Kā atbrīvoties no lepnības? – pirmais turpinājums 11.01.2017

Kā atbrīvoties no lepnības? – raksta sākums

Elvis jautā: Minējums par bailēm “mani nemīl” ir visai precīzs, pats savulaik tās atpazinu. Tomēr atminos, ka tās bija visu negatīvo emociju pamatā. Jā, par katru neizdošanos es sevi šaustu, man visam ir jābūt precīzam līdz milimetram, atrunātam līdz nākamajam gadsimtam. Neprecizitātes es sev nepiedodu, ja vien tās nerada sekas. Tomēr bieži vien rada un tādēļ man sāp, ja ieguldot darbu par 99%, tā viena procenta trūkums ir novedis pie neizdošanās.

Tas pat ir mazās lietās, kā piemēram, novietoju tīrās karotes citā vietā, pēc tam tās meklējot – nevar atrast, tātad es esmu vainīgs, ka nejauši izjaucu sistēmu, kura bija labi darbojusies. Vai arī ir raksturīga tieši otra galejība, izpratnē, ka darbs nevar tikt paveikts nevainojami un rezultāts var tikt nesasniegts, pārtraucu gaitu vispār. Tā laikā jūtoties vainīgs, ka neko nedaru. Jūtu, ka Dievs man dāvā tādas darba vietas, kurās ir ļoti jauks un sirsnīgs kolektīvs, tomēr nav iespējams sasniegt perfektu stāvokli. Tur es sevi šaustu par ikvienu lietu, kas nav veikta perfekti. Nereti cilvēki pat aizrāda, ka ieguldu tik daudz enerģijas vietās, kur nevainojama detaļu slīpēšana nav nepieciešama.

Jā, mīlestības apliecinājumi mēdz mani novest līdz drebuļiem, krampjiem, elpošanas trūkumiem u.c. šīs pasaules brīnišķajām parādībām, pat ja tie ir nesavtīgi. Jā, arī neticu mīlestībai nedz tagadnē, nedz nākotnē, jo tā ir nepastāvīga. Savulaik, ikreiz, kad es biju spējis no jauna uzticēties pasaulei, tiku sāpināts atkārtoti. Attiecīgi, kopš
bērnības es sev nospraudu nostādni: “Man mīlestība nav nepieciešama”. Utopisks un muļķīgs izteikums, nudien, un tomēr klātesošs.

Piedošanas soļi man ir skaidri. Tomēr ideja par to, ka reiz es varētu būt patiesi laimīgs šķiet tikpat nereāla kā ideja, ka pasaule reiz pastāvēs bez vardarbības. Tomēr, kā sacījāt, ka tas ir laicīgs uzskats, tam kurš cenšas apgūt Mācību un stiprināt savu ticību.

Jā, un pēdējais minējums ir patiess. Es vēl joprojām nespēju saprast, ko Dievs gribēja iemācīt mazgadīgam bērnam (par mani – 12 gados), liekot slapstīties stundām pa bīstama mikrorajona pagalmiem, lai arī viņam ir mājas, tikai lai kārtējo reizi nesaņemtu fizisku vardarbību? Es pilnībā saprotu nepatīkamo pieredzi, kas mani ir piemeklējusi apzinātā vecumā, kur es varu izvēlēties, reflektēt un mācīties. Tomēr kāpēc bērnam (par mani pagātnē) bija jāpieredz kas tāds, ko nedz atrisināt, nedz jebkādā veidā labot nespētu tā līmeņa apziņas cilvēks. Man bija notikumi, kuriem es nebiju gatavs vien sava vecuma dēļ, kā arī man nebija neviena, kam ar to padalīties, jo automātiski es kļūtu par kaut
ko vainīgs, ka nebiju tik gudrs, tik elegants vai tik izveicīgs. Es nespēju piedot, ka mani atstāja bezspēcīgu, kur man nebija NEVIENA instrumenta, cilvēka vai viedu zināšanu, ko pielietot.

Mīlēt, nozīmē uzticēties, uzticēties nozīmē atklāties, atklāties nozīmē būt ievainojamam. Būt ievainojamam nozīmē potenciālu iespēju atkārtoti piedzīvot augstāk aprakstīto situāciju, man tas nav vajadzīgs. Tomēr saprotu, ka atsakoties no mīlestības kā tādas, es veicu vēl lielāku kļūdu kā izveidojot potenciālu iespēju atkārtoti piedzīvot nodarīto.

