Prasme draudzēties attīstās caur sadarbību, piemēram, ja bērnus nodarbībās sadala grupās, bet vēlams katru reizi grupu sastāvu mainīt, lai neattīstās pieķeršanās. Kopā darot vienu darbu, bērni ir spiesti savā starpā komunicēt un meklēt risinājumus. Prasme sadarboties ir ļoti svarīga kompetence mūsdienās, tā ir nepieciešama ikvienā darba vietā un tieši no tās būs atkarīga veiksme vai neveiksme darba izpildē vai projekta īstenošanā. Tāpēc tai ir jāpievērš īpaša uzmanība. Jo vairāk nodarbībās būs sadarbošanās iespējas, jo kolektīvs būs draudzīgāks.
Tomēr jāņem vērā, ka gan bērniem, gan pieaugušajiem ir dažādas vibrācijas un īsta draudzība veidosies ar to cilvēku, ar kuru vibrācijas būs līdzīgas. Tanī pat laikā draudzība nedrīkst būt apgrūtinājums. Katram cilvēkam ikvienās attiecībās ir jājūtas brīvam un tanī pašā laikā atbildīgam. Mums ir jābūt atbildīgiem par tiem, ko esam pie sevis pieradinājuši. Tāpēc, lai nerastos situācijas, kad kāds pie tevis ir pieradis, tad svarīgi ir iemācīties attīstīt draudzību, balstoties uz tīrām jūtām un neizvirzīt nekādus nosacījumus attiecībā uz draugu. Pieķeršanās ir nosacījums – tu piederi man. Patiesībā neviens nevienam nepieder. Jāmācās ir priecāties par to laiku, ko esi kopā, bet nepieprasīt, lai šis laiks būtu vairāk.
Gadu gaitā cilvēki mainās. Tāpēc arī draudzības saites var kļūt ciešākas vai vājākas vai pavisam pazust, jo draudzības saglabāšana ir līdzīga rožu dārzam, kurš ar mīlestību ir jākopj. Ja tu regulāri tiecies ar draugiem, pārrunā dzīves notikumus un kopā mēģini tos izprast, tad visticamāk, ka tavas attiecības kļūs arvien ciešākas. Ja sarunas aprobežojas tikai par ģimeni un darbu, tad visticamāk kādā brīdī tās paliks arvien retākas vai pat pārtrūks, jo kopā nenotiek attīstība.
Tātad pats galvenais draudzības stiprināšanā ir kopīga attīstība. Kopīgas izklaides ir tikai ilūzija, ka draudzība tāpēc kļūst stiprāka. Kopīgas izklaides ir kā plāksteris, kas kādu laiku dod sajūtu, ka esam draugi, bet attālināšanās notiek nemanāmi, ja draugiem nav kopīgs attīstības ceļš.
Kopīgo attīstības ceļu nevar draugam uzspiest. Tāpēc pats pareizākais ir dalīties savā pieredzē, atstājot draugam brīvu izvēli, vai viņš vēlas sekot tavai pieredzei un tevis izvēlētajam ceļam vai izvēlas citu ceļu. Jebkurā gadījumā viņš vienmēr atcerēsies par tavu pieredzi un iespējams tai sāks sekot tanī brīdī, kad būs gatavs.
Nekad nenosodi savu draugu par viņa izdarītajām izvēlēm, ja tās nesakrīt ar tavu pārliecību, bet pasniedz palīdzīgu roku brīdī, kad redzi, ka draugu piemeklējusi nelaime un iespējams tieši šis ir īstais brīdis, lai jūs sarunās nonāktu uz viena attīstības ceļa. Īsts draugs nepametīs nelaimē. Īsts draugs ar līdzcietību izturēsies pret drauga pieļautām kļūdām un darīs visu, lai palīdzētu draugam atgriezties uz pareizā ceļa. Tomēr arī šādās situācijās ir jāuzmanās no savas pārliecības uzspiešanas, jo varbūt draugs vēl nav gatavs to izprast.
Ikvienās attiecībās tāpēc izšķiroša loma ir pacietībai, pazemībai situācijas priekšā un vērtību sistēmai. Ja draugiem sāks atšķirties vērtību sistēma, tad visticamāk, ka draudzība kļūs vājāka, bet arī vērtības cilvēkiem mainās, ja tie sāk izzināt sevi un dzīvi. Tāpēc dariet visu, lai paši attīstītu mūžīgās vērtības un netērētu daudz laika laicīgām vērtībām. Nav labākas iespējas mācīties kā mācīties no drauga piemēra. Tev pat nav jāsaka kā ir pareizi, tev tikai ar savu piemēru tas ir jāparāda un tas ietekmēs draugu daudz spēcīgāk nekā vārdi.
Lai kas notiktu, vienmēr esi pateicīgs par to kas ir bijis, ir un būs. Jo vairāk tevī būs pateicības, jo vairāk no tevis plūdīs mīlestība. Jo vairāk no tevis plūdīs mīlestība, jo iekšēji brīvāks un laimīgāks kļūsi. Jo iekšēji brīvāks un laimīgāks kļūsi, jo vairāk pie tevis pievilksies cilvēki, kas vēlēsies mācīties no tava piemēra un kopā ar tevi iet attīstības ceļu. Jo tālāk tiksi garīgās attīstības ceļā, jo mazāk domāsi par draudzību, bet priecāsies par garīgā ceļa līdzgaitniekiem ar kuriem kopā spēsi pārvarēt dzīves grūtības un priecāties par dzīves dāvanām.