Kā atklāt Patiesību? 10.12.2020
Jānis jautā: Kas ir Patiesība? Gan jau, ka katrs ir reiz uzdevis šo jautājumu, vai vismaz aizdomājies par to. Meklējot Patiesību, bieži vien gadās arī maldīties starp uzskatiem, faktiem un viedokļiem. Kā neapmaldīties šajā ceļā? Tev ir sava patiesība [par kaut ko], Jurim sava, Pēterim sava un kaimiņam sava, turklāt vēl diametrāli pretēja. Cik cilvēku, tik patiesību. Kā atšķirt vienu patiesību no citas? Kā atšķirt patiesību no Patiesības? Kura ir pareizāka? Precīzāka? Kā neapjukt pieejamās informācijas plūsmā un apjomos? Kaut vai par to pašu evolūciju kā attīstās Dvēsele, iesākumā primitīvāka forma [augs, akmens, minerāls] uz sarežģītāku [dzīvnieks, cilvēki]. Mēs kā Dvēseles esam evolucionējuši ne tikai vienā vietā, valstī uz Zemes, bet dažādās. Pieļauju, ka Evolūcijas likums sīki smalki aprakstīts Dzīvās Ētikas Mācības grāmatās, iedziļinājies neesmu. Mēs esam bijuši arī uz citām planētām, galaktikām, daži arī uz Marsa sen senos laikos.
Pirms iemiesošanās mēs izvēlamies gan draugus, gan nedraugus, izvēlamies kuri mums un kuriem mēs darīsim gan labu, gan sliktu. Izvēlamies vecākus, ģimeni, valsti, laiku un citus parametrus, lai varētu veikt savu izaugsmi. Saslēdzam līgumus un norunas Smalkajā plānā un tad pēc tam satiekamies. No turienes arī rodas tā sajūta- pirmoreiz redzu šo cilvēku, bet tāda sajūta, ka pazīstams jau gadiem ilgi. Šeit, fiziskajā plānā vairums cilvēku spriež
par laicīgām lietām, aprunājam viens otru- Pēteris tāds, un Juris izdarīja to, kā viņš to varēja.. Bet Smalkajā plānā skatāmies viens uz otra trūkumiem, skatāmies kas kuram jāatstrādā, kādi trūkumi, kādas īpašības jāizkopj. Kāds kādam kaut ko nodarījis pāri, un tad karmiskajam parādam jātop atgrieztam.
Viss notiek tādā sirsnīgā gaisotnē, ar interesi, apmēram tāpat kā fiziskajā plānā apspriežam slavenību dzīves, jaunumus sabiedrībā un pašu dzīvēs. Arī slepkava un upuris satiek viens otru, mēdz būt tā, ka tā ir vienošanās. Pilnīgi iespējams, ka abi iepriekšējās dzīvēs bija mainītās lomās. Vienkārši parāds tiek atgriezts. Tas, ka kāds izdara riebeklību, nodara ko sliktu, bāž sprunguļus otram spieķos, vēl nenozīmē, ka Dievs uz to noraugās tāpat kā mēs un tā, kā mums to pasniedz mediji asins stindzinošā varmācības mērcē. Varbūt ir tā, ka Dievs kādu izmanto kā ieroci, lai kāds izpirktu savu vainu, karmu, ko radījis šajā vai citā dzīvē. Šādus gadījumus, situācijas, iznākumus, risinājumus Dievs redz visu tā kā tas ir jeb visu kopbildi, bet mēs- tikai mazu gabaliņu, kopbildes fragmentu. Un tad arī rodas strīdīgs jautājums- taisnīgi vai nē. Te gan pastāv visādas nianses.
Iesaku izmantot šo laiku un iespējas, jo iemiesojumā varam iegūt Gara iestrādes, konkrētas īpašības, lai varētu veikt
turpmāku evolūciju, ne velti tagad iemiesojumā ir daudzi otrgadnieki. No Mācības zināms, lai iegūtu kādas gara iestrādes, īpašības un visādi citādi notikta gara izaugsme, Smalkajā plānā tas paņem tūkstošiem, miljoniem gadu, bet te, fiziskajā plānā izaugsme notiek zibenīgi, salīdzinot ar Smalko plānu.