Elvita Rudzāte atbild: Ja bērns nonāk situācijā, kad jūtas pilnīgi bezspēcīgs, nav neviena, kas viņam palīdz un tāpēc piedzīvo ciešanas, tas liecina, ka ir notikusi sliktās karmas dzēšana, kā arī bērnam no šīs situācijas uz visiem laikiem kaut kas ir jāmācās. Iespējams, ka ciešanu brīdī, bērns vēl nespēj izprast mācību, jo patiešām viņa apziņas līmenis nespēj to izprast, bet pieaugot viņam rodas jautājums, kāpēc ar mani tā notika, kāpēc dzīve ir tik netaisnīga? Tas ir tas brīdis, kad cilvēkam ir jāsāk meklēt atbildes uz šiem jautājumiem, un atbildes sniedz Mācība, kas saka, ka dzīvē viss ir taisnīgi tikai jāsaprot kāpēc notika tā kā notika.

Piemēram, Elvim uz visiem laikiem ir jāsaprot cik svarīgi ir pret savu bērnu izturēties ar mīlestību un uzklausīt visas bērna raizes, kļūt par autoritāti, kam var uzticēties. Ja viņš pret saviem vai citiem bērniem būs vienaldzīgs vai pat vardarbīgs, nemīlēs tos bez nosacījumiem un neapvaicāsies par ikdienas situācijām (kas patīk, kas nomāc u.tml.), tad viņš no savas gūtās pieredzes neko nebūs mācījies un šo dzīvi nodzīvos “pa tukšo” jeb nelietderīgi. Ja viņš pret bērniem, kuri bezizejā slapstīsies pa pagalmiem, jo baidīsies iet mājās, būs patiesi mīlošs un sniegs tiem palīdzību savu iespēju robežās, tad viņš veiks labdarību un dzēsīs daļu savās sliktās karmas, jo viņš būs izdarījis ne tikai labu darbu, bet arī izpratis, cik svarīgi ir sniegt palīdzību tiem, kas jūtas bezspēcīgi.

Mīlestībai un ticībai cilvēks atveras pakāpeniski, ja viņš iet pa pareizo ceļu. Kas ir pareizais ceļš? Tā ir atgriešanās pie Dieva, bet nevienu nedrīkst ar varu spiest iet pa šo ceļu, tas ir jāizjūt pašam kā aicinājums, kā nepieciešamība. Tāpēc Mācības apgūšana palīdz ieraudzīt šo ceļu un izjust patiesu laimes izjūtu.

Diemžēl mūsdienās jauniešiem ir ļoti grūti pieņemt un noticēt Dieva eksistencei. Mani pārsteidz garīgais cinisms ar kuru esmu sastapusies, pasniedzot skolās Tikumības mācību. Es cenšos par Dievu nerunāt, jo zinu, ka daudziem jauniešiem nav pieņemams vārds “Dievs”, bet garīgais cinisms izpaužas attiecībā uz laicīgām lietām, piemēram, kāpēc nedrīkst melot un slikti ir liekuļot, ja tas ir izdevīgi? Kas tur slikts, ka maina partneres vai vienlaicīgi ir vairākas attiecības? utt.

Man ļoti ir žēl to cilvēku, kas nav izjutuši patiesu mīlestību, kas nezina kā tas ir, kad tevi mīl vai kā tas ir, kad tu patiesi mīli pat, ja nesaņem pretmīlu. To nav iespējams vārdos aprakstīt. Daudzi dzejnieki un rakstnieki ir centušies to izdarīt, bet tāpat cilvēks, kas nav to izjutis, nespēj tam noticēt. Tāpēc es neticīgajiem saku: ‘Tev ir izvēle, mācīties vai ciest. Ja izvēlēsies mācību ceļu, tad ar laiku, sākot izprast dzīvi, arvien vairāk atvērsies piedošanai un mīlestībai, un piedzīvosi daudz patīkamu brīžu līdz sasniegsi to stāvokli, kad jutīsies laimīgs neatkarīgi no tā, kas notiek ārpasaulē. Ja izvēlēsies dzīvot baudu dzīvi, tad nebrīnies, ka pienāks brīdis, kad baudas vairs nespēs tevi iepriecināt, un katra nodzīvotā minūte tev sagādās ciešanas.”