Kā būt laimīgam laulībā? 12.06.2014

Lai jūs laulībā justos laimīgi, jums ir jāsaprot, ka laime nekad nav meklējama ārējos apstākļos vai partnerī. Bieži mēs domājam, ka, atrodot īsto partneri, mēs būsim laimīgi. Bet diemžēl tā nenotiek, jo laimes iemesls ir mīlestība, ko jūtat sevī. Tiklīdz jūs otru padarīsiet atbildīgu par savu laimi, laime pazudīs, jo neviens cits nevar būt atbildīgs par jūsu laimi. Lai kā partneris censtos mīlēt, viņš nekad otru nevar darīt laimīgu, jo viņš nevar zināt, kas notiek partnera Dvēselē. Lai cik stipri jūs kādu mīlētu, jūs nekad nebūsiet tāds, par kādu otrs cilvēks sapņo. Kaut arī katram cilvēkam ir savas cerības un sapņi, kā viņš vēlētos saņemt mīlestības apliecinājumus, bet dažādās situācijās partnera vēlmes var mainīties, un jūs nespēsiet uzminēt, ko konkrētajā brīdī partneris vēlas. Tāpēc nedrīkst savu laimi ielikt otra rokās, jo agrāk vai vēlāk viņš vai viņa to salauzīs. Laime var nākt tikai no jūsu būtības, un tā ir jūsu mīlestības rezultāts. Tātad jūs paši esat atbildīgi par savu laimi.

Būtisks faktors, kas ierobežo laimi, ir bailes. Bailes rada pienākumu, bet iznīcina mīlestību. Piemēram, ir iemīlējušies divi jaunieši, kuriem negaidot pieteicies bērniņš. Kas var notikt ar jauniešiem? Abi vai viens no partneriem var sākt domāt: vai patiešām es mīlu otru partneri, vai esmu gatavs precēties? Iespējams, ka abi apprecas aiz pienākuma, bet tad mīlestība bēg projām, jo zemapziņā iemitinās doma, ka precības notikušas nevis mīlestības, bet pienākuma dēļ. Mīlestībai nav pienākumu. Tikai vainas apziņa un bailes ir pienākumu pilnas. Vainas apziņa pāraug bailēs, un, to vadīti, mēs visu darām tāpēc, ka mums tas ir jādara, un gribam, lai citi rīkojas tāpat. Mums ir pienākums, bet no tā pildīšanas mēs cenšamies izvairīties. Toties mīlestība neizvairās. Kad mīlam, tad mēs darām to, ko gribam darīt. Mīlestība neko negaida. Savukārt bailes ir gaidu pilnas. Bailēs mēs rīkojamies domājot, ka mums tas būtu jādara, un gaidām, lai citi rīkotos tāpat. Tāpēc bailes sāpina, jo tas, ko gaidām, nepiepildās, un mums šķiet, ka tas nav taisnīgi. Mēs sākam vainot partneri, ka tas nav attaisnojis mūsu cerības, bet patiesībā viņš nemaz nezina, ko mēs gaidām no viņa jeb kādas ir mūsu cerības. Kad mēs mīlam, mēs neko negaidām – mēs darām to, ko gribam, un arī citi dara, kā un ko viņi vēlas, un tas nav nekas personisks. Mīlot mēs negaidām no mīļotā neko, un mums nav pienākumu. Iespējams, jūs pārpratāt manus vārdus, uztverot, ka tas, kurš mīl, rīkojas anarhiski, neievērojot nekādus pienākumus. Nē, tas, kurš mīl, nekad nenodarīs otram pāri. Atšķirība ir tikai tā, ka viņš pienākumu veiks ar prieku, neuztverot to par pienākumu. Piemēram, vīrietis uzzinot, ka mīļotā gaida viņa bērniņu ar prieku, nešauboties apprecēs viņu un to neuztvers kā pienākumu, bet kā laimi.

