Kā atbrīvoties no nesavaldības? 20.11.2017

Sabīne jautā: Man ir pusotru gadu vecs bērniņš. Man nav daudz draudzeņu, ar kurām varētu izkratīt sirdi, papļāpāt. Bieži vien audzinot bērniņu esmu kā dinamīts ar laika degli, ciešos, klausos bērna raudās, piekāpjos, bet kad mērs ir pilns, esmu nesavaldīga, uzkliedzu, uzsitu pa dupsīti (mani vecāki mūs tā audzināja) un pēc tam visu
dienu pārdzīvoju, atvainojos, runāju un piedodu sev un bērnam par pāri darījumu. Tad ir tik šausmīgi, solos viņam mainīties, ar galvu saprotu, ka nē tā neesmu es un vispār tas taču nav efektīvi, bērns raud un ar manu rīcību, šis process ieilgst vēl vairāk!

Mīļā Elvita, sakiet, kā atbrīvoties no padomju laika audzināšanas niķiem, no nesavaldības, varbūt kas man būtu jāapgūst? Daudz klausos Jūsu seminārus, saprotu, bērns ir lielisks skolotājs, bet tas atkārtojas un atkārtojas! Vai varbūt varētu būt tā, ka tad kad es izdzīvošu konflikta situāciju pareizi, tā vairs neatkārtosies?

Elvita Rudzāte atbild: Kamēr bērns vēl neprot runāt, raudas ir veids kā bērns pauž savas emocijas. Bērns emocijas uzņem no vecākiem, visvairāk no mātes, jo ar to viņš ir visvairāk bērnībā saistīts. Ja māte ir par kaut ko dusmīga, neapmierināta, tad bērns šo stresu uzņem uz sevis, bet tā kā stresi nevienam cilvēkam nav patīkami, tad bērns stresus mēģina atbrīvot ar raudāšanas palīdzību. Bērna māte to dara ar kliegšanu vai pērienu, jo tieši tāpat kā bērns, nevēlas stresu paturēt sevī, tāpēc arī atbrīvo, tikai nepareizā veidā.

Kamēr cilvēka apziņas līmenis vēl nav pietiekami attīstīts, lai stresus sevī neuzņemtu, tikmēr jārēķinās ar stresu klātesamību.

Lai bērns būtu mierīgs, vispirms jau māmiņai ir jāmācās līdzsvarotība. Nevis savaldība jāmācās, bet līdzsvarotība, jo savaldības gadījumā māmiņa stresus apspiež sevī. Līdzsvarotības gadījumā, māmiņa stresus transformē mīlestībā.

Mēs katrs esam nākuši iemiesojumā tad, kad mēs to gribējām un piedzimām tieši tajā vietā, kur vislabāk varam augt garā. Tāpēc nepārmetīsim laikam, piemēram, padomju laikam, ka jūtam savā dzīvē tā laika ietekmi. Katrs laikmets ir ar kaut ko īpašs, katrā laikmetā cilvēce kaut ko mācās, un mums katram ir jāpadomā, kāpēc mēs nācām iemiesojumā tieši tagad un piedzimām Latvijā tieši šiem vecākiem? Ja bērnībā es bēdājos, ka neesmu piedzimusi kapitālisma valstī, tad tagad es priecājos, ka man ir bijusi iespēja iepazīt gan sociālismu, gan kapitālismu un pašlaik sevi piesaka jauns ekonomikas veids – sociālā ekonomika. Cik brīnišķīgi vienas dzīves laikā iepazīt trīs dažādus ekonomikas veidus!

Lai kas notiek pasaulē, mums ir jāmācās sirdī saglabāt mieru un tad arī prāts būs mierīgs. Tomēr ar spēku un garīgām praksēm sirdsmieru iegūt nevar, jo gars vēlas saprast, kāpēc notiek tā kā notiek? Tāpēc svarīgi ir mācīties, apgūstot dzīves gudrības un izprotot savas neapgūtās mācības. Sabīnes neapgūtā mācība ir nesavaldība, bet kā jau teicu, nav pareizi sevi ar spēku savaldīt, pareizi ir attīstīt līdzsvarotības izjūtu. Līdzsvarotības izjūta attīstās dabiski, ja cilvēks mēģina izprast savu stresu sniegtās mācības.