Vai astroloģiskā karte parāda cilvēka būtību, īpašības? Pieļauju, ka jā. Cik man zināms, astrologi skatās kāds ir planētu izvietojums dzimšanas dienā un arī kurā vietā [teritorijā, valstī] esi dzimis. Katra planēta kaut ko parāda. Katra planēta kaut ko simbolizē. Kaut ko parāda cilvēkā, kādu īpašību. Bet paši astrologi ar pieredzi pasaka, ka tā vēl nav fatalitāte, nolemtība. Jo mums pieder brīvā griba, izvēles iespējas. Un cilvēki, kuri ir dzimuši vienā dienā, stundā un minūtē, bet dažādās valstīs, astroloģiskā „situācija” ir pavisam atšķirīga. Astroloģija, manā skatījumā, ir kā sevis iepazīšanas instruments. Ceļš, veids kā sevi iepazīt, atklāt caur astroloģijas prizmu. Atklāt kādu spēju, talantu. Arī trūkumus un jomas, kurās sevi nebūs viegli realizēt. Jeb ja nav lemts [talanta] būt par pianistu, tad nav. Vai arī āzi par dārznieku neizmācīsi. Sevi var iepazīt arī caur hiromantiju. Jeb ko vēstī līnijas tavās plaukstās. Šī arī ir ļoti komplicēta zinātne, var daudz uzzināt. lai gan iz savas dzīves varu teikt, ka līnijas plaukstās mēdz arī mainīties. Rokās var „izlasīt” talantus, spējas, prasmes, vai esi sirsnīgs cilvēks vai aprēķinātājs. Ja salīdzina vienas rokas līnijas ar otras rokas līnijām, tad var atrast atšķirības.
Tad rodas jautājums- kā neapjukt šajā daudzveidīgajā piedāvājumā, kad sludinātāji ir saradušies kā sēnes pēc lietus? Kā atrast, atšķirt īstu meistaru no šarlatāna? Jo visādi pagrīdes darboņi, pakaļdarinātāji met ēnu uz patiesiem sava aroda meistariem ne tikai vienā astroloģijas jomā, bet gandrīz visās. Kā atšķirt kaut kādu patiesību no Patiesības? Katram cilvēkam ir sava, sabiedrībā tad nu var reizēm pavērot kā nu katrs aizstāv savu patiesību, nemaz nezinot vai paša patiesība ir Patiesība [par kādu tēmu, jomu].
Reiz nonācu pie šādas situācijas, kad jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Tad domās griezos pie Augstākiem Spēkiem, Sargeņģeļiem, Pavadoņiem un citām Gaismas būtnēm, ar lūgumu, lai parāda man Patiesību. Jeb es vēlos redzēt Patiesību. Visu pasauli tādu kāda viņa ir. Bez notušējumiem, cenzūras, izgriezumiem, fragmentiem, puspatiesībām, meliem, maldiem, piepušķojumiem, uzfrišinājumiem, neizpūšot no mušas ziloni un otrādi. Vārdu „redzēt” nedomāju tikai fiziskā skatpunktā. Šajā skatījumā vārdam „redzēt” pievienoju plašāku skaidrojumu, kas ietver arī dzirdēt [fiziski un arī no Smalkā plāna, ja tāda iespēja pastāv]. Saprast, noģist, izprast, nonākt pie atklāsmes, secinājumiem visādos veidos. Arī nosapņot. Un meklējot Patiesību, gan jau kādam radīsies jautājums- bet kā atšķirt? Ar prātu tā īsti nevar izprast kam ticēt, kam ne. Kura teorija patiesāka, kura ne. Būs trīs jautājumi, būs trīsdesmit atbildes. Ar pieciem apakšpunktiem katrai atbildei. Kā tikt skaidrībā? Kā neapjukt?
Līdzšinējā dzīve pierādījusi ne vienreiz vien, ka Patiesību var izprast tikai ar sirdi. Ja reiz ir gadījies uzdot sev jautājumu, uz kuru uzreiz nav atbildes, tad „palaid” gaisā un gan jau pati dzīve aizvedīs pie atbildes. Atradīsies zinoši cilvēki, izlasīsi internetā vai kaut kur uz ielas. Atradīsies kāda grāmata, raksts. Varbūt dzirdēsi svešu cilvēku sarunu [autobusā, uz ielas vai kur citur] un sarunas laikā dzirdēsi atbildi uz reiz uzdotu jautājumu. Nenosaki [neizvirzi] kaut kādus nosacījumus KĀ visam ir jānotiek. Par to lai domā Dievs. Nenosaki arī laika posmu [nedēļa, mēnesis, gads] kad atbildei būtu jāuzrodas, kad tā kā „ražai” būtu jābūt gatavai. Ne tev par to spriest, atstāj Dieva ziņā, Viņam labāk
redzams. Ne velti ir teiciens- jautā un tev taps atbildēts. Kas meklē, tas atrod. Kā saprast, noskaidrot, uzzināt atbildes uz dažādiem jautājumiem, arī tādiem, kuri joprojām paliek neatbildēti jau labi ilgi, gadiem ilgi? Tevī kaut kas norezonēs. Būs tāda sajūta, ka atrasts kaut kas ilgi un sen meklēts. Jautājums, neziņa, neizpratne, problēma tiks
atrisināta. Fiziski nevar atcerēties, un arī nav jāatceras, kad neziņa valdīja vienā jomā pirms nedēļas vai gada. Bet atbildi sapratīsi, drīzāk tīri intuitīvi sajutīsi un visādi citādi izpratīsi. Kad sasāpējis jautājums tiek atrisināts [atnāk atbilde, problēmas atrisinājums], sirdī iestājas miers. Arī tad, ja jautājums tika uzdots pirms nez cik gadiem.
