Kā būt patiesam tā, lai firmai nebūtu lielas problēmas? 24.01.2019

Valdis jautā: Liels Liels Paldies Jums par visu, ko Jūs mūsu labā darāt! Novēlu visiem mums izjust Dieviņa Mīlestību! Man te radās pārdomas, kā būtu pareizāk rīkoties tādā situācijā skatoties no cilvēciskajām vērtībām “Patiesība”.  Agrāk strādāju apsardzes darbā un mums kaut kādā periodā sākās problēmas ar algu, bija lieli parādi
mums, un tad kaut kad kolēģi sāka stāstīt, ka sākušas braukāt kaut kādas pārbaudes, nezinu, protams, kādas, bet uzdod it kā jautājumus par algām vai visu samaksā, vai nestrādā vairāk kā ir pieļauts, jo 24 h jāstrādā, maiņas darbs. Tad nu, protams, visi viens otram sāka stāstīt, ka ir jāstāsta tā un tā, sāka mainīt grafikus, lai rādot šos, vārdu sakot jāmelo. Tad nu re, man tas viss, protams, nepatika, ka ir jāmelo, bet nezinu, kā būtu pareizāk rīkoties, jo ja pie manis būtu atbraukusi pārbaude, man būtu jāstāsta viss kā ir, jo jūtu, ka negribu melot, iznāk, ka jāatzīst, ka algas nav pilnībā izmaksātas, ir parādi, nemaksā noteiktā laika posmā, algas daļu maksā aploksnēs, stundas darbu pārstrādājam, un ja es to visu pateiktu, tad jau nezinu kas tur būtu, Dieviņš to visu tikai zina kas tur notiktu. Un kā vispār tādās situācijās rīkoties?

Bija man domā aiziet pateikt, ka ja algu nesamaksās, tad pateikšu visu kā ir, bet kaut kā, tā arī neaizgāju un par laimi pārbaudes netika pie manis. Tagad, protams, nestrādāju tajā darbā, jo saprotu, ka negribu nodarīt cilvēkiem sāpes, ļaunu, jo darbs tāds bija, kā bija, nu arī saprotu to, ka kad tiku tajā darbā apziņas līmenis bija savādāks, dzīvei ejot sāku mainīties un, protams, Dieviņš deva tādas darba vietas maigākas, kur mazāk kaut kādi var notikt atgadījumi, kur ir jāpielieto fizisks spēks, Paldies Dieviņam par to. Bet ejot jaunās darba vietās saproti, ka visur ir kaut kas jāmelo, nav tādas darba vietas kur nebūtu kaut kas jāstāsta savādāk, bet iznāk kaut kā tā, ka es netieku pie tādiem cilvēkiem, kur būtu jāstāsta taisnība, bet tad rodas sev jautājums – kā es rīkotos tādā situācijā? Ja pateikšu taisnību, var firmai būt lielas problēmas. Vai nu tāds pašlaik ir cilvēku apziņas līmenis vai nu man liekas, ja tieku tādos darbos kur ir šis jautājums, saprotu ka ir jāattīsta sevī Cilvēciskā vērtība “Patiesība”. Bet fakts ir tāds, ka tikai nezini kā būt patiesam tā, lai firmai nebūtu lielas problēmas?

Elvita Rudzāte atbild: Es saprotu tos uzņēmējus, kas apgalvo, ka godīgi strādājot viņu bizness nevar pastāvēt. Es saprotu lauku novadu cilvēkus, kas piekrīt strādāt darba vietās, kur nemaksā nodokļus, jo citas iespējas nav. Tā patiešām ir milzīga Latvijas ekonomiska rakstura globāla problēma, kurai jābūt ir pavisam citam risinājumam nekā viņš tiek piedāvāts šobrīd.

Melošana, protams, nav risinājums. Šo problēmu būtu jārisina citādi. Viena no iespējām, ka pelēkās zonas uzņēmēji un to darbinieki apvienotos, saņemtu drosmi un atklāti ar valdību un politiķiem šo jautājumu izrunātu. Lai tas notiktu, valdībai ir jāgarantē, ka šie uzņēmēji necietīs no sankcijām, jo lai valdība pieņemtu pareizus lēmumus, viņai ir jāzina patiesā situācija – cik likvidētos uzņēmēju un tiktu zaudētas darba vietas, ja uzņēmēji un to darbinieki pārstātu melot? Cik valstij ir izdevīga vai neizdevīga pelēkā ekonomika, ņemot vērā, ka ja cilvēks nevar sevi uzturēt Latvijā, tad viņš ir spiests doties darba meklējumos uz ārzemēm. Tas būtu darbs finansistiem/ekonomistiem, izrēķināt, kas priekš valsts ir ekonomiski izdevīgāk – likvidēti uzņēmumi, samazināts darba vietu skaits vai mainīta nodokļu un reģionālā politika. Tālāk no šiem aprēķiniem nonāktu pie pareizas nodokļu, reģionālās, sociālās  u.c. politikām.

Problēma ir tā, ka valsts ierēdņi ir ļoti tālu no realitātes, viņi nezina kas patiesībā notiek uzņēmumos, bet to var uzzināt tikai atrodoties uzņēmumā, veicot ikdienas darbus un sastopoties ar ikdienas problēmām. Varbūt problēmu var risināt pavisam ar citiem instrumentiem, piemēram, palīdzot uzņēmējam ieraudzīt vietas, kur viņš varētu ekonomēt līdzekļus, vai pārņemt produkta noieta un eksporta funkcijas, t.i., palīdzot atrast tirgus uzņēmējiem, jo kāds var ražot, bet kādam ir jāmeklē produktu noiets. Varbūt ir pienācis laiks atgriezties pie daļējas plānveida ekonomikas, kad valsts piedalās ekonomikā, daļu ekonomikas atstājot brīvajam tirgum jeb citiem vārdiem sakot, ļaujot brīvi darboties un pelnīt tiem, kas to prot izdarīt efektīvi un godīgi, bet palīdzot tiem, kas to neprot. Svarīgi, lai nerastos pārprodukcija, bet to nespēj nodrošināt brīvā tirgus principi – pieprasījums/piedāvājums, jo tos var ietekmēt mākslīgi.