Ja tu kādam atzīsties mīlestībā, un otrs tev atbild: „Es gan tevi nemīlu,” vai tas ir iemesls ciešanām? Tas, ka tevi kāds atraida, nav iemesls atraidīt pašam sevi. Šis cilvēks tevi nemīl – gan kāds cits iemīlēs. Vienmēr ir kāds cits, kas iemīl, ja tava sirds ir atvērta mīlestībai. Labāk ir būt kopā ar cilvēku, kurš to vēlas, nekā ar kādu, kuram tas ir pienākums. Tomēr es neiesaku uzreiz novērsties no mīlestības, kura nav guvusi atsaucību, jo tas var būt pārbaudījums mīlestības patiesumam. Ja tavas domas – jaunas un skaistas – nāk no sirds, bez naidīguma un vardarbīguma, par spīti tam, ka esi vīlies un grūtsirdīgs, tās aizsniegs otra sirdi. Tas gan nenozīmē, ka otrs atbildēs uz tavām jūtām, jo, iespējams, viņam būs savi iemesli jeb karma, kāpēc atbildi paliks parādā. Mūsu uzdevums ir iemācīties mīlēt visu pasauli un, mīlot otru, kas mūsu mīlestību noraida ārēji (tas nenozīmē, ka noraida iekšēji), mēs šo spēju tikai attīstām. Ja cilvēks pēc noraidījuma saņemšanas novēršas no partnera un saka, ka mīlestība ir pazudusi, tas nozīmē, ka tās nemaz nav bijis.

Bailes un mīlestība savā starpā nesadzīvo, jo atšķirīgi raugās uz dzīvi. Mīlestība nežēlo, bet tai piemīt līdzjūtība. Savukārt bailes ir pilnas žēluma, tām ir žēl katra. Ne velti depresija rodas tiem cilvēkiem, kuri grib, lai viņus žēlo,  arī viņi paši labprāt žēlo katru, kurš to lūdz. Viņi nesaprot, ka patiesībā viņi to dara baidoties, ka pašus arī var piemeklēt šāda situācija. Bailes domā, ka neesmu gana stiprs, lai man izdotos. Toties mīlestība zina, ka izdosies, ka esmu pietiekami stiprs, pietiekami gudrs, pietiekami labs, lai pats pieņemtu lēmumu. Mīlestība saka: „Uz priekšu, tu to vari!”. Tā ir līdzjūtība, nevis žēlošana. Līdzjūtība rodas no cieņas un mīlestības, žēlošana rodas no necieņas un bailēm. Mīlestība ir dāsna, turpretim bailes ir savtīgas. Mīlestībā nav nosacījumu, savukārt bailes ir nosacījumu pilnas – es tevi mīlēšu, ja tu ļausi sevi kontrolēt, ja būsi pret mani labs, ja būsi tāds, kā man gribētos. Es sevī radu tavu tēlu, bet tāpēc, ka tu tāds neesi un nekad nebūsi, es tevi nosodu un vainoju savās ciešanās. Dažreiz es pat kaunos, ka tu neesi tāds, kā man gribētos.

Vienmēr atcerieties, ka beznosacījumu mīlestība ir otra mīlēšana bez jebkāda iemesla, bez tiesāšanas. Es mīlu tevi tādu, kāds tu esi, un tev ir atļauts tādam būt.

Nākotne pieder brīviem cilvēkiem, bet ļoti daudzi man jautā, kas ir brīvs cilvēks, un vai ģimenes cilvēks vispār var būt brīvs, jo viņam jārēķinās ar laulāto un bērniem? Brīvs cilvēks ir tāds, kurš neizliekas par to, kas viņš patiesībā nav. Viņš nebaidās atklāt citiem savu patieso būtību. Viņš nebaidās būt labāks vai sliktāks par citiem, jo viņš ir tas, kas viņš ir.

