Kā atbrīvoties no bezjēdzības izjūtas? 12.07.2013

Bezjēdzība ir gaušanās par dzīves problēmām un atteikšanās tās risināt, sastopoties ar neveiksmēm vai pretestību. Bezjēdzība ir pilnīgas iztukšotības izjūta. Bezjēdzības izjūta ir vissarežģītākais stress. Tas neparādās uzreiz, nerada emociju lavīnu, bet klusē, jo ir taču bezjēdzība. Aiz bezjēdzības slēpjas neapmierinātība, kam sākums meklējams vainas izjūtā. Vīriešu čīkstēšana mūsdienu krīžu laikā ir īpaši bīstama – gan pašu vīriešu darbībai, gan viņu bērniem. Gaušanās noved pie bezjēdzības. 

Kā veidojas bezjēdzība? Kad aplami domājošs cilvēks iesprūst bezizejā, viņš domās vai, runājot skaļi, sāk čīkstēt, meklēt vainīgos un nekādi nespēj apstāties. Šāds bezjēdzības, apātijas un depresijas stāvoklis psiholoģijā ir ieguvis nosaukumu – pārdegšanas sindroms. Pēc būtības tās ir dusmas, kas cilvēku iznīcina dvēseliski, t.i., dusmas, „ka es neesmu sasniedzis to, ko gribēju” vai dusmas „viss ir pretēji tam, kā es gribu”. Tas ir brīdis, kad cilvēkam bezpalīdzībā nolaižas rokas.

Līdz slimībām mūs noved mūsu prāts. Prātam ir divi poli – garīgais un fiziskais. Mūsu materiālās vēlmes, izaudzējot maksimāli lielu mūsu fizisko spēku, ir pacentušās noliegt Gara eksistenci. Iznākums ir bezjēdzība.

Cilvēkam, kurš izjūt bezpalīdzību, jāzina, ka pienācis laiks atrast bezjēdzības jēgu. Bezjēdzība tiecas iemācīt, ka aiz tās šķietamās domu neesamības un bezizejas slēpjas diženākās domas. Bezjēdzība parādās, lai sniegtu jums iespēju atklāt savas dzīves lielākās iespējas.

Bezjēdzība nozīmē dzīvot bagātībā un nomirt aiz bezjēdzības. Lai bagātais varētu ieraudzīt dzīves jēgu, viņam jāatbrīvojas no bagātības. Tas ir jāizdara pareizi. Atbrīvošanās no bagātības nav bagātības uzdāvināšana vai atdošana vienkārši tāpat, bez noteiktas jēgas. Atteikšanās no bagātības nozīmē, ka cilvēks sev piederošo, kas pēc būtības viņam nav nepieciešams, iegulda noderīgi. Tie, kuriem ir daudz liekas naudas, bieži to bez domāšanas ziedo pašas ziedošanas dēļ – lai demonstrētu savas iespējas. Ja ir iespēja ziedot, tas jādara pārdomāti, lai tas sabiedrībai patiešām nestu labumu. Ja bagātais iemācās pareizi ziedot, viņš savai dzīvei ierauga jēgu, viņu vairs nenomoka bezjēdzības izjūta, jo viņš ir atradis sev jaunu, vērtīgu nodarbi.

Tie cilvēki, kuri izpratīs tagadējās cilvēces krīzes būtību, apmierināti ar dzīvi dzīvos arī turpmāk, jo viņi zina, ka pēc liela sliktā vienmēr nāk liels labais. Tie, kuri nepratīs atbrīvoties no bezjēdzības izjūtas, dosies uz jaunu galaktiku caur nāves vārtiem. Nāve var atnākt negaidīti, piemēram, ar cilvēku var notikt nelaimes gadījums. Cilvēks var arī labprātīgi izvēlēties nāvi, izdarot pašnāvību. Tie, kuri atradīs bezjēdzības jēgu, tiem fiziskā nāve tik ātri nedraud.

Lai atbrīvotos no bezjēdzības izjūtas, ir jāsarunājas ar šo stresu līdzīgi kā ar citiem stresiem. Apskatīsim piemēru, kad vīrietim, kurš aizgāja pensijā un neredzēja savai dzīvei jēgu, vajadzēja atbrīvot stresu – bezjēdzības izjūta.