Tāpēc viens no ieteikumiem valsts ierēdņiem un to pakļautībā esošo institūciju pārstāvjiem ir organizēt iespēju viņiem vismaz nedēļu pastrādāt privātā struktūrā, lai viņi iepazītos ar biznesa realitāti un pārstātu uz visiem uzņēmējiem skatīties kā uz noziedzniekiem ar nosodījumu.

Savukārt darbiniekiem, kuriem darba devējs spiež melot, ir jāizdara izvēle, vai palīdzēt darba devējam atrast iespēju, dodot padomus “no apakšas”, lai darba devējs varētu ekonomēt līdzekļus un norēķināties ar visām pusēm taisnīgi, vai meklēt citu darba vietu, kur nav jāmelo. Ja nav iespējas tādu darbu atrast, tad pašam ir jādomā kā sevi nodarbināt. Ja nav prasmes sevi nodarbināt, tad varbūt ir jābūt tam drosmīgajam, kas sāk sarunu ar valsti par šo problēmu, jo kādam taču ir jābūt pirmajam.

Es zinu gadījumu, kur darba devējs, kas godīgi maksāja nodokļus, bet pasliktinoties biznesa situācijai ekonomiski spiestu problēmu dēļ, sāka sarunu ar saviem darbiniekiem par aplokšņu algām. Viņš ļāva darbiniekiem pašiem izlemt, vai viņi ir gatavi saņemt mazāku algu vai tādu pašu, bet daļu saņemot aploksnēs. Darbiniekus neapmierināja neviens no piedāvātajiem variantiem, bet viņi piedāvāja darba devējam domāt kopā, kā dzīvot taupīgāk, uzdrošinoties norādīt darba devējam, ka viņam nav jābrauc ar tik glaunu mašīnu utt. Darba devējs ņēma vērā darbinieku viedokli un mēģina mainīt to, ko iespējams mainīt. Darbinieki rēķinājās, ka iespējams kādam nāksies zaudēt darbu, lai uzņēmums varētu pastāvēt un kādam nāksies strādāt vairāk. Tās visas ir izvēles, tomēr izrādās, ka ir iespējams pastāvēt strādājot arī godīgi, bet dzīvojot daudz pieticīgāk.

Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi finansistiem un ekonomistiem izvērtēt vāji strādājošo uzņēmumu nozīmi ekonomikā. Visi nevar būt tik veiksmīgi. Ja kādam tas izdodas, par to ir jāpriecājas, bet nevar gaidīt, lai visiem tā veiktos. Līdzīga situācija ir sociālajā uzņēmējdarbībā. Lai saglabātu sociālā uzņēmuma statusu, uzņēmumam ir jāstrādā ar plusiem, bet, lai nodarbinātu sociāli atstumtās grupas, tas brīžiem ir neiespējamā misija. Valsts ierēdņi tika par šo problēmu brīdināti pirms sociālās uzņēmējdarbības likuma apstiprināšanas, bet šis viedoklis tika ignorēts. Tagad sociāliem uzņēmumiem būs jāizdara izvēle, vai godīgi visu maksāt vai arī sākt mānīties kā to dara citi uzņēmēji vai likvidēt sociālo uzņēmumu, atņemot iespēju strādāt sociāli atstumtām grupām. Arī šajā gadījumā aprēķini netiek pareizi veikti, jo neviens neskatās uz veselības budžetu, jo neviens nepēta kā cilvēks, kas nevar atrast darbu, kā viņš jūtas un kāds ir viņa veselības stāvoklis un cik valstij izmaksā viņa veselības problēmas, kuru patiesais cēlonis ir nespēja nodrošināt sevi un ģimeni, mazvērtības izjūta u.tml. Iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās, bet veselības budžets aug, bet maz ir apmierināto ar veselības aprūpi, vai tas jau nav rādītājs, ka valsts nav atradusi patiesos cēloņus kāpēc cilvēki slimo vairāk?

Kamēr visi būs galvas kā strausi noslēpuši smiltīs, nekas nemainīsies. Šai problēmai patiešām ir nepieciešams nopietns pētījums nevis tādā aspektā, cik liela ir pelēkā zona, bet gan noskaidrot cēloņus, kāpēc tā ir tik liela, un kā var valsts palīdzēt, lai uzņēmēji spētu strādāt godīgi, lai darbinieki uz darbu dotos ar prieku, kas savukārt mazinātu viņu slimošanas riskus.

Nekad nebūs tā, ka visi uzņēmēji būs godīgi, jo cilvēku apziņas līmenis ir ļoti dažāds, bet nedrīkst būt tā, ka pat tie uzņēmēji, kas gribētu strādāt godīgi, nespēj to izdarīt, jo viņiem ir izvēle būt vai nebūt.

Visos gadījumos cilvēkiem ir jāieklausās savas sirdsbalss padomā. Sirdsbalss nekad nemelos, bet pateiks kā rīkoties konkrētajā situācijā. Dievs vienmēr piedāvā risinājumus, tikai ir jābūt ļoti attapīgiem risinājumus ieraudzīt un drosmīgiem tos īstenot.