Kā atbrīvoties no lepnības? 09.01.2017

Elvis jautā: Vēlētos lūgt viedokli jautājumā par lepnību. Situācija sekojoša – es atzīstu, ka esmu ļoti, ļoti lepns cilvēks. Esmu veicis dažādus mēģinājumus un lasījis dažādu literatūru, kur aprakstīta lepnības izskats, veidols un cēloņi. Esmu visai daļēji centies tikt galā ar šo, tomēr teju visi mēģinājumi rezultējušies visai neveiksmīgi. Atzīšos, ka
tas arī lielā mērā mani sāpina. Vēlos pieminēt Siņeļņikova “Atbrīvošanās no lepnības” grāmatā minēto daudzgalvaino pūķi Lepnībnieku, kur katra tā galva liecina par noteiktu pazīmi un teju ikviena man piemīt:
vēlme pierādīt savu taisnību, sevis šaustīšana, kritizēšana, aizbildnieciska attieksme pret citiem, pazemošana, svarīguma izjūta, dižošanās, narcisms, palīdzības noraidījums, tieksme pēc slavas un konkurences filozofija, kā arī daži citi, ko neesmu minējis, jo nešķiet būtiski uzskaitīt pilnīgi visu garo sarakstu.

Vienīgā īpašība, kuru varētu novērtēt par pozitīvu esam ir patiesums (pat ne taisnīgums, kuru mēdzu pārkāpt), bet tieši patiesums. Laikam tā ir vienīgā lieta, kas mani glābj un ļauj apzināties lietu patieso situāciju. Es arī skaidri redzu cēloņus, savulaik esmu cietis no fiziskas, seksuālas, emocionālas, sociālas vardarbības. Es to nespēju piedot, lai kā arī vēlētos, es esmu centies, tomēr vēl joprojām pavada izjūtas, ka kādam beidzot mani jāciena un jāmīl. Šī izjūta mani nepamet, lai arī apzinos, ka man ir apkārt cilvēki, kas mani patiesi ciena, mīl un novērtē. Es to apzinos un
jūtu, un tomēr sagaidu kādu neeksistējošu, maģisku (metafora) būtni, kas mani spētu glābt (es pat īsti nezinu no kā, jo pēdējie dzīves gadi ir bijuši patiesi spoži un laimīgam cilvēkam pieskaitāmi). No tā secinu, ka īstenībā pat pasaule (vismaz apkārtējie cilvēki) mani mīl, ne visi protams, bet arī to negaidu. Tātad, es nemīlu sevi un tomēr es nespēju iemīlēt sevi. Man ir naids pret mīlestību kā formu, es to nespēju pieņemt. Man ir nežēlīgi bail, ja kāds pret mani
izrāda rūpes, cenšas saprast vai vienkārši atbalstīt. Tomēr tas notiek, turklāt regulāri.

Es atklāti cilvēkiem saku, ka baidos no pretīmnākšanas/cieņas/rūpēm, gaidot, ka tie aizgriezīsies un uztvers mani par dīvainu esam, tomēr neviens tā nav izdarījis. Tomēr atgriežoties pie sākotnējā jautājuma, vēlos jautāt: “Kā atbrīvoties no milzīgas lepnības?” Esmu iesaistījies gan labdarībā (kā daudzviet ieteikts), gan lasījis garīgo
literatūru ar sekojošu praksi, gan lūdzies, gan mēģinājis piedot, gan slēpt, gan atklāt savu jūtas. Es pastāvīgi mēģinu rast atbildi uz jautājumu, ko es daru nepareizi? Un es noteikti daru, ja pārmaiņas seko tik ļoti nenoteikti. Tiesa, neteiktu, ka ir ļoti slikti, dažus gadus atpakaļ biju uz nāves sliekšņa, tagad vairs neesmu, un tomēr man šķiet, ka ātrāk sevi izārdīšu garīgi nekā fiziski. Strādāt ar vienu īpašību arī neizdotas, jo nocērtot minētajam pūķim vienu galvu, izaug divas citas.

Es apzinos, ka ārpasaulē nav nekādas problēmas, jo tā izturās pret mani nepelnīti labi. (es apzinos, ka vārdi “nepelnīti labi” kārtējo reizi liecina par sevis šaustīšanu, un tomēr, es tā domāju). Es saprotu, ka tā ir mana enerģija, manas domas, rīcības un vārdi, kas tiek virzīti kaut kā nepareizi. Es zinu, ka tikai man ir dots sevi mainīt stingra darba procesā un apkārtējie var man palīdzēt, nevis izdarīt manā vietā. Tomēr ir apjukums.

