Taņa jautā: Paldies Jums par sniegtajiem izskaidrojumiem par dažādām dzīves tēmām, man arī ir viens ļoti sarežģīts jautājums. Mums ģimenē ir vīrieši mednieki un, protams, arī medību suņi. Pirms diviem gadiem paņēmām
audzināt divus kucēnus : suni un kucīti, un tagad viņi ir jau pieauguši suņi. Medībās viss ir kārtībā un mājās viņi dzīvo voljērī. Ik pa laikam vēlu vakaros mēs viņus aizvedām uz mežu izskrieties un tad atkal dzīvo voljērī.
Lieta tāda, ka mums kaimiņos dzīvo ģimene, kur saimnieks ieņem ietekmīgu amatu un manam vīram ar viņu jau pasen ir sarežģītas attiecības. Pirms pusotra gada viņu sunīte taksīte satikās ar mūsu suņiem un viņi nedaudz viņai iekoda, viss beidzās labi, bet vakar vakarā suņi atkal satikās un šoreiz atkal saplēsās. Aizvedām uz vetklīniku, bet narkozē diemžēl sunīte nomira. Ir nesaprotams tas, ka citur un pie citiem kaimiņiem viņi neskrien, bet tieši pie tā,
ar kuru mums ir nesaskaņas. Vai tās ir karmiskās attiecības mūsu starpā vai tās ir neapgūtās mācības, kas tiek atspoguļotas mums starp dzīvniekiem. Mēs protams viņiem atvainojāmies, mēs savu vainu nenoliedzam, domājam pēc laika viņiem nopirkt vietā kucēnu, bet jūtamies patiesi drausmīgi.
Sajūtas ir tādas, ka vīrs apsvēra pat domu suņus iemidzināt, bet vai tas atrisinās mūsu galveno problēmu starp mums un kaimiņiem. Saprotu, ka šī tēma ir atšķirīga no citām, bet man liekas, ka Dievs ar šo gadījumu grib mums kaut ko pateikt, protams, ka mēs to neprotam izskaidrot. Ļoti ceru, ka Jūs mums varēsiet ieviest kādu izskaidrojumu, un vēl kā mums sevi atbrīvot no vainas sajūtas, kā mums ir jāpiedod pašiem sev un vai jālūdz piedošna kaimiņiem
izrunājoties vai labāk savā nodomā.
Elvita Rudzāte atbild: Šādā situācijā ir jālūdz skaļi piedošana kaimiņam un jāpaska par nodomu, ka vēlaties nopirkt vietā kucēnu, ja viņi tam piekrīt.
Suņu attiecības parāda, ka starp kaimiņiem ir bijusi negatīva enerģija. Cilvēki prot savu negatīvo apspiest un neizrādīt, bet suns rīkojas instinktīvi. Ja viņš sajūt apdraudējumu (negatīvu enerģiju), tad viņš uzbrūk.
No šīs situācijas būtu jāmācās atbrīvot savas negatīvās domas. Jāizprot negatīvo domu sniegtā mācība. Jābūt pret sevi ir ļoti godīgam un jāatzīst sev kādas domas un izjūtas cilvēks sevī tur. Kad cilvēks godīgi sev ir atzinis savas domas un izjūtas, tad var sākt izprast neapgūto mācību/as. Piemēram, vai Taņas ģimene nedomā par kaimiņu sliktas domas, ka viņš negodīgā veidā ir ieguvis ietekmīgu amatu vai citādi negodīgi izmanto savu ietekmi? Vai Taņas ģimene neizjūt skaudību pret kaimiņu?
No vainas izjūtas cilvēks atbrīvojas tad, kad izprot, ka radusies sliktā situācija bija nepieciešama, lai viņu vestu pie prāta. Ja nebūtu šīs situācijas, tad iespējams cilvēks nekad neaizdomātos par savu negatīvo. Ja cilvēks negatīvo situāciju uztver ar pateicību par sniegto mācību, tad vainas izjūta atkāpjas. Svarīgi ir nožēlot savas kļūdas, nevis sevi sodīt, jo vainas izjūta nav nekas cits kā tikai sevis sodīšana. Brīdī, kad cilvēks ir izpratis savu mācību, viņš ir gatavs piedot arī sev savu kļūdu.
Konkrētajā situācijā Taņas ģimenei no sirds nepieciešams palūgt piedošanu arī mirušajai sunītei, ka viņai bija jāaiziet no iemiesojuma, lai Taņas ģimene sāktu domāt par savām neapgūtām mācībām. Pirmie brīdinājumi jau bija tad, kad suņiem agrāk bija nesaskaņas bez nopietnām sekām. Toreiz mācība netika apgūta, tāpēc mācība atnāca ar lielāku sitienu. Diemžēl vairums cilvēku mazos brīdinājumus neuztver un sāk domāt tikai pēc “kārtīga pēriena” saņemšanas. Tomēr jāpriecājas par katru, kas sāk domāt, jo ir ļoti daudzi, kas arī pēc “kārtīga pēriena” neko nemācās.
Noteikti neiesaku iemidzināt Taņas suņus, jo viņi nav ne pie kā vainīgi. Viņu uzdevums bija tikai atmodināt savu saimnieku iemigušās dvēseles.