Kā atgūt sev tuvu cilvēku? 04.08.2015

Melānija jautā: Es iepazinos ar kādu puisi laikā, kad man bija izjukusi draudzība ar labāko draudzeni. Tāpēc šim cilvēkam ļoti pieķēros, viņš kļuva par manu labāko un tuvāko draugu. Mums bija kopīgi nākotnes plāni. Taču bieži vecāki iejaucās, ietekmēja mani..arī mana attieksme un
mans raksturs bieži bija neizturams, bieži biju pārāk aizņemta ar visu citu…

Un viņš mainījās. No tā labā cilvēka, ko biju iepazinusi, palika vēss, skumjš puisis.. Viņš teica, ka vairs nejūt, ka esam tie īstie viens otram. Mēs tā kādu laiku nomocījāmies, jo bija grūti šķirties pēc tik mīļām atmiņām. Bet tad vienu dienu viss izjuka, viņš pateica, ka neko nejūt, ka ir noguris
no attiecībām. Atceros vēl to datumu..un tās naktis, kad vienkārši raudāju, lūdzu viņam, lai viņš pagaida vēl mēnesi, ka netiksimies..bet pēc mēneša parunāsimies par to vai kaut ko turpināsim.

Kādu laiku pēc tam..kādā pasākumā es palūdzu mūsu kopīgam paziņam, lai apvaicājas par mums viņam. Paziņai viņš teica “mēs nebūsim vairs kopā, attiecības mani mocīja un man bija sajūta, ka esmu kopā ar viņas vecākiem. Man patēvs teica, lai baudu jaunību. Nopietnas attiecības nav jaunībai. Nedzīvojam jau divreiz. Es esmu sācis tikties ar citu meiteni”. Es mēnesi gandrīz neko neēdu, nekur negāju..tikai strādāju un vakaros raudāju. Mēnesis bija pagājis. Es viņam uzrakstīju. Viņš teica, ka vēlas būt brīvs, ka varbūt pēc gadiem mūsu ceļi sakrustosies, bet
ne tagad. Es uzzināju, ka viņa draudzene viņu pameta.

Es katru dienu sevi piespiežu kaut kur iet, kaut ko darīt, kaut ko sasniegt tikai ar domu – kad būs tas laiks, kad atkal būsim kopā, viņam patiks, ka esmu pie sevis strādājusi. Bet tad ir tādas dienas kā šīs, kad vienīgais, ko spēju ir raudāt. Es tik ļoti nožēloju visu pāri darīto..es tik ļoti vēlētos to visu labot, es tik ļoti vēlētos, lai man ir vēl viena iespēja, kurā varētu strādāt pie attiecībām. Es nezinu kā sev palīdzēt. Es vienkārši jūku prātā, lasu par to kā cilvēkus var pieburt. (labi,ka veselais saprāts atgriežas un es saprotu, ka mīlu to cilvēku un vēlos, lai viņš ir laimīgs) Lasu ieteikumus par labām zīlniecēm..domāju, ka varētu iet, lai viņa pasaka vai nākotnē būsim kopā vai arī man nav jēgas censties..dzīvot. Es lasu kaut kādus
stulbus rakstus ar stulbiem ieteikumiem kā atgūt cilvēkus,kuri ir aizgājuši.

Es vienmēr esmu vēlējusies to īsto cilvēku blakus.. vai ir iespējams, ka tā lūgšana, vēlēšanās bija galīgi garām un man deva to cilvēku, bet nebijām gatavi viens otram? Nebija īstais laiks, nebijām izauguši?

Elvita Rudzāte atbild: Katrās attiecībās partneri viens otram ir skolotāji. Diemžēl jāmācās ir caur slikto. Es iesaku Melānijai nevis domāt kā atgūt vīrieti,  bet izprast savu nesaskaņu ar draugu sniegtās mācības. Šobrīd Melānija ir nostājusies uz ciešanu ceļa, jo ir sev izvirzījusi vēlmi atgūt savu draugu. Vēlme rada negatīvo enerģiju, kuru neapzināti jūt viņas draugs, tāpēc arī viņu atgrūž.

Ja Melānija sāktu strādāt ar sevi, atbrīvotos no savām vēlmēm un atvērtu sirdi patiesai mīlestībai, tad viņa būtu laimīga pati savā sirdī un necenstos savu laimi saistīt ar ārējo pasauli, šajā gadījumā ar viņas draugu.

Cilvēks, kas ir laimīgs savā sirdī, gan iekšēji, gan ārēji ir mierīgs un izstaro mīlestību. To jūt apkārtējie un labprāt komunicē ar šo cilvēku un vēlas atrasties viņa tuvumā. Cilvēks, kurš cīnās par mīlestību (piemēram, sieviete mēģina atgūt vīrieti), izmantojot gan atļautas, gan neatļautas metodes, rada ap sevi sliktu auru, un neapzināti citi cilvēki cenšas no viņa izvairīties. Par mīlestību nav jācīnās. Mīlestība ir brīvība. Melānijas draugs nejutās brīvs, jo patiesībā Melānija nekad nav pratusi patiesi savu draugu mīlēt, bet ir uzskatījusi viņu par savu īpašumu. Vairums cilvēki brīvību izprot nepareizi, bet patiesībā attiecībās brīvība ir tā, ka tu mīli otru cilvēku bez nosacījumiem, neizvirzot tam noteikumus.

Tāpēc mans ieteikums Melānijai ir atgriezties uz pareizā Ceļa, atgriezties pie Dieva, mācoties izprast Dievišķos likumus un mācības, un ļaujoties Dievam, lai Viņš izlemj ar ko kopā būt Melānijai.