Kā atbrīvoties no grūtsirdības? 01.06.2016

Man praksē bieži nācies sastapties ar cilvēkiem, kuri grimst grūtsirdībā vai pat depresijā. Veicot dzīves analīzi, ir skaidrs kāpēc tā sākusies, bet dīvainākais ir tas, ka šie cilvēki, zinot Piedošanas mācību, izprotot Dievišķos likumus, vienalga turpina grimt depresijā. Es ilgi nevarēju saprast, kāpēc tā notiek, kas vēl man ir jāizskaidro, lai viņiem palīdzētu. Atbildes es saņēmu, lasot Dzīvās Ētikas Mācību: “Grūtsirdīgus cilvēkus dēvē par dzīves pabērniem. Iedziļinieties pēdējā vārdā. Kas gan šiem cilvēkiem ņēmis viņu pienācīgo tiesu? Pirmām kārtām viņi paši sev atņēmuši iespēju. Jau sen iesākuši savu iznīcināšanu. Neapmierinātība, ļaunprātība, īgns uzbudinājums nogriezis viņiem ceļu uz prieku. Patība čukstējusi – prieks vienīgi personīgajā labumā. Tā visauglīgākais prieks slēpies aiz grūtsirdības nejēdzīgās kaudzes. Grūtsirdības aklotie ir visnožēlojamākie divkājainie.

Cilvēkam dota visaugstākā dāvana – pazīt prieku. Augsta spēja dota, lai saredzētu Augstāko. No tālajām pasaulēm līdz sīkajam ziediņam, viss cilvēkam sola prieku. Jauns spēku krājums pieplūst katra prieka gadījumā, jo rodas spriegums, kas atver vēl vienus vārtus.

Kas cilvēkiem devis tiesību iedomāties, ka viņi uz visiem laikiem ir dzīves pabērni? Šos melus izkliegusi tumsonība. Bet gudrais varonis pat vajāšanas stundā zina, ka ceļš uz prieku nav slēgts. Cilvēki aizmirst vienkāršo patiesību, ka viss atrodas kustībā. Skumjas aizmirstas, bet prieka dzirkstis mirdz vienmēr.

Grūtsirdīgus ļaudis aptumšo sirdēsti un bēdas. Šādā drūmā aizsegā viņi nespēj ieraudzīt prieku. Skumjās cilvēki kļūst akli un zaudē spēkus. Un nevar viņi sev palīdzēt. Nepielaiž Mūsu palīdzību, jo grūtsirdība un īgns uzbudinājums nav izbrienami.”

Kāpēc cilvēks grimst grūtsirdībā? Jo viņam patīk sevi žēlot, viņš atceras dažādas situācijas, kad viņam vai kādam citam ir nodarīts pāri. Ja cilvēks sevi žēlo, tad prieks nevar rasties un grūtsirdība pieņemas spēkā. Lai atbrīvotos no grūtsirdības, Skolotāji iesaka nostādīt grūtsirdīgu cilvēku pietiekoši lielās briesmās, un viņš būs spiests kļūt možs, bet, lai cilvēku varētu piespiest mainīt savu noskaņojumu, satricinājuma pakāpei tiešām jābūt lielai.

Pazīstu kādu sievieti, kura ilgstoši mokās ar grūtsirdību un sākusi pat sevi šaustīt, ka nespēj no tās atbrīvoties ar garīgas prakses palīdzību. Intuitīvi es jutu, ka viņa nenovērtē un neprot priecāties par to, ko Dievs viņai ir devis, ka grūtsirdību viņa rada pati un nevis apkārtējie tuvinieki. Vai tiešām viņai būs jāpiedzīvo pamatīgs satricinājums, lai beidzot no šī stāvokļa atbrīvotos? Vai tiešām viņa izaicinās pati savu likteni?

Skolotāji brīdina, ka grūtsirdībā grimstošs cilvēks, kas iet garīgās attīstības ceļu, atnāks un apgalvos, ka pat visaugstākā Mācība viņus neapmierina, jo Tā viņiem nepalīdz atbrīvoties no grūtsirdības. Viņi vēlas vēl kaut ko. Skolotāji māca: “Pajautājiet viņiem – kādu personisku labumu viņi vēlas? Jautājumā nekļūdīsities. Neapmierinātība visai bieži ceļas no kāres pēc personīgas priekšrocības.” No Skolotāju teiktā izriet, ka vēlmes dzīvot labāk, rada neapmierinātību ar esošo situāciju. Ne velti visi Skolotāji māca, ka vēlmes ir vislielākais ienaidnieks, kas var iznīcināt cilvēku. Tieši tiekšanās pēc personiskā labuma, kas var arī nebūt materiāls, piemēram, vēlme, lai vīrs samīļo vai izsaka atzinīgus vārdus, ja vīrs tā nedara, arī var radīt grūtsirdību. Ko šādā gadījumā domā grūtsirdībā grimstoša sieviete? Viņai nav paveicies ar vīru. Tikai brīdī, kad vīrs pateiks, ka viņam pietiek un atradīs citu dzīvespriecīgu sievieti, pametot grūtsirdībā grimstošo sievu, varbūt beidzot sieviete sāks domāt par to, ko ir zaudējusi. Apkārtējie teiks, cik smags sievietei liktenis, vīrs pameta… bet kurš izprovocēja vīru tā rīkoties?

Ja arī tevi nomāc grūtsirdība, tad padomā, kādu personisko labumu tu neiegūsti? Esi godīgs pret sevi, nemelo sev. Jo ātrāk izpratīsi savas vēlmes, jo vieglāk būs no tām atbrīvoties, jo tu zini, ka tieši viņas rada tavu grūtsirdību. Nevaino citus, bet apzinies, ka viss dzīvē notiek taisnīgi. Atbrīvojies no vēlmes iegūt sev kādu personisku labumu, domā kā palīdzēt citiem, kuriem iet grūti, tad ar labdarību tu spēsi mazāk domāt par sevi. Tikai nesavtīga labdarība, kad cilvēks dod neko negaidot pretim, spēj cilvēkā radīt prieku, kas aizdzen projām grūtsirdību.

Ne velti pastāv teiciens: “Katrs pats ir savas laimes kalējs”. Kāpēc tu nevēlies kalt savu laimi? Kāpēc vēlies, lai citi to izdara tavā vietā? Laimes izjūtu rada tikai paša paveiktais. Atceries Skolotāju vārdus, ka viss atrodas kustībā. Pēc bēdām nāk prieks. Kāpēc kavējies bēdās un neļauj atnākt priekam?

Autore: Elvita Rudzāte