Kā atbrīvoties no neveiksmēm? 16.09.2016

Jautājums: Mani konkrēti uztrauc viens faktors – autovadītāja tiesības. Man regulāri neveicās to ieguvē. Man kremt, ka ir tik daudz ceļu satiksmes noteikumos un man ikreiz gadās kādi divi jautājumi, kurus es nezinu (lai nokārtotu testu var būt 1 kļūda no 30). Sākumā, kad nenoliku, bija nepatīkama sajūta, bet sacīju sev, ka gan jau Dievs vēlās, lai šos noteikumus apgūstu labāk. Sekoja otrā neveiksme, mēģināju iestāstīt sev to pašu. Trešā,
ceturtā…

Es neesmu pret noteikumiem – jebkura noteikuma jēgu es spēju pamatot. Nav problēma to esamībā, bet tajā, ka viņu ir ārkārtīgi daudz, ka pasaule ir tik ļoti sarežģīta un ir tik daudz dažādu to ietekmējošo faktoru, kas rada nepieciešamību uz tādu milzīgu kvantumu noteikumu ne vien šajā, bet jebkurā dzīves sfērā.

Es visu laiku neveiksmes novēlu uz nepietiekamu centību, bet galu galā man jau trūkst pacietības. Es jau pāri 600 jautājumiem atbildes zinu no galvas vien pēc vizuālā izskata. Tādēļ, ka atbilžu biļetes ir drillētas tik daudz apkārt, ka es vien paskatoties zinu tās no galvas, ka man nav pat jāiedziļinās tekstā, lai atbildētu.

Sākumā, es nezaudēju garu, turpināju cītīgi mācīties, bet šoreiz man trūkst pacietības. Es nespēju izturēt, ka ir tik daudz neveiksmes.

Es saprotu, ka tās ir manas vēlmes, ka tā ir mana lepnība (būt labākam) un galu galā Dieva griba (jo Dievs atbild par rezultātu). Es to pastāvīgi sev atkārtoju, bet tas nepalīdz. Man vēl joprojām ļoti sāp, jo redzu cik daudz enerģijas man uz to aiziet, kuras vietā es varētu sākt citas idejas un plānus, tomēr šis jautājums visu laiku man karājās gaisā.

Būtībā, man arī atbilde ir skaidra – atbrīvoties no vēlmēm, atbrīvoties no lepnības, pieņemt situāciju, piedot. Bet kā es censtos, man tas neizdodas. Es paskatos uz kārtējo neveiksmi un man kļūst skumji, tā tas ir un sev varu sacīt ko vien vēlos, bet tā tas vienkārši turpina būt. Kā no tā atbrīvoties?

Elvita Rudzāte atbild: Veiksme vai neveiksme abos gadījumos ir rezultāts. Rezultātu nosaka Dievs, skatoties, kas notiek cilvēka sirdī, prātā un kādas mācības cilvēkam ir jāapgūst.

Es pazīstu sievieti, kura arī ilgi nevarēja nokārtot autovadītāju apliecības iegūšanai nepieciešamo teorētisko eksāmenu. Es veicu šīs sievietes dzīves analīzi un sapratu, ka viņa sevi vērtē pēc rezultāta. Viņā bija milzīgs kauns par neveiksmēm un liela lepnība par veiksmēm. Viņai nācās izprast lepnības un kauna kaitīgo dabu, un Dieva gribas jēdzienu. Kad viņa izprata, ka rezultāts ir atkarīgs vislielākā mērā no Dieva, kas raugās vai viņa ir sapratusi to, kas jāsaprot un pārstāja par sevi slikti domāt neveiksmes brīžos, tad viņa eksāmenu nokārtoja un ieguva autovadītājas tiesības.

Ja cilvēks dzīvo saskaņā ar Dievišķajiem likumiem, tad viņam veicas, jo Dievs vienmēr palīdz saviem sekotājiem. To es varu teikt no savas pieredzes, jo esmu piedzīvojusi daudz veiksmes. Tanī pat laikā, esmu piedzīvojusi arī pietiekami daudz neveiksmes, bet mani tās neapbēdina, jo caur tām man notiek saruna ar Dievu. Es labāk izprotu, kas man ir jādara un kurā brīdī, es labāk izprotu Viņa gribu un pilnībā uz to paļaujos. Man dzīvot ir viegli, jo visu negatīvo, kas manā dzīvē notiek, uztveru kā savas mācības, kuras pienācis laiks apgūt. Tā ir tik liela laimes izjūta, kad esi izpratis atkal kādu jaunu mācību. Arī piemērā minētā sieviete izjuta laimes izjūtu pirms tiesību nokārtošanas, jo beidzot bija sapratusi kāpēc Dievs viņai tik ilgi neļāva nokārtot eksāmenu. Kad viņa ļāvās Dieva gribai un ar pazemību pieņēma jebkādu rezultātu, tad arī viss nokārtojās.

Tāpēc, lai atbrīvotos no neveiksmēm, ir jāsaprot ko tās grib iemācīt. Tikai caur mācīšanos notiek attīstība un tas arī ir galvenais, kāpēc esam nākuši iemiesojumā. Es piekrītu, ka ceļu satiksme ir ļoti sarežģīta, bet tā arī ir mūsu kopējā mācība, iemācīties dzīvot vienkāršāk. Pārsvarā mēs visi visās jomās sarežģījam paši sev dzīvi, tāpēc arī nākas saskarties ar tik daudz likumiem, noteikumiem, kurus patiešām neviens nevar iegaumēt, ja nav specializējies noteiktā jomā. Bet mēs izvēlējāmies iemiesoties Latvijā, zinot kāda dzīve mūs sagaida. Mācoties cilvēks neuztver nebūšanas sāpīgi, bet ar pateicību, un kaut kādā brīdī viņš pateicas Dievam par kādu neveiksmi, jo tā cilvēkam ir devusi citu iespēju, kas vēlāk izrādījās īsta veiksme.