Iesaku Sabīnei padomāt, ko viņa jūt brīdī, kad bērns raud? Vai viņa dusmojas uz bērna radīto raudāšanas troksni? Vai viņa dusmojas uz savu bezspēcību, ka nespēj bērnu nomierināt? Vai viņa dusmojas, ka bērns pieprasa sev uzmanību? Atbildē slēpjas neapgūtā mācība. Tāpēc tik svarīgi ir prast analizēt savas izjūtas, jo tajās slēpjas liela gudrība.

Kad Sabīne izpratīs savu neapgūto mācību, tad situācija ģimenē ar bērnu mainīsies pozitīvā virzienā, jo pati māmiņa kļūs mierīga. Galvenais, kas bērnam ir nepieciešams, just mātes mīlestību. Jo vairāk Sabīne mīlēs savu bērnu, nebaidoties tam izrādīt savas jūtas, jo bērns jutīsies mierīgāk un raudām nebūs pamata, izņemot gadījumus, ja viņam kaut kas sāpēs.

Ja Sabīne nespēj līdzsvarot situāciju ar prātu, tad iesaku lūgt palīdzību Augstākajiem Spēkiem, skaitot lūgšanas un lūgšanas enerģiju veltot bērniņa nomierināšanai. Senās sievietes, lai nomierinātu bērnu, sāka dziedāt šūpuļdziesmu. Šūpuļdziesmas ir tikpat spēcīgas kā lūgšanas, jo caur dziesmu Dievu var daudz labāk uzrunāt nekā tikai ar vārdiem.

Kad es vēl biju neticīga un ar savu zīdaini nonācu slimnīcā, tad es piedzīvoju šūpuļdziesmu brīnumu. Palātā mēs bijām 6 māmiņas ar ļoti slimiem zīdaiņiem. Visi zīdaiņi bija pieslēgti pie sistēmām, jo atradās smagā stāvoklī. Visas māmiņas bija noraizējušās par bērnu veselību, bērni katrs savā gultiņā īdēja, kāds raudāja. Pēkšņi es sajutu, ka nepieciešams bērnam nodziedāt šūpuļdziesmu. Es to nebiju dziedājusi mājās, bet slimnīcā sajutu, ka tā varētu palīdzēt. Es sāku dziedāt savam bērnam, man šķita, ka es to daru pavisam klusiņām, tikai viņam, bet tad notika brīnums. Visi bērni un arī māmiņas apklusa. Visi klausījās manā dziedājumā. Apklusa ne tika zīdaiņi mūsu palātā, apklusa visa nodaļa. Man bija sajūta, ka dziedu ļoti skaļi, jo skanēja visa nodaļa, jo bija iestājies pilnīgs klusums. Mana balss skanēja neparasti skaisti un maigi, es brīnījos, ka spēju tik skaisti dziedāt. Es neatceros, cik ilgi dziedāju, bet turpināju to darīt, jo redzēju dziesmu milzīgo iespaidu uz bērniem un māmiņām. Kad apklusu, māmiņas man izteica pateicību, ka esmu tām palīdzējusi nomierināties, nomierinot arī viņu bērnus. Es nesapratu, ko esmu izdarījusi, bet es biju caur šūpuļdziesmām nodevusi mīlestības enerģiju, kas iedarbojās uz slimajiem bērniem un māmiņām. Toreiz es nezināju, kāds spēks ir mīlestībai. Tagad es zinu, ka pasaulē nav lielāka spēka par mīlestību, bet katrā cilvēkā ir mīlestība, tikai nepieciešams to atvērt. Tāpēc mums ir jāatbrīvo savas bailes “mani nemīl”, kas visvairāk aiztur mīlestības enerģijas plūsmu. Tāpēc mums ir jāattīsta mīlestība ģimenē starp vecākiem, tad arī bērni būs veseli un jutīsies laimīgi.