Kā atšķirt situācijas, kad tikai rosinām bērnu darboties, no situācijām, kad jau viņu “laužam”? 14.07.2016
Daina jautā: Pirms 3 gadiem dēls pats izvēlējās nodarboties ar sportu. Šogad paziņoja, ka vairs negrib iet uz treniņiem. Sarunājām, ka jāpabeidz mācību gads un tad atgriezīsimies pie šī jautājuma. Šobrīd viņš ir sporta nometnē un ir izlēmis, ka rudenī neturpinās sportot. Diemžēl viņam nav citas alternatīvas, ko viņš gribētu darīt. Un tas nozīmē, ka brīvo laiku viņš pavadīs, spēlējot spēles planšetē un skatoties televizoru.
Saprotu, ka nedrīkst bērnu “lauzt”, spiest darīt to, ko viņš negrib, bet neatbalstu arī nekā nedarīšu, laika “nosišanu” bezjēdzīgās datorspēlēs, pēc kuru spēlēšanas bērns paliek nervozs un atkarīgs no tām. Pats viņš savu nevēlēšanos doties uz treniņiem pamato ar to, ka vienkārši negrib. Savukārt es domāju, ka tas varētu būt saistīts ar to, ka viņš negūst panākumus, sacensībās, paliek pēdējās vietās, un viņam varētu būt saskarsmes problēmas ar citiem bērniem, viņš nav draudzīgs. Katru reizi, esot nometnē, viņš “pazaudē” balsi.
Kā atšķirt situācijas, kad tikai rosinām bērnu darboties, no situācijām, kad jau viņu “laužam”?
Elvita Rudzāte atbild: Ja bērns kaut ko dara bez prieka, ar ļoti lielu sevis piespiešanu, tikai lai izpatiktu vecākiem, tad ir jāskatās, kādu labumu šī aktivitāte dod bērnam un pārējiem. Piemēram, es arī saviem bērniem lūdzu veikt pienākumus, kas viņiem nepatīk, nesagādā nekādu prieku, bet ir nepieciešamība mājām vai arī palīdzība man darbā. Bērni neatsaka, jo saprot, ka palīdzot, viņu ieguldītajam darbam ir vērtība, tas netiek veikts pa tukšo.
Savukārt sporta aktivitātes es patiešām bērniem esmu ļāvusi izvēlēties pašiem un nesatraucos brīdī, kad mans talantīgais bērns atteicās turpināt sporta gaitas. Es redzēju, ka viņš pats atrada sev alternatīvu nodarbošanos, kas viņam sagādā prieku un attīsta viņa domāšanu. Ja bērns sporto bez prieka, tad pastāv augsts risks, ka viņš sportā gūs kādu traumu, vai arī veiks vingrinājumus nepareizi, kas negatīvi ietekmēs veselību, radot kaulu deformāciju.
Iesaku Dainai tomēr palīdzēt dēlam realizēt viņa talantus, jo arī viņam jābūt kādiem talantiem. Ja viņam tik ļoti patīk dators, varbūt viņam var sākt mācīt programmēt vai labot datorus? Varbūt viņam ir citi talanti, kurus var attīstīt. Nevajag spiest sportot, ja bērns to nevēlas. Kad viņš sajutīs nepieciešamību pēc fiziskām aktivitātēm, tad viņš pats atradīs iespēju sevi nodarbināt. Sportot jau var arī vienatnē vai kopā ar ģimeni, piemēram, braukt ar riteņiem, ja tikai tas sagādā prieku. Labāk ir bērnu iesaistīt kādās tautas sporta aktivitātēs, kur rezultāts nav svarīgs. Galvenais, lai bērns jūtas iekšējā harmonijā un attīsta kādu no saviem talantiem. Bezdarbība patiešām ir bīstama, tāpēc vecākiem ir jāpalīdz bērnam atklāt un attīstīt viņa talantus.