Kā atbrīvoties no ciešanām? 18.02.2020

Dzīvē ir daudz dažādu nepatīkamu situāciju, kuras cilvēki uztver ļoti dažādi. Kādam tās sagādā milzīgas ciešanas. Kāds pieņem notiekošo ar mierīgu prātu. Kāds uz brīdi ir emociju pārpilns, bet pēc tam nomierinās, bet kāds cits pārdzīvo situāciju gadiem.

Ciešanas radām mēs paši sev ar savu attieksmi pret notiekošo. Savukārt attieksme pret notiekošo ir saistīta ar mūsu apziņas līmeni jeb pasaulē notiekošā izpratni. Jo augstāks apziņas līmenis, jo mazāk cilvēks izjūt ciešanas, lai kas pasaulē notiktu.

Apziņas līmeni var paplašināt tikai mācoties izprast dzīvi jeb apgūstot Dievišķo zinātni, t.i., lasot Svētos rakstus un Svētās grāmatas, kuras cilvēcei ir devuši Lielie Skolotāji jeb Dievišķie Valdoņi. Tomēr daudziem cilvēkiem ir grūti sasaistīt Svētajos rakstos rakstīto ar ikdienas dzīvi, izprast savas neapgūtās mācības, tāpēc ciešanas ir neizbēgamas.

Avatārs Šri Satja Sai Baba māca atbrīvoties no ciešanām sekojoši: “Atbrīvojoties no lepnuma, cilvēks kļūst mīlams; atbrīvojoties no dusmām, cilvēks atbrīvojas no bēdām; atbrīvojoties no valdonīguma, cilvēks iegūst mieru; atbrīvojot skopumu, cilvēks sasniedz laimi. Kamēr cilvēks būs pilns ar lepnumu un augstprātību, viņš nevar iemantot cilvēku cieņu. Egoisms cilvēku noved pie nāves. Tikai tad, kad cilvēks atteiksies no lepnuma, viņu cienīs un mīlēs. Cilvēku, kuru pārņēmušas dusmas vienmēr pavadīs nelaimes. Dusmas nes sevī trakojošu liesmu. Kamēr cilvēku ir pārņēmušas dusmu liesmas, viņš nevar būt laimīgs. Aiziet no nelaimes viņš varēs tikai tad, kad viņš atbrīvosies no dusmām, kuru cēlonis ir cilvēka aplamā domāšana. Dusmas caur dažādiem ceļiem ved cilvēku uz bojāeju. Viņas atgrūž cilvēku no viņa radiniekiem un tuviniekiem. Lepnums un dusmas nes atbildību par to, ka pasaulē cilvēciskums mazinās. Trešais cilvēka ienaidnieks pārņem to pilnībā, tās ir neapmierinātās vēlmes, valdonīgums. Visa cilvēka dzīve ir piepildīta ar vēlmēm, viņām nav robežu, tās rodas no jauna atkal un atkal. Cilvēks var iegūt prāta mieru tikai uzvarot savas vēlmes. Ceturtais ienaidnieks ir skopums. Skopums rodas no pieķeršanās sajūtām un iztapšanas tām. Kad cilvēks pārvar skopumu, viņš saglabā laimi. Skops cilvēks nevar nodoties priekiem, lai tie būtu ķermeņa, prāta vai Dvēseles prieki. Tas ir līdzīgi kā „suns uz siena kaudzes”. Viņš pats neiegūst prieku no savas bagātības un arī citiem neļauj to baudīt. Pasaule nicina skopus cilvēkus. Kad cilvēks atbrīvojas no šīm četrām kaitīgām īpašībām (lepnuma, dusmām, valdonīguma un skopuma) viņš uzzina, kas ir pasaule un laime. Īstā cilvēkā šīs īpašības nepastāv. Ja tu esi gatavs stāties cīņā ar saviem iekšējiem ienaidniekiem un kaislībām, Dievs apveltīs tevi ar spēku, kāds tev nepieciešams. Tad, ja tu tiecies pie Dieva, Viņš panāks tev pretī. Ja tu spersi desmit soļus uz Dievu – Viņš uz tevi – simts.”

Ļoti bieži mēs esam par kaut ko satraukti un šis satraukums mūsos rada ciešanas. Daudzi cilvēki ir satraukti par savu labklājību. Daudzi pamet Latviju, dodoties laimi meklēt ārvalstīs. Patiesībā viņi pamet Latviju, jo netic, ka Latvijā kaut kas varētu mainīties uz labo pusi. Tas, ka viņi paši kā indivīds piedalās Latvijas nākotnes veidošanā, viņi to negrib redzēt, jo viņi netic ne sev, ne Dievam.

Neviens no malas nevar atbrīvot mūs no ciešanām. Neviens no malas nevar paaugstināt mūsu apziņas līmeni. Tikai mēs paši. Tātad tikai mēs paši spējam sevi atbrīvot no ciešanām, bet kas mums traucē to paveikt? Ļoti bieži tas ir uztraukums.