Pirms daudziem gadiem man radās jautājums – vai var atbildēt uz visiem jautājumiem? Vai var atrast visas atbildes? Līdzšinējā dzīves pieredze parāda un arī pierāda, ka jā. Reiz prātā man ienāca viena teorija, doma- nav neatrisināmu problēmu. Līdz šim šī teorija mani vēl nav pievīlusi..
Prātā nāk Gudrības Valdoņu Mācības fragments: „Jūs varat paiet garām visām zinātnēm un grāmatu bibliotēkām, bet Dievišķā Zinātne jums būs jāapgūst visiem”, „Dievišķā zinātne ir vissarežģītākā no visām zinātnēm”. Iesaku nepagurt no Dievišķās zinātnes izpratnes un meklējumiem. Tiem nav robežu, nav gala. Mums ar miesīgu, ierobežotu prātu tā uzreiz nav lemts izprast Dievišķo zinātni. Vai kāds ir domājis arī par Dievišķo Realitāti? Katram cilvēkam sava realitāte, tev sava, man sava, Annai un Hannai sava. Un ir Dievišķā realitāte. Jeb kā to redz Dievs, Augstākie Spēki. Es uzskatu, ka Augstākie Spēki redz visu, tā kā tas ir. Ne tā, kā daudzi citi redz kā notiek lietas. Mums ne vienmēr ir izprotams, kā lietas notiek, kur nu vēl izprast visās niansēs kāpēc lietas notiek tā kā notiek, bet Augstākajiem Spēkiem viss ir zināms.
Paldies Lindai par jautājumiem https://domatajs.lv/ka-notiek-
Linda, varbūt šis raksts par dvēseļu vecumu, savstarpējiem līgumiem (un ne tikai) ieviesīs zināmu skaidrību
https://www.urantija.lv/lv/pub
Un rodas jautājums Elvitai- vai Jums dzīvē ir nācies saskarties ar šādiem jautājumiem par Patiesības meklēšanu? Es uzskatu, ka tie ir būtiski. Tas ir arī jautājums par Dieva meklēšanu. Un ceļi te var būt ļoti slideni..
Elvita Rudzāte atbild: Mans garīgās attīstības ceļš sākās 2000.gadā ar jautājumu: “Vai Dievs tiešām pastāv?” Kad biju uzdevusi šo jautājumu Visumam, tad atbilde atnāca pie manis it kā nejauši caur paziņu, kas man pastāstīja par Vīlmu Lūli un iedeva izlasīt par viņu rakstu žurnālā Santa un viņas pirmo grāmatu. Kad lasīju Vīlmas Lūles pirmo grāmatu, mana sirds gavilēja. Lasot katru nākamo viņas grāmatu, mana sirds gavilēja. Protams, es iepazinos arī ar citu autoru darbiem, bet sirds bija mierīga. Otrreiz vēlēšanās lasīt šos darbus nebija, kaut arī nevaru noliegt, ka informācija bija vērtīga, bet Vīlmas Lūles grāmatas izlasīju vismaz 7 reizes. Tā Dievs mani aizveda tālāk pie citiem skolotājiem līdz 2011.gadā atklāju Gudrības Vārda Mācību un atkal mana sirds gavilēja. Arī Gudrības Vārda Mācību esmu izlasījusi vismaz 7 reizes līdz nonācu līdz Dzīvās Ētikas Mācībai.
Par Dzīvās Ētikas Mācību biju jau informēta laikā, kad studēju Lūles Vīlmas doto mācību, bet toreiz pašķirstot Dzīvās Ētikas grāmatas tās mani neuzrunāja. Kāpēc? Tāpēc, ka mans apziņas līmenis nebija tām vēl gatavs, bet brīdī, kad manās rokās nonāca Anetes Eihmanes rokrakstā sagatavotās Dzīvās Ētikas Mozaīkas grāmatas, kur Dzīvās Ētikas Mācība ir apkopota pa tēmām, tad atkal mana sirds gavilēja un es sāku pārrakstīt grāmatas uz datora, publicējot svētdienās fragmentus Domātājs.lv. Pie tam tā bija pavisam neparasta pieredze kā vispār Dzīvās Ētikas Mozaīkas rokraksts nonāca pie manis – es biju iegādājusies Dzīvās Ētikas atsevišķas grāmatas, bet lasot tās, man sirds teica, ka kaut ko tulks vai redaktors vai kāds cits ir pārpratis, ka grāmatās ir novirzes no patiesības. Tad es uzrunāju Laumu Ērgli un jautāju viņai, vai viņa nezina, kur var atrast Dzīvās Ētikas Mācību bez novirzēm no patiesības? Tad viņa man izstāstīja par Aneti Eihmani, kas Padomju Latvijas laikā slepeni bija veikusi milzīgu darbu, apkopojot Dzīvās Ētikas Mācības paragrāfus pa tēmām, un dalījusies ar zināšanām ar cilvēkiem, kas meklējuši ceļu pie Patiesības. Tas viss ir noticis lielā slepenībā, jo tajā laikā par Dzīvās Ētikas Mācības lasīšanu varēja aizsūtīt uz Sibīriju. Anetes Eihmanes sirds tīrība un patiesums bija tik augstā līmenī, ka viņas sagatavotajā Dzīvās Ētikas Mācības apkopojumā par tēmām nav novirzes no pirmavota.
