cenšamies izprast savas neapgūtās mācības, apgūstam Dievišķo zinātni un gūtās zināšanas praktizējam ikdienas situācijās.

Nevajag neko darīt mākslīgi. Neviena garīgā prakse jūtziņu neattīstīs, jo jūtziņa ir tikai rezultāts tam kādus gudrības uzkrājumus ir saglabājis tavs gars apziņā. Citiem vārdiem sakot, jūtziņas spēks ir atkarīgs no tavas gudrības lieluma. Gudrību nav iespējams nopirkt par naudu, jo tā apziņā uzkrājas tikai tad, ja zināšanas tiek pielietotas praksē, bet zināšanas var iegūt tikai mācoties izprast Dievišķos likumus jeb, apgūstot Dievišķo zinātni.

Var eksistēt šajā pasaulē, neattīstot jūtziņu, paļaujoties tikai uz savu prātu, bet prāta iespējas attīstās, ja attīstās jūtziņa. Respektīvi, ja vēlies panākumus darbā, tev nepieciešams attīstīt arī jūtziņu, jo visas pat vislabākās teorijas nestrādā vienādi visos gadījumos, jo rezultātu nosaka Dievs. Tāpēc daudzi jauni cilvēki krīt depresijā, jo ir izdarījuši visu, lai gūtu panākumus, bet sasniegumi neatbilst gaidām. Viņi ir apguvuši augstskolā vai kursos gudras teorijas, bet dzīvē šīs teorijas nestrādā tā kā tās tika mācītas, jo katrs cilvēks ir unikāls un ir nācis ar savu uzdevumu iemiesojumā. Tas, kas vienam der, citam neder.

Pateicoties attīstītai jūtziņai, ir iespējams atrast atjautīgus problēmrisinājumus un pasargāt sevi no briesmām. Tāpēc jūtziņas attīstība ir ļoti svarīga pašam cilvēkam nevis kādam citam. Jūtziņa ir tavs aizsardzības vairogs, lai tu nenovirzītos no pareizā ceļa un pildītu savu misiju.

Autore: Elvita Rudzāte