Kā attīstīt bērnos vēlmi rūpēties par cilvēkiem un lietām? 25.03.2020

Bērni raugās uz pieaugušajiem un mācās no to piemēra. Ja viņi redz, ka vecāki ļoti rūpējas par lietām, kas ir mājās, tad arī viņi sāk rūpēties par savām mantiņām tieši tāpat kā to darījusi ir māmiņa vai tētis vai gluži pretēji, izturas pret tām ļoti nevērīgi, ja vecāki pārmēru pieķērušies lietām un bērnam ir sajūta, ka vecāki lietas mīl vairāk nekā viņu.

Ja bērns redz, ka vecāki saplēstu lietu izmet laukā un ātri nopērk vietā jaunu lietu, tad arī viņi pret savām mantiņām izturas nevērīgi, jo vecāki nopirks kaut ko citu vietā.

Jo vairāk bērnam ir mantu, jo mazāk viņš izprot to vērtību. Nabadzīgās ģimenēs, kur vecāki nevar atļauties pirkt bērnam daudz rotaļlietu, bērni pret mantiņām izturas daudz saudzīgāk, ar lielāku mīlestību. Viņi sargā savas mīļmantiņas un bēdājas, ja ar tām kas atgadās.

Kad bērni sāk iet skolā, tad viņu attieksme pret lietām un cilvēkiem var pārrunāt skolotājs skolā, piemēram, audzināšanas stundā diskutēt ar bērniem sekojošus jautājumus:

1) Par ko tu rūpējies?

2) Kam un kādā veidā bez naudas tu varētu palīdzēt?

3) Kāpēc nepieciešams rūpēties par savas mājas tīrību?

4) Kāpēc nepieciešams rūpēties par savu drēbju tīrību?

5) Kāpēc svarīgi rūpēties par klases un skolas tīrību?

6) Ko tu būtu gatavs darīt citu labā?

7) Kāpēc jārūpējas par citiem?

8) Vai tu spētu atdot citiem to, kas tev ir pats dārgākais?

9) Kā jūtas cilvēks, kas ir atdevis citiem to, kas viņam pašam ir ļoti dārgs?

Tikpat svarīgi audzināšanas stundās būtu pārrunāt ar bērniem par raksturu, kas to veido, piemēram, cilvēciskajām pozitīvajām īpašībām: rūpīgums, līdzcietība, līdzjūtība, rūpēšanās, rūpes par citu īpašumu, dāsnums, nesavtīgums, kā arī negatīvajām īpašībām vienaldzība un skopums.

Skolēniem var uzdot uzdevumu, izdomāt cilvēcisko īpašību definīciju jeb raksturojumu. Tad viņi iedziļināsies katrā īpašībā, bet, ja viņiem jēdzieni ir sveši, tad skolotājam ir jāmēģina jēdzienu izskaidrot caur dzīves piemēru.

Piemēri cilvēcisko īpašību skaidrojumam:

 Rūpīgums parādās darbā, ko dara ar mīlestību un visaugstāko atbildības izjūtu. Skolēna darbs ir mācības skolā. Cik rūpīgi viņš izpilda savus mājas darbus? Cik rūpīgi viņš sagatavo uzdoto? Kāpēc attīstās paviršība un kā tā izpaudīsies vēlāk?

Prasīgums ir piespiešana kaut ko izdarīt tā, kā vajag, bet rūpīgums ir mīlestība pret darāmo un pret pašu darba procesu. Kā panākt, lai cilvēks dara savus pienākumus ar mīlestību? To var panākt tikai ar ieinteresēšanu darāmajā vai norādot darāmā vērtību. Tāpēc ir tik svarīgi darīt visu, kas ir skolotāja spēkos, lai skolēniem stundās būtu interesanti un lai viņi izprastu mācāmā priekšmeta nozīmīgumu.

 Būt līdzcietīgam – tas nozīmē iedziļināties cita cilvēka sāpēs un ciešanās. Līdz brīdim, kamēr tu neiedziļināsies cita cilvēka ciešanās, tu nespēsi sajust to, ko viņš jūt. Ja nav līdzcietības sirdī, – zināšanas nepalīdz.

Līdzjūtība cilvēkā pamostas, kad viņš redz kāda cita cilvēka bēdas un ciešanas, bet tikai tad, ja cilvēkā ir attīstītas pozitīvās īpašības: mīlestība, labsirdība, labvēlība. Kad cilvēks saprot cita cilvēka pārdzīvojumus un vēlas palīdzēt, tad viņā ir līdzjūtība. Līdzjūtība bez darbiem ir nedzīva. Īsta līdzjūtība izpaužas darbos, kad cilvēks vēlas un tik tiešām palīdz tam, kas pelna līdzjūtību un kam vajadzīga palīdzība. Īsta līdzjūtība nozīmē darīt visu iespējamo, lai tam cilvēkam, kas nonācis grūtībās, būtu labi.