Tagad cilvēkiem visas gudrības ir pieejamas, bet interese mazinājusies, jo cilvēki ir dīvainas būtnes – tas, kas viegli pieejams, tas nav interesants. Bet tad man ienāca prātā, ka Dievs tieši tādā veidā veic atlasi, iedodot mums rokās paturēt dārgakmeni un skatās – vai mēs redzam/sajūtam, ka mūsu rokās ir dārgakmens vai neredzam/nesajūtam, ka mūsu rokās ir dārgakmens? Tas, kas neredz un nejūt, pazaudē dārgakmeni līdz brīdim, kad saprot, ko pazaudējis, bet tad var būt arī par vēlu, jo tas kas pazaudēts vairs nav atgūstams. Tieši tāds pats princips darbojas laicīgā dzīvē – dažkārt cilvēks izšķiras ar partneri, jo grib atrast kaut ko labāku, bet pēc ilga laika tikai saprot, ka tas partneris, ko pats pameta, bija tas labākais, kas vispār dzīvē bija bijis, bet ir jau par vēlu atjaunot attiecības, jo pamestais partneris ir atradis brīnišķīgu cilvēku, kas pamanīja viņa dārgakmeni un ir izveidojis laimīgu ģimeni.
Kā atšķirt patiesību daudzajās patiesībās? Es uzticos tikai savai sirdij. Līdz šim tā nav mani pievīlusi, bet mans prāts gan mani ir pievīlis. Kad mana sirds gavilē, tad es zinu, ka esmu nonākusi pie dārgakmeņa. Kad mana sirds ir mierīga, tad zinu, ka lasītais ilgi manā atmiņā neuzglabāsies. Bet, kad sajūtu pretestību, tad zinu, ka tas nav mans ceļš, zinot, ka citam tas var palīdzēt, jo esam tik atšķirīgi. Tas, kas der vienam, neder citam.
Ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai neiekristu viltvāržu rokās, jo viņi prot tik skaisti runāt un rakstīt. Nevar teikt, ka viņi nepareizi runā, bet ir tikai mazas nianses un novirzes no patiesības, kas liecina, ka viņi ir viltvārži, un parasti cilvēki, kam nav pietiekami dziļas zināšanas, šīs nianses nepamana. Bet tieši šie viltvārži ir visbīstamākie, jo viņi ar puspatiesībām vai nelielām novirzēm no patiesības, spēj nomaldināt no ceļa visvairāk cilvēku.
Kādreiz es teicu cilvēkiem, kuri ir viltvārži, bet tad sapratu, ka cilvēkam pašam ir jāiziet cauri šai pieredzei, lai saprastu, kurš ir viltvārdis un kurš patiess gaismas nesējs, jo caur šo pieredzi cilvēks aug garā. Arī Jānim ir jāiegūst pieredze, jo viņš vēl pagaidām uzticas arī viltvāržu sniegtajai informācijai, bet nevajag to pārdzīvot, ka esi uzticējies viltvārdim, jo acīm redzot tev bija nepieciešams iegūt šo pieredzi, lai attīstītu izšķirtspēju. Svarīgi ir saprast, ka izšķirtspēja neattīstās, ja kāds no malas tev pasaka, ka tev ir darīšana ar viltvārdi. Izšķirtspēja attīstās tikai tad, ja pats saproti, ka esi uzticējies viltvārdim.
Patiesiem meklētājiem Dievs neatļaus tālu nomaldīties no ceļa. Viņi noteikti atklās patiesību un atgriezīsies uz pareizā ceļa, jo Dievs (Režisors) dos iespēju piedalīties kādā dzīves ainiņā, kas atklās patiesību. Kad patiesība atklājusies, nevajag sev pārmest maldu ceļus, jo kā jau teicu, viss piedzīvotais cilvēkam ir nepieciešams, lai augtu garā. Cilvēks, kas meklē Patiesību, to noteikti atradīs. Galvenais ir meklēt Patiesību.
sending...