Tie, kuri mēģina apvaldīt sava partnera brīvību, nomāc paši savu brīvību, jo viņiem vienmēr jāuzmana, ko partneris dara vai nedara. Tāpēc, ja tu nolem būt ar kādu kopā, nemēģini viņā neko mainīt, ļauj viņam būt pašam. Ja esi vēlējies partneri izmainīt, vēlāk nestaigā apkārt, raudādams par to, ka mīļotais cilvēks tev dara pāri, jo tas bija skaidri paredzams. Nemelo sev. Nepiedēvē cilvēkiem to, kā viņos nav. Ja tu mīlēsi sevi, tu nekad neatteiksies no savas personīgās brīvības. Ja tevī nav mīlestības pašam pret sevi, tad tu esi egoists. Tev jāmīl sevi, un mīlestība tevī augs arvien lielāka un lielāka. Tu attiecības uzsāksi nevis tāpēc, ka tev ir nepieciešams būt mīlētam, bet gan tāpēc, ka tev ir nepieciešamība dalīties ar savu mīlestību. Kad mīlestība nāk no tevis, tu to nemeklē, jo tev vairs nav bailes būt vienam. Ja tu sevi mīli, tu spēj būt viens pats. Tu esi priecīgs, kad esi vienatnē, bet arī dalīties ir patīkami. Ja tu uzsāc attiecības egoisma pilns un gaidi, ka tavs partneris darīs tevi laimīgu, tas nenotiks, un tā nav viņa vaina, bet gan tava. Mēs uzsākam attiecības tāpēc, ka vēlamies dalīties, gribam baudīt, gribam priecāties – mēs negribam garlaikoties. Mēs meklējam partneri, jo gribam spēlēties, gribam būt laimīgi un izbaudīt to, kādi esam. Mēs neizvēlamies partneri tādēļ, lai liktu viņam mīlēt visas mūsu problēmas, uzveltu viņam savu greizsirdību, dusmas un egoismu.

Ja partnerim ir problēmas, tas nenozīmē, ka tev tās ir jāuzņemas, jo tad jūs abi būsiet nelaimīgi. Svarīgi ir atbalstīt partneri ar savu mīlestību. Ja tu esi laimīgs, tavs prieks var atjaunot partnera laimi. Un pretēji, ja partneris ir priecīgs, bet tu esi noskumis, ļauj partnerim būt laimīgam. Lai kas notiktu, nesūti savu indi partnerim, bet tiec galā ar savām problēmām pats. Partneris vieglāk pārvarēs savas grūtības, ja tu domās kalposi savam mīļotajam, savam izraudzītajam, lai sniegtu savu mīlestību. Katrā skūpstā, katrā pieskārienā tev ir jājūt, ka dari to tādēļ, lai sniegtu baudu mīļotajam, neko negaidot pretī. Tas nav tikai sekss, tā ir kopīga esība. Tāds sekss ir pilnīga atdošanās, deja, māksla, skaistuma augstākā izpausme.

Sadziedējot savu pusi, tu būsi gatava attiecībām bez bailēm un atkarības, bet atceries, ka tu vari sadziedēt tikai savu pusi. Partnerim pašam jāsadziedē sava puse. Ja viņš redzēs, ka otrs ir pratis to izdarīt, tas dos drosmi arī viņam mēģināt. Lai mainītu attiecības ar citiem, ir jāsāk ar sevi. Jākļūst uzmanīgam, apzināti jāseko paša domu gaitai un izpausmēm.

Attiecību veidošanā svarīga ir:

• empātija;
• ieklausīšanās otrā cilvēkā;
• apziņa, ka otrs nav tavs īpašums;
• spēja pieņemt otru tādu, kāds viņš ir.

Empātija ir spēja identificēties ar otru, just to pašu, ko viņš, iedomāties sevi viņa vietā. Kad viens priecājas, arī otrs priecājas, kad vienam klājas grūti, otrs to izjūt tik spilgti, it kā grūtības būtu viņa paša, tomēr atcerieties, ko iepriekš teicu – nedrīkst uzņemties partnera problēmas, lai abi nejustos nelaimīgi, bet partneris ir jāatbalsta.