Ja skolēnam ir kādi pārdzīvojumi, tad svarīgi ir nevis viņu žēlot, bet nekavējoties parādīt, ka arī šo problēmu ir iespējams risināt. Svarīgi ir paskaidrot, ka pēc bēdām vienmēr nāk prieks, ka nekad nav tikai labi vai slikti brīži, ka viss mainās, lai dzīvē būtu attīstība.

Rūpēšanās – no visas sirds ar mīlestību kaut ko darīt kāda labā, gādāt par citiem, neko negaidot par to pretī. Ar mīlestību tiek veikts ikviens darbs, pat visnetīrākais un visnepatīkamākais, piemēram, iztīrīts trusim būris vai iztīrīta kaķim smilšu kastīte. Bērnam vislabāk var iemācīt rūpēties par citiem, ja viņam uztic pienākumu rūpēties par mīļoto dzīvnieciņu, kaķi, suni, kāmīti u.tml.

Rūpes par citu īpašumu – cienīt visu radīto, saskatot visā radītajā vērtību un novērtējot to cilvēku darbu, kas šo vērtību ir radījuši.

Bērniem iemācīt rūpēties par cita īpašumu var tikai tad, ja viņiem pašiem liek kaut ko radīt, lai viņi izjustu, cik grūti ir kaut ko jaunu radīt no tiem materiāliem, kas tev ir pieejami, cik daudz spēka un laika tas prasa, kā arī izjust, ka ne visu tu vari radīt, ja tev tam nav nepieciešamo resursu, piemēram, tu vēlies pagatavot lellīti, bet tev nav naudas, lai nopirktu audumu lelles apģērbam. Tad viņi sāks novērtēt citu cilvēku radīto un rūpēsies par tā vērtības saglabāšanu.

Dāsnums nozīmē nesavtīgi citiem dot to, kas pieder pašam, neko negaidot par to pretī. Jo – dod, lai dotu, nevis, lai saņemtu. Piemēram, dalīties pieredzē un zināšanās. Dāsnums var izpausties rīcībā, taču tas sākas ar labsirdību, labvēlību un sirds siltumu. Dāsnums nozīmē labprātīgi dāvāt savu uzmanību un laiku, dalīties zināšanās un pieredzē, dalīties savos naudas uzkrājumos un parādīt līdzjūtību citiem.

Skolēni sāk praktizēt dāsnumu, palīdzot cits citam mācībās. Tomēr dažkārt skolēni prasa par savu palīdzību kaut ko pretī. Tas nozīmē, ka viņi neizprot palīdzības dziļāko nozīmi un kļūst savtīgi palīdzības sniegšanā. Svarīgi ir pievērst uzmanību nesavtīgumam, kas nozīmē, ka palīdzības sniegšana turpināsies neatkarīgi no tā, vai par to tiks vai netiks izteikta jebkāda pateicība – vārdos vai materiālā formā.

 Vienaldzība ir psihisks stāvoklis, kam raksturīgs intensīvu psihisku procesu trūkums; intereses, ieinteresētības trūkums. Citiem vārdiem sakot, cilvēkā nav mīlestības jūtu, viņš ir nocietinājies pret visu pasauli un pats pret sevi.

Skopums rodas no bailēm piedzīvot trūkumu un nabadzību.

Izglītības iestādē skopums parādās jau pirmsskolas laikā, kad bērni sargā savas mantas un nevēlas tās dot citiem bērniem. Var būt divējādi iemesli, kāpēc bērns nevēlas citiem dot savas mantas – pieķeršanās savai mantai vai bailes, ka viņam to atņems.

Skopuma cēloņi ir meklējami iepriekšējās dzīvēs, jo raksturā par skopu piedzimst tikai cilvēks, kas iepriekšējā dzīvē ir cietis no ļoti lielas nabadzības un bada. Ja pedagogs netic Dievam un dvēseļu pārdzimšanai, tad viņam būs ļoti grūti izskaidrot audzēkņiem, kāpēc daži cilvēki ir ļoti skopi, kā arī būs grūti palīdzēt tam, kas cieš no šīs īpašības. Tikai tad, kad cilvēks saprot, ka viņam nekas nepieder, ka viss pieder Dievam, tikai tad cilvēks spēj atbrīvoties no skopuma. Tāpēc ir tik svarīgi jēdzienu “Dievs” ieviest bērnu apziņā izglītības procesa laikā.

Tikai tad, kad bērni izpratīs cilvēcisko īpašību nozīmi, tikai tad var gaidīt, ka viņi kaut ko darīs, lai mainītu savu raksturu, attīstot pozitīvās īpašības un atbrīvojoties no negatīvajām īpašībām.

Autore: Elvita Rudzāte