Sai Baba par uztraukuma cēloni saka: „Uztraukuma cēlonis, kas ir mūsdienās, tas ir patiesības un ticības trūkums. Tāpēc cilvēki ir zaudējuši mieru un laimi. Mūsdienīgs cilvēks netic ne sev, ne Dievam. Cilvēka dzīve bez ticības ir neauglīgs tuksnesis. Nevis cilvēkam ir jāmainās, jāmainās ir prātam. Nepieciešama tikumība, pareizs dzīves veids un labs vārds. Patiesība ir tikumība. Cienījama uzvedība, tas ir dzīves veids, bet ziedošanās ir labs vārds. Uz to jums ir jātiecas. Cilvēks, kurš ir pilns ar vēlmēm, nekad nebūs laimīgs. Cilvēkam, kurš ir naidīgs, nekad nebūs draugu. Vēlmes, dusmas, skopums ir mūsu ienaidnieki. Viena indivīda laime ir atkarīga no sabiedrības. Indivīdam ir forma, sabiedrībai tās nav. Ja jūs cienāt indivīdu, tātad jūs cienāt arī sabiedrību. Sabiedrība atrod radītāju. Radītājs ir Dievs. Tāpēc viss sākas ar indivīdu un beidzas ar Dievišķumu. Citiem vārdiem, Dievs ir radījis šo pasauli, kurā sabiedrība sastāv no indivīdiem. Protams, viņi ir savstarpēji saistīti. Tāpēc indivīda pamats ticībai ir patiesība. Kad jūsu redze, dzirde, sajūtas un darbības būs vērstas uz labo, sabiedrība būs ideāla. Sabiedrībā nebūs uztraukumu un nekārtību. Katram ir jāizlabo savas kļūdas. Nekad neatsaucaties slikti par citiem.”

Iekšēju mieru nav iespējams izjust bez ticības. Tāpat ciešanas nav iespējams pārvarēt, ja cilvēka sirdī nav ticības, ka viss, kas ar viņu notiek, ir taisnīgi. Tomēr liela daļa sabiedrības uzskata, ka dzīve ir netaisnīga. Liela daļa sabiedrības ir novērsusies no Dieva un dusmojas uz katru, kas kultivē ticību Dievam.

Sai Baba par ticības zaudēšanu saka: „Tikai tad, kad cilvēks iznīdēs no savas sirds egoismu, cilvēkiem būs plašāks skats uz lietām, kuras kalpos, lai stiprinātu vienotību un svētumu starp cilvēci. Kad egoisms pastāvīgi aug, viņš kļūst par valdonīgumu, naidu un skopumu. Šie trīs netikumi pēc savas dabas ir dēmoniski. Cilvēki zaudē ticību Dievam, kad viņos pieaug šie trīs netikumi. Bez tam, kad cilvēki zaudē ticību Dievam, viņi vēl sāk cīnīties ar Dievu. Zemes vēlmes pieaug. Dievišķās īpašības samazinās.”

Tātad no ciešanām cilvēks spēs atbrīvoties, ja atvērs savu sirdi beznosacījumu mīlestībai un piedošanai, ar pazemību pieņems pasaulē notiekošo un ar ticības spēku sāks īstenot savus sapņus.

Esmu pārliecināta, ka ikviens var sasniegt savu sapni, ja viņam ir ticība. Lai sasniegtu mērķi, ar ticību vien nepietiek. Vēl ir nepieciešama griba. Griba dod spēku un vēlēšanos iet. Ļoti bieži cilvēkiem ir ticība kaut kam, bet nav gribas kaut ko darīt tūlīt un tagad. Īpaši tas raksturīgs pesimistiem, jo viņi atradīs ļoti daudz argumentus, kāpēc kaut ko nevajadzētu darīt. Ja mums ir ticība un griba kaut ko darīt, tad mums ir nepieciešamas zināšanas, kā to izdarīt. Zināšanas sniedz prasmi doties īstajā virzienā. Ja cilvēkam ir ticība, griba un zināšanas, kā kaut ko paveikt, tad ir nepieciešama cerība, ka viss izdosies. Cerība rada spārnus. Mēs lidojam, jo ceram, ka viss būs labi. Lai kādus plānus mēs īstenotu, mēs sastopamies ar šķēršļiem un problēmām. Tāpēc mums ir nepieciešama piedošana, kas dod brīvību. Mums jāpiedod šķēršļiem un problēmām un jāļauj mūsu idejām virzīties tālāk. Lai mums būtu spēks īstenot mūsu idejas, mums nepieciešama mīlestība, kas rada izturību. Vēl viena enerģija, bez kuras neiztikt, ir lūgšanu enerģija. Lūgšanas palīdz virzīt garīgo enerģiju plūsmas, lai veidotu garīgu vienotību ar Dievu. Lūgšanu enerģija palīdz sasniegt iecerēto mērķi vai realizēt ideju.

Patiesībā mums ir dots viss, lai mēs būtu laimīgi. Ja nejūties laimīgs, tas nozīmē, ka vēl daudz jāmācās.

Autore: Elvita Rudzāte