Kā ar ziedošanu nenodarīt ļaunu? 30.03.2015
Aigars jautā: Kā ar ziedošanu nenodarīt ļaunu? Zinām taču, ka katrs pats sev ir radījis pašreizējās problēmas un notikumus un, lai apgūtu vajadzīgo mācību stundu, ir svarīgi pašam ieraudzīt ceļu kā to visu atrisināt, tāpēc no šāda viedokļa ziedošana patiesībā nav nekas labs priekš gara attīstības, jo, ja kāds atnāk un atrisina mūsu vietā visas problēmas, piemēram, finansiālās, tad no tā nerodas dziļāka izpratne un otro reizi nonākot tādā pašā situācijā būs lielāka iespējamība atkal izdarīt neīstās izvēles.
No otras puses, ja šādi domājam, tad negribot ejam uz pasauli, kurā ir pilna ar egoismu un vienaldzību pret citu problēmām. Saprotu, ka cilvēkiem daudz vērtīgāk ir dot “makšķeri” nevis “zivis”, kuras pietiek tikai uz kādu laiku, bet reālā situācija taču ir tāda, ka daudzi ir tik dziļā bedrē, ka nav spējīgi pieņemt dāvanā “makšķeri”, kaut vai, piemēram, ja redzam, cik daudz ir pašnāvību vai izjukušu ģimeņu dēļ neatdodamiem kredītiem.
No cita skatu punkta (iespējams naivās domāšanas), ja vairums cilvēku ir lielākā vai mazākā bedrē, tad, lai kaut viens tiktu ārā no bedres, pārējiem bedrē esošajiem ir gribot negribot jāsadodas rokas un jāizceļ vismaz viens no bedres, lai tam no augšas jau ir vieglāk palīdzēt tikt ārā nākošajiem bedrē esošajam utt. kamēr visi, kuri to vēlas, ir izcelti no bedres. Tātad, šādi domājot, ziedošanai ir pilnīgi cita nozīme, ka palīdzot kādam atrisināt viņa lielo problēmu, viņš tālāk palīdzēs vismaz vēl vienam ar līdzīgas problēmas atrisināšanu, nākošais vēl nākošajam utt. Saprotu, ka šī ir ļoti naiva domāšana (kaut kas līdzīgs filmā “Pay It Forward” bija redzēts), kas neatbilst lielākās daļās sabiedrības pašreizējam apziņas līmenim, kā arī ir pretrunā ar to, ka nedrīkst garam atņemt viņa mācību stundu pirms mācību stunda nav izprasta, tomēr fakti liecina par to, ka dzīvojot bedrē bez palīdzīgas rokas no bedres pašam ir diezgan nereāli izkļūt. Vēlos saprast robežu, kad ar ziedošanu sākam darīt vairāk slikta nekā laba? No šī visa arī izriet jautājums, kā saprast, ka otrs cilvēks ir apguvis savu mācību stundu un ar palīdzēšanu tikt ārā no bedres mēs viņam neatņemsim iespēju garīgi augt un kļūt dzīves gudrākam?
Elvita Rudzāte atbild: Šis jautājums ļoti nodarbināja arī manu prātu. Vieglāk to izprast man palīdzēja mana Skolotāja Avatāra Šri Satja Sai Babas mācība un pieeja šim jautājumam. Kad es biju Indijā, es redzēju kā Sai Baba šo jautājumu risina uz vietas, kur nabagu ir ļoti daudz. Viņš lūdza visiem ārzemniekiem nedod lūdzošajiem nabagiem uz ielas naudu, bet ziedot bankā naudu nabago atbalstam. Viņš teica, ka Viņš labāk zinot kā palīdzēt nabagiem un, ka ziedojot naudu uz ielas mēs veicinot nabadzības biznesa attīstību. Diemžēl Indijā nabadzības bizness ir ļoti attīstīts, cilvēki tiek izkropļoti un piespiesti ubagot jau no pašas bērnības. Arī pie mums notiek līdzīgi gadījumi, bet ne tik lielos apmēros kā Indijā.