Nevēlos turpināt rakstīt, jo nezinu vai papildus fakti, apraksti dos būtisku artavu situācijas izpratnē, kā arī jau šķiet, ka esmu sarakstījis par daudz. Katrā ziņā, paldies Jums par Jūsu darbu.

Elvita Rudzāte atbild: Cilvēkā, kurā ir lepnība, sirds dziļumos slēpjas bailes “mani nemīl”. Tieši tāpēc cilvēks vēlas sevi apliecināt un ar sevi lepoties vai šausta sevi par neizdošanos, jo zemapziņas līmenī viņš cieš no ļoti lielām bailēm “mani nemīl” vai mani nemīlēs, ja es kaut ko izdarīšu nepareizi. Tieši tāpēc Elvis izjūt pretestību pret mīlestības apliecinājumiem. Neskatoties uz to, ka viņš redz un pat jūt, ka apkārtējie viņu mīl, tomēr viņš tam nespēj noticēt, jo pārdzīvotais pagātnē liedz ticēt labajam tagadnē,

Vispirms ir jāsāk strādāt ar tām situācijām, kuras nespēj piedot. Jāizprot mācība, kas caur šīm nepatīkamajām situācijām bija jāapgūst. Tikai tad, kad cilvēks uz pāridarītāju skatās kā uz Dieva instrumentu, caur kuru viņam tiek dota iespēja labāk izprast mācību un viņš šo mācību ir izpratis, tikai tad cilvēks spēj atvērties piedošanā pret pāridarītāju.

Ja bērnībā cilvēks cieš no dažāda veida vardarbības, tad tas liecina, ka kādā no iepriekšējām dzīvēm, viņš pats ir bijis vardarbīgs pret citiem, bet savu rīcību nav apzinājies jeb citiem vārdiem sakot, nav apzinājies kādas sāpes cieta tie cilvēki, kuriem viņš nodarīja pāri. Tāpēc, lai cilvēks spētu izprast otru, Dievs dod iespēju nokļūt pretējā pusē, lai ar savu pieredzi izprastu pagātnē pieļautās kļūdas. Piemēram, ja Elvis uz visiem laikiem ir sapratis, kāpēc nedrīkst citus sāpināt ne fiziski, ne morāli, tad viņš turpmāk nekad nevienu vairs nesāpinās. Bet tajā pašā laikā viņam ir arī jāsaprot, ka pie šādas izpratnes viņš nebūtu nonācis tikai klausoties skolotāja teiktos vārdus, ka nedrīkst citus sāpināt. Cilvēks pie atziņām nonāk tikai tad, kad viņš tās ir izpratis sirds dziļumos un dažkārt tam ir nepieciešamas ciešanas.

Piedošanai ir trīs līmeņi. Pirmais līmenis, kad cilvēks piedod viens otram, kā arī pats sev. Otrais līmenis, kad cilvēks piedod un lūdz piedošanu savam ķermenim, stresiem, notikumiem utt. Trešais līmenis, kad cilvēks lūdz piedošanu savam pāridarītājam, kas ir uzņēmies uz sevis sliktu karmu, lai palīdzētu cilvēkam kļūt dzīves gudrākam. Kad Elvis nonāks piedošanas trešajā līmenī, tad viņš sāks uz dzīvi raudzīties pavisam citādi un brīnīsies, kur viņa lepnība pati no sevis ir pazudusi.

Iesaku Elvim turpināt apgūt Mācību, stiprināt ticību Dievam, tad arī viņš pats sāks lēnām nonākt pie dažādām atziņām un jutīsies iekšēji laimīgs, negaidot apkārtējās pasaules novērtējumu un mīlestību, necenšoties sev kaut ko pierādīt, bet priecāsies par iespēju dzīvot. Tikai tad, kad cilvēks sāk izjust dzīves patieso vērtību, tikai tad viņš spēj uz notikumiem ārpasaulē paskatīties ar citām acīm un stresi paši no sevis aiziet uz neatgriešanos.

Elvis ir sapratis, ka viņš nespēj mīlēt sevi. Tas nozīmē, ka viņš nespēj mīlēt Dievu, jo katrā cilvēkā ir daļa no Dieva. Tāpēc iesaku Elvim padomāt, kāpēc viņš nespēj mīlēt sevī Dievu, vai tāpēc, ka Viņš atļāva Elvim piedzīvot pagātnē ļoti grūtus brīžus?