Kā attīstīt gudrību? 17.04.2023

Ja mēs kaut ko darām, tad to darīt mūs vada kaut kāds motīvs. Piemēram, ja cilvēks iestājas augstskolā, tad viņam arī ir kāds motīvs mācīties. Vispirms sev ir godīgi jāatzīst – kāpēc es vēlos mācīties augstskolā? Vai es vēlos apgūt profesiju un strādāt jomā, kas mani interesē? Vai mans galvenais motīvs ir pēc profesijas apguves strādāt labi atalgotā darbā? Vai es iestājos augstskolā, lai vienkārši labāk saprastu ko darīt tālāk, jauki kopā pavadīt laiku ar citiem studentiem jeb izbaudīt studentu dzīvi? Vai es vēlos kļūt gudrāks? Vai man ar augstskolas diplomu ir jāapliecina tuviniekiem un draugiem, ka esmu gudrs? Vai man vienkārši ir nepieciešams augstākās izglītības papīrs, lai atrastu jebkādu darbu? Motīvi var būt ļoti dažādi, un tāpēc arī attieksme pret mācībām ir dažāda, kas savukārt ietekmē gudrību. Nav teikts, ka labākais students ir pats gudrākais, bet droši var teikt, ka labākajam studentam ir labi attīstīts intelekts konkrētajā jomā.

Diemžēl ar intelekta attīstību ir par maz, lai attīstītu gudrību. Šobrīd sabiedrībā daudz tiek diskutēts par esošo izglītības sistēmu, kā mainīt pasniedzēju atalgojuma sistēmu. Es piekrītu, ka izglītības sistēmai kopumā nepieciešams piešķirt naudu vairāk nekā līdz šim, un, ka labiem pasniedzējiem ir jāsaņem cienīgs atalgojums. Bet es nepiekrītu, ka esošā izglītības sistēma ir kvalitatīva un efektīva. Šeit es nevainoju pasniedzējus, pati sistēma ir slima, un pasniedzēju atalgojuma celšana, diemžēl, neuzlabos izglītības kvalitāti.

Diemžēl maz ir cilvēku, kas izprot, kādai vajadzētu būtu izglītības sistēmai, jo nav izpratuši izglītības sistēmas būtību.

Esošā izglītības sistēma vērš cilvēka uzmanību uz ārējo pasauli. Patiesa izglītība ir tāda, kas attīsta mīlestību un liek labi izturēties pret citiem. Patiesa izglītība ir tāda, kas attīsta tikumību, labu intelektu, dievbijību, pienākuma apziņu un disciplīnu. Mūsdienu izglītība attīsta tikai prātu, bet ne tikumus.

Efektīvai un kvalitatīvai izglītībai ir trīs aspekti:

1) tā attiecas uz zināšanām par ārējo pasauli, t.i., laicīgās un zinātniskās informācijas uzkrāšana;

2) cilvēka pārveidošana, t.i., rakstura audzināšana;

3) paša cilvēka iepazīšana, un pats labākais iepazīšanas objekts – tas ir pats Cilvēks!

Apskatot šos trīs aspektus, es domāju, ka jūs piekritīsiet, ka uzmanība tiek pievērsta pirmajam aspektam, bet ļoti maz vai nemaz otrajam un trešajam aspektam.

Arī zināšanas, kuras tiek sniegtas par ārējo pasauli ir tik teorētiskas, ka bieži izglītojamie un pat pasniedzēji neprot šīs zināšanas pielietot praksē. Zināšanas, kas nav praktiski izmantojamas, ir bezvērtīgas.  Tā arī ir galvenā izglītības sistēmas problēma, ka viņa ir kļuvusi ļoti teorētiska, ka tā nav pietuvināta praksei.

Lai skolās un augstskolās bērniem un jauniešiem būtu interesanti mācīties, izglītības programmas ir jāpārveido uz praktisko iemaņu apgūšanu. Projekts Skola 2030 mēģina šo uzdevumu pildīt un rezultāti vairākās jomās nav iepriecinoši. Tas nav viegls uzdevums, bet tam būtu jābūt izglītības sistēmas pārveidošanas mērķim, neaizmirstot par izglītības otro un trešo aspektu, kuru uzdevums ir attīstīt dzīves gudru un tikumīgu sabiedrību. Projektā Skola 2030 ir noteiktas caurviju prasmes un vērtības, kuras būtu jāattīsta visos priekšmetos, bet priekšmetu skolotāji ir satraukti kā lai paspēj atvēlētā laikā caur praktisko pieeju iemācīt izglītības standartā noteiktās tēmas? Tāpēc caurviju prasmju un vērtībizglītības attīstībai laika nepietiek.

Ja izglītības sistēma turpinās koncentrēties tikai uz pirmo aspektu (ārējo pasauli), tad tas ir tikai laika jautājums, kad viņa sabruks pilnībā. Tomēr tā ir laba iespēja visiem tiem, kas saprot par ko es runāju – sākt laicīgi likt pamatus pavisam jaunai pieejai bērnu un jauniešu izglītošanā.

Pasniedzējiem ir ļoti svarīgi domāt pašiem un likt domāt audzēkņiem, kur un kā gūtās zināšanas var pielietot praksē? Ja tēma tiek mācīta, tad ir jābūt kādai iespējai to pielietot praksē. Ja tādas iespējas nav, tad vismaz ir jāredz saistība ar nākamo tēmu, kur šīs zināšanas būs nepieciešamas.