Sai Baba bija uzcēlis vairākas ēkas nabagiem, bet tās stāvēja tukšas, jo nabagiem, saņemot atbalstu no Sai Babas, bija arī savi pienākumi, kurus viņi negribēja pildīt. Sai Baba nabagus pabaroja, apģērba, nodrošināja ar dzīves vietu un lika viņiem nākt no rīta un vakarā uz daršanām (līdzīgi kā mums baznīcā dievkalpojumi, tikai viņi lūdzas dziedot badžanas un vēdas, līdzīgi kā mēs dziedam dziesmu svētkos). Domāju, ka viņus lika arī pie darba, bet šie cilvēki negribēja mainīt savu attieksmi pret dzīvi, tāpēc izvēlējās ubagošanas biznesu.
Latvijā mums ir jāraugās kam un kāpēc mēs palīdzam. Uz ielas atbalstīt ubagotājus es neiesaku, kaut arī pati arī esmu noziedojusi kādam lūdzējam. Ja ar sirdi sajūtat, ka ir nepieciešams noziedot ubagotājam, tad dariet to, bet labāk ir ubagotāju aizvest uz ēdnīcu vai, ja vēlaties nopērciet viņam jaunu apģērba gabalu, nekā dot naudu.
Ja lūdz naudu kādam, lai palīdzētu, piemēram, ziedot.lv, tad atkal ar sirdi sajūtiet vai vēlaties no sirds atbalstīt to, kuram lūdz palīdzību. Ziedošanai ir jābūt no sirds. Mums patiešām ir jāpalīdz tiem, kuriem klājas grūtāk kā mums.
Attiecībā par mācību apgūšanu piekrītu Aigaram, ka sniedzot palīdzību, mēs varam atturēt cilvēku sākt domāt un kaut ko darīt kāpēc viņš ir nonācis šādā situācijā. Tomēr jāsaprot, ka cilvēks ir gatavs sākt domāt un darīt, sasniedzot noteiktu apziņas līmeni. Mēs ar savu labo piemēru iespējams varam šo cilvēku izkustināt no miega. Piemēram Māte Terēze palīdzēja nabadzīgākajiem no nabagiem, kuri bija padevušies dzīves grūtībām un neko nedarīja, lai mainītu situāciju, kā arī cilvēkiem, kurus sabiedrība viņu slimības dēļ bija atstūmusi. Taču cilvēki, kuri saņēma Mātes Terēzes vadītā ordeņa palīdzību pirms nāves noticēja, ka Dievs tomēr eksistē un mainīja savu domāšanu, noticot mīlestības spēkam. Tas ir ļoti liels panākums, ko sasniedza un vēl mūsdienās sasniedz Mātes Terēzes vadītais ordenis.
Tāpēc es uzskatu, ka cilvēkiem ir jāpalīdz, bet šī palīdzība ir jāsniedz gudri, lai tai patiešām būtu vērtība. Latvijā ir izveidotas daudz biedrības un nodibinājumi, kuri sniedz noteiktai mērķa grupai palīdzību. Es ieteiktu atbalstīt kādu no šīm labdarību veicošajām NVO, novērtējot kādā veidā organizācija veic labdarību un vai tā patiešām ir labdarība vai naudas atmazgāšanas vieta, jo, diemžēl, starp NVO ir arī organizācijas, kas nodarbojas ar naudas atmazgāšanu. Par nelaimi esmu dzirdējusi, ka šādu rīcību ir atbalstījušas pat baznīcas, pieņemot ziedojumu un pēc tam daļu atgriežot ziedotājam atpakaļ. Tas ir skumji, ka tā notiek, īpaši, ja baznīca, kurai būtu jābūt paraugam, atbalsta šādu rīcību, bet tā ir katra izvēle un par visu nāksies visiem atskaitīties Dieva priekšā.