Bezjēdzības izjūtas atbrīvošanas piemērs

Mīļā bezjēdzības izjūta, paldies, ka pie manis atnāci, lai celtu manu garīgo attīstības līmeni. Piedod, ka es tevi piesaistīju, bet citādi es nebūtu kļuvis gudrāks, es nebūtu sācis interesēties par garīgo pasauli, apguvis Piedošanas mācību. Es nebūtu sapratis, ka manī ir ne tikai bezjēdzības izjūta, bet arī neapmierinātība un vainas izjūta. Paldies, ka esi mani vedusi pie prāta. Šodien ir tā diena, kad es tevi atbrīvošu no sevis. Lūdzu, piedod man, ka es tevi tik ilgi turēju savā cietumā un nelaidu laukā. Diemžēl es līdz šim nesapratu, ka manī ir stress – bezjēdzības izjūta. Mīļā bezjēdzības izjūta, piedod man, ka es nepratu saskatīt iespējas, kuras tu man vēlējies parādīt. Tu savu darbu esi izdarījusi, tāpēc tagad vari būt brīva un iet savu ceļu. Es tevi atbrīvoju no sevis. Lūdzu, ej savu ceļu tur, kur tev ir jāiet. (Mēģiniet domās redzēt, kā bezjēdzība aiziet projām.)

Mīļais ķermeni, lūdzu, piedod man, ka es tev ar savu bezjēdzības izjūtu nodarīju pāri. Piedod man, ka tev nācās ciest tikai tāpēc, lai es kļūtu gudrāks.

Lūdzu, piedod, dzīve, ka es biju tik liels muļķis un nenovērtēju tavas mācību stundas, ka dusmojos uz tevi, iegūstot bezjēdzības izjūtu. Es biju neapmierināts tikai tāpēc, ka vēlējos saņemt no tevis vairāk, nekā tu spēj dot. Es nezināju, ka došanai ir jāiet pa priekšu, ka vispirms man ir jādod dzīvei, tikai tad es saņemšu no tevis dubultā. Lūdzu, piedod, dzīve, man, ka neprotu tevi mīlēt bez nosacījumiem.

Lūdzu, piedodiet man visi, kam es ar savu bezjēdzības izjūtu esmu nodarījis pāri (vēlams lūgt piedošanu katram atsevišķi).

Mīļie vecāki, es piedodu jums, ka jūs manī jau bērnībā radījāt bezjēdzības izjūtu. Es zinu, ka jūs bijāt tikai mani skolotāji un apzināti nevēlējāties manī radīt bezjēdzības izjūtu. Es jums no visas sirds piedodu jūsu kļūdas, kas pastiprināja manī bezjēdzības izjūtu.

Mīļais darba devēj, es tev piedodu, ka brīdī, kad mani atlaidi no darba, manī radās bezjēdzības izjūta. Es tikai tagad sapratu, ka mana Dvēsele tevi izvēlējās par skolotāju, lai vestu mani pie prāta un parādītu man citas iespējas, ko dzīve man piedāvā. Paldies tev par to laiku, kad devi man iespēju strādāt pie tevis. Tagad man ir jāveic citi uzdevumi.

(Vēlams piedot visiem pārējiem, kuri dzīves laikā pastiprinājuši bezjēdzības izjūtu vai veicinājuši kļūdu pieļaušanu).

Es piedodu pats sev, ka esmu tāds, kāds esmu. Es tikai mācos. Es esmu skolnieks, kurš no savām kļūdām mācās, es darīšu visu, lai apgūtu mācību stundas. Es mīlu sevi! Es piedodu sev visas savas kļūdas.

Nav tik svarīgi, ko jūs runājat un kādā secībā, svarīgi ir to darīt no visas sirds ar mīlestību. Tad pozitīvs rezultāts būs garantēts. Pēc tam varat sākt koncentrēties uz iespēju, kuru līdz šim nebijāt pamanījuši, kura atrodas jums blakus. Meklējiet, domājiet, iespēja jums ir blakus…

Autore: Elvita Rudzāte