Kad es sāku iet garīgās attīstības ceļu un sāku apgūt Dievišķos Dzīves likumus, tad es uzreiz domāju kā šie likumi darbojas ikdienas dzīvē, piemēram, organizācijas vadībā, jo tas bija lauciņš, kurā es darbojos profesionāli. Kad es ieraudzīju tiešu saistību, tad man kļuva arvien interesantāk iet garīgās attīstības ceļu līdz nonācu līdz tādai dzīves izpratnei, ka manas vērtības būtiski mainījās. Šī attīstība nebūtu bijusi iespējama, ja es nebūtu sākusi savas zināšanas pielietot praksē.

Atcerieties, ka zināšanas nav gudrība. Gudrība ir tad, ja mēs gūtās zināšanas protam pielietot praksē.

Esošā izglītības sistēma nepietiekami pievērš uzmanību rakstura audzināšanai un tāpēc sabiedrībā pieaug vēlmes un gaidas, kuras iespējams apmierināt tikai daļēji, bet katra neapmierinātā vēlme rada neapmierinātības izjūtu. Tāpēc lai arī sabiedrības materiālā labklājība ir augusi, tā joprojām nav apmierināta ar materiālo labklājību. Jo vairāk neapmierinātības, jo vairāk pasliktinās sabiedrības veselība kopumā. Sabiedrība pieprasa vairāk naudas veselības aprūpei, bet maz ir to, kas ir gatavi strādāt ar sevi, lai uzlabotu savu veselību.

Raksturu iespējams audzināt tikai tad, ja cilvēkam ir iespēja izprast cilvēciskās vērtības un īpašības, to ievērošanas un neievērošanas sekas. Respektīvi, apzināties cēloņu un seku sakarību. Piemēram, audzēkņiem būtu jāliek aizdomāties, kādas sekas ir audzēkņa sliktajai uzvedībai uz citiem cilvēkiem. Rakstura audzināšanai nepietiek ar atvēlēto laiku un ir jāizprot, ka priekšmeta skolotājs, piemēram, matemātikas skolotājs rakstura audzināšanai atvēlēs mazāk laika nekā nepieciešams, jo viņam nepietiek laika, lai iemācītu to, kas jāmāca matemātikā. Rezultātā rakstura audzināšana ir tik vājā līmenī, ka nav ko brīnīties, ka sabiedrība pārvēršas par patērētājiem, kam viss pienākas, bet kas nav gatavi dot no sevis.

Darbs ar sevi un sevis mainīšana ir grūtākais uzdevums no visiem uzdevumiem. Lai šo uzdevumu veiktu, nepieciešama garīgā izaugsme, bet garīgā izaugsme balstās Dievišķo likumu izpratnē un praktiskā pielietošanā laicīgās dzīves epizodēs. Šobrīd pedagogi baidās ar audzēkņiem runāt par Dievu, Dievišķajiem likumiem, jo ir pietiekami daudz vecāki, kas tam iebilst. Nesenais skandāls Ogres pamatskolā, kur bija mēģinājums ar bērniem runāt par Dievu, uzaicinot uz skolu garīdzniekus, beidzās ar milzīgu sabiedrības nosodījumu. Esam nonākuši paradoksālā situācijā – tie, kas dara to, ko vajadzētu darīt, lai palīdzētu sabiedrībai evolucionēt, tiem uzbrūk un mēģina tos iznīcināt. Tās ir sekas sabiedrības kolektīvajai tumsonībai.

Šobrīd pasaulē straujos tempos attīstās mākslīgais intelekts. Mākslīgā intelekta attīstību nekas neapturēs. Lai mākslīgais intelekts nespētu nodarīt ļaunumu cilvēcei, kritiski svarīga būs cilvēces gudrība, kura kā jau minēju sastāv no trīs aspektiem. Ja sabiedrība turpinās dzīvot tumsonībā, tad mākslīgais intelekts nodarīs lielu ļaunumu un fantastikas filmās izspēlētie scenāriji piepildīsies jau salīdzinoši drīzā nākotnē. Ja sabiedrība attīstīs raksturu un strādās ar sevi, tad mākslīgais intelekts būs palīgs cilvēces attīstībai.

Tāpēc ir pienācis pēdējais laiks apzināties, kādas sekas būs sabiedrības tumsonībai. Pienācis laiks mainīt izglītības programmas tā, lai vismaz 50% laika tiktu atvēlēts sabiedrības garīgajai izaugsmei, apzinoties, ka sabiedrības gudrību attīsta zināšanas par ārējo pasauli, rakstura audzināšana un sevis izzināšana. Ja šī rekomendācija tiks ignorēta, tad sabiedrībai ir jārēķinās ar strauju izdevumu pieaugumu veselības aprūpē un drošībā, kas diemžēl neglābs sabiedrību no iznīcības gan no ārienes, gan iekšienē.

Mēs paši esam savas laimes kalēji. Mūsu izvēles nosaka mūsu likteni. Sabiedrības izvēle kā mainīt un attīstīt izglītības sistēmu, lai sabiedrība kļūtu gudrāka, noteiks Latvijas kā valsts pastāvēšanas likteni.

Autore: Elvita Rudzāte