Tikai ieklausoties otrā ar sirdi, uzlūkojot viņu ar sirds acīm, var cerēt viņu saredzēt, sadzirdēt, patiesi izprast. Patiesa ieklausīšanās ir mēģinājums atklāt otra cilvēka būtību, izzināt, kāds nodoms slēpjas aiz viņa vārdiem, uztvert, kas ir aiz maskas, ko parasti valkā ikdienā. Ieklausoties otrā cilvēkā, paveras skats uz otra cilvēka patieso būtību, rodas iespēja viņu patiesi izprast. Jo labāk cilvēks prot klusēt, jo labāk mācās otrā ieklausīties. Savukārt, jo labāk mācēs klausīties, jo dziļāk otru izpratīs. Klausoties otrā, bet turpinot malt domas, kas mutuļo prātā, jau veidojot nākamo teikumu, kas atspēkotu otra domu vai izteikto ideju papildinātu, mēs nespēsim pilnībā sadzirdēt to, kas mums tiek sacīts. Tāpēc jāiemācās iekšēji klusēt un vienlaikus būt pilnīgi uzmanīgam.

Ne mazāk svarīga ir sapratne, ka otrs cilvēks nav tavs īpašums. Laulātie bieži laulāto uztver par savu īpašumu, kas ir pretrunā ar Dievišķo likumu par cilvēka brīvo gribu. Kā īpašnieks viņš sāk noteikt savam partnerim un arī bērniem, kas un kā ir jādara, aizmirstot, ka katram cilvēkam ir brīvā griba un, ja to salauž, tad ar cilvēku ļoti viegli var manipulēt. Manipulators aizmirst, ka ne tikai viņš var manipulēt, bet arī citi var manipulēt ar šo cilvēku. Parasti, lai manipulators apgūtu šo mācību stundu, dzīvē notiek tā, ka ar viņa laulāto kāds sāk manipulēt vēl vairāk nekā viņš, un tad ir jāpiedzīvo ļoti lieli pārdzīvojumi. Ļoti bieži cilvēki saka, ka viņi mīl otru partneri un tādēļ, to zaudējot, ļoti cieš, bet tieši ciešanas pasaka priekšā, ka nevis tu mīli savu partneri, bet tu esi savam partnerim ļoti pieķēries jeb uzskati to par savu īpašumu. Patiesa mīlestība nebaidās neko zaudēt, jo tā ir mūžīga un nekad neko nezaudē. Tikai pieķeršanās ir bailes kaut ko pazaudēt. Patiesa mīlestība vienmēr ir gatava piedot, bet pieķeršanās alkst pēc atriebības. Patiesa mīlestība ir sirdī, bet pieķeršanās ir vārdos.

Diviem cilvēkiem var būt dažādi, pat pretēji uzskati, bet, ja viens izprot otra domu gaitu – izprot atšķirības un pieņem tās kā atšķirības, tad abu attiecības būs savstarpēji labvēlīgas. Viss atkarīgs no attieksmes – vai tā ir saprotoša, vai nosodoša. Atsakoties no nepamatotām gaidām, mēs ļaujam otram būt pašam – visā savā atšķirīgumā. Galvenais ir ļaut otram būt tādam, kāds viņš ir, nevis tādam, kādu mēs viņu vēlētos redzēt. Šāda attieksme ir cieņas pilna: mēs izrādām otram cieņu, neatkarīgi no viņa vājībām un atšķirībām, respektējot kā atsevišķu būtni, nevis kā savu domu tēlu.

Ja mēs otru cilvēku neuztveram pareizi, jo nelūkojamies uz partneri ar sirds acīm, attiecības var izveidoties neveiksmīgas. Jāiemācās saredzēt otru cauri tipiskiem priekšstatiem, saskatīt to, kas mīt otra sirdī. Jūs būsiet pārsteigti, jo cilvēks dziļākajā būtībā ļoti atšķiras no tā cilvēka, kuru uzskatījām par labi pazīstamu.

Autore: Elvita Rudzāte