Kā atbrīvoties no naida pret sevi? 11.11.2015

Ieva jautā: Ar ko var skaidrot milzīgas naida izpausmes pret sevi? Parasti, ja cilvēks ir dusmīgs vai apvainojies uz kādu, viņš šīs dusmas vērš
pret citiem un vaino visus pārējos savās problēmās. Man ir gluži pretēji. Stresa situācijās, kuras skar personīgi mani, man rodas milzīgs naids pret sevi. Tas nav bieži, tomēr tā notiek. Un beigās tas izpaužas kā fiziska agresija pašai pret sevi. Agrāk es sev kodu rokā no visa spēka, kamēr vienreiz nolauzu zobu. Tas mani “izārstēja “no kodumiem. Toties tagad mēdzu ar nagiem plēst roku līdz asinīm vai ar kulakiem dauzīt sev pa galvu. Pēc pēdējās reizes man pat radās aizdomas vai neesmu sev uzdauzījusi smadzeņu satricinājumu, jo galva sāpēja vēl divas dienas.

Nav tā, ka man vienkārši gribētos sevi pagraizīt vai kaut ko citu nodarīt. Tas notiek tikai kaut kādos afekta stāvokļos. Pēc tam tas pāriet un es katru reizi nožēloju, ka esmu to darījusi. es nekad nevēršos pret citiem, man nekad nav bijusi vēlēšanās kādam citam nodarīt pāri. Parasti tādos brīžos mana vēlēšanās ir bijusi, lai citi mani ienīst un nicina, bet tas nekad nav noticis. Bieži šīs manas naida izpausmes ir bijušas publiskas. Un tad mani šokē tas, ka nekad neesmu saņēmusi nosodošu attieksmi ne no viena. Cilvēki ir izturējušies neiedomājami iecietīgi un centušies nogludināt asumus. Un arī pēc tam man neviens nav licis izjust, ka kaut kas ir bijis. Jāatzīst, ka arī šajās situācijās kaut kādā mērā kontrolēju sevi.

Es netrakoju, braucot ar mašīnu vai kā citādi, man nekad nav bijusi vēlēšanās sevi nogalināt, bet tikai likt sajust sāpes. Kad mēģināju atcerēties, kad tas sākās, tad jāsaka, ka kaut kas tāds bija jau skolas laikā. Es nevaru izprast cēloni šādai rīcībai. Uzskatu, ka bērnībā esmu saņēmusi daudz mīlestības, kaut arī mani vecāki bija šķīrušies.

Pirms kādiem 5-6 gadiem teiciens, ka jāmīl sevi, mani vienkārši tracināja. Es neko tādu nespēju pieņemt, man tas bija absolūti pretdabiski. Tagad tā nav, nu jau man tas liekas normāli un pareizi. Esmu lūgusi piedošanu savam ķermenim, Dievam, pati sev. Un tomēr tas ik pa
reizei atkārtojas.

Elvita Rudzāte atbild: Problēmas cēlonis slēpjas pagātnē un iespējams arī iepriekšējā dzīvē piedzīvotie pārdzīvojumi ir atnākuši līdzi uz šo dzīvi. Ieva ir pareizi sapratusi, ka viņa sevi nemīl, ir ļoti prasīga pret sevi un vaino visās pieļautajās kļūdās. Viņa ne tikai vaino sevi, bet arī nosoda. Tas nozīmē, ka viņai ir jāizprot vainas izjūtas mācība. Iesaku viņai noklausīties manu Piedošanas mācības e-semināru par vainas izjūtas sniegto mācību.

Ievai ir svarīgi sirdi atvērt mīlestībai, bet lai viņa to varētu izdarīt, viņai ir jāizprot savas negatīvās īpašības un paradumi. Sevis nosodīšana un vardarbība pret sevi ir tikai sekas, kas var izsaukt vēl smagākas sekas (smagu slimību). Cēlonis meklējams viņas raksturā un pagātnes pieredzē. Ievai ir ļoti daudz jāstrādā ar sevi, jāatbrīvo ne tikai savas negatīvās īpašības un paradumi, bet jāattīra smalkie ķermeņi no visiem sārņiem. Īpaši Ievai ir jāattīra ēteriskais ķermenis no sliktām atmiņām un astrālais ķermenis no sliktiem pārdzīvojumiem, un to var darīt arī ar domu spēku vai lūgšanām. Tomēr pats svarīgākais ir atgriezties pie Dieva, jo Viņš ir Mīlestība, kas piepilda mūs ar Mīlestību.

Daudzi cilvēki neizprot ko nozīmē atgriezties pie Dieva. Tas nozīmē, ka tu sāc izzināt sevi un dzīvi (garīgi izglītojies), izproti un ikdienā ievēro Dievišķos likumus un mācības (praktizē iemācīto dzīves gudrību), sāc nodarboties ar labdarību (kalpo tam, ko Dievs ir radījis), ar mīlestību pret sevi un citiem pārvari dažādas dzīves grūtības un katru dienu disciplinēti veic garīgo darbu ar sevi (lūgšanas, meditācija u.tml.). Atgriešanās pie Dieva notiek ļoti lēnām, jo mums ir jānokārto daudz dzīves eksāmeni, bet jo vairāk eksāmenus nokārto, jo vairāk tevī ieplūst mīlestība un sāk sakārtoties dzīve.

Vardarbība nav tikai fiziska. Tā var būt arī mentāla. Ja cilvēks domā sliktas domas par citu cilvēku, tad tajā brīdī viņš ir vardarbīgs pret šo cilvēku, jo negatīva doma ir negatīva enerģija, kas tiek raidīta šā cilvēka virzienā. Ja cilvēks runā sliktu par citu cilvēku, tad tajā brīdī viņš ir vardarbīgs pret šo cilvēku,  jo negatīvs vārds ir negatīva enerģija, kas tiek raidīta šā cilvēka virzienā.  Ja cilvēks dara sliktu citam cilvēkam, tad viņš jau ir vardarbīgs ar savu rīcību, bet ne vienmēr tā ir fiziska izrēķināšanās, ļoti bieži mēs nodarām pāri citādos veidos, piemēram, daži žurnālisti ar savām nepatiesi atspoguļotajām ziņām nodara pāri citiem cilvēkiem ar rakstu laikrakstā vai sižetu TV. Tātad vardarbība ir daudz plašāks jēdziens un es neticu, ka Ieva ir vardarbīga tikai pret sevi.

Lai cilvēks nebūtu vardarbīgs pret sevi un citiem, viņam ir jābūt patiesam savās domās, vārdos un rīcībā, t.i., tas ko domā, to arī runā un dara. Tikai cilvēks, kas ir patiess savā būtībā un attiecībās ar citiem, tikai tāds cilvēks izdarīs pareizas izvēles un dzīvos saskaņā ar Dievišķajiem likumiem tikumīgu dzīvi. Tikai tikumīgu dzīvi dzīvojošs cilvēks iegūs iekšēja miera izjūtu un pakāpsies nākamajā līmenī, izjūtot mīlestību pret sevi un citiem. Cilvēks, kas ir piepildīts ar Dievišķo mīlestību, nekad nebūs vardarbīgs pret sevi un citiem. Nenoliedzami sasniegt šādu apziņas līmeni nav viegli un ir jāiegulda milzīgs darbs, bet tāpēc jau mēs esam nākuši iemiesojumā, lai mācītos un pārvarot dzīves grūtības, kļūstot arvien dzīves gudrāki, atgrieztos pie Dieva.