Kā būtu iespējams atbrīvoties no vainas apziņas? 29.01.2019

Vineta jautā: Gribēju lūgt, vai Jūs varētu pastāstīt, kā būtu iespējams atbrīvoties no vainas apziņas? Jo vainas apziņa man rodas faktiski par pilnīgi jebko. Bet galvenās līnijas, par ko es vienmēr jūtos vainīga, ir šādas:
1) es visu laiku domāju un rīkojos tā, lai patiktu mammai. Ja, manuprāt, kaut kas mammai varētu nepatikt, es cenšos tā nedarīt vai arī noslēpt to darbību, kas viņai varētu nepatikt (lai gan citiem tas neliekas nekas nosodāms).

Jāsaka, ka esmu diezgan lielā savas mammas ietekmē (tai pat laikā es atzīstu, ka man ir kolosāla mamma un esmu viņai par ļoti daudz ko bezgala pateicīga… bet man reizēm kaut kādās situācijās ir tā kā bail no viņas, varbūt tā es varētu to formulēt); manuprāt, esmu diezgan kritikas saņēmusi un piekrītu, ka daļa kritikas, iespējams, ir pelnīta. Tāpat iespējams, ka kāds to nemaz neuztvertu kā kritiku, ko es uztveru kā kritiku, jo cilvēki jau ir dažādi. Jāsaka, ka es diezgan jūtīgi uztveru šo jautājumu ar mammu.

2) otra mana liekā vainas apziņa ir saistīta ar darbu.  Atzīstu, ka varbūt neesmu cilvēks, kas visu uztver un saprot ļoti ātri, man visā ir jāiedziļinās un jāpārbauda informācija, pirms es kaut ko daru tālāk (un jāsaka, ka jaunā paaudze vispār strādā ļoti ātri). Tas, ko es darītu trīs  stundas, citi varbūt tiek galā pusstundas laikā. Turklāt man piemīt arī
pietiekami liels pedantisms (manā izpratnē). Un katru reizi, rakstot kādu vēstuli vai kaut ko citu darot, man nākas to simtiem reižu pārbaudīt un pārliecināties – vai ir pietiekami labi uzrakstīts, vai ir pietiekami labskanīgi utt… Un no tā vien, ka es simtiem reižu pārbaudu savu darbu un esmu diezgan neizlēmīga, ar visu to man tāpat gadās ielaist kļūdas…bet tās jau ir no tā, ka jau esmu stresā, vai būšu pietiekami labi uzrakstījusi.

Turklāt, ja es pēc darba pabeigšanas, kurā esmu ieguldījusi darbu, saņemu kāda kolēģa precizējumu, un īstenībā redzu – jā, tiešām tā taču arī var pateikt, turklāt daudz koncentrētāk un īsāk – es to ļoti pārdzīvoju un izjūtu vainas sajūtu.

3) un trešā lieta, kas man izraisa vainas sajūtu, ir tas, ja es kaut ko sev nopērku. Par to es arī vienmēr jūtos vainīga.
Elvita, sakiet lūdzu, kā ar to varētu cīnīties? Ko varētu darīt, lai mazinātu vainas sajūtu un atbrīvotos no tās.

Elvita Rudzāte atbild: Vinetas problēmu pamatā ir bailes “mani nemīl”, no kurām attīstās tālāk vainas izjūta. Tāpēc vispirms ir jāstrādā ar bailēm “mani nemīl”. Lai atbrīvotos no stresiem, vispirms ir jāizprot to sniegtās mācības un pēc tam ar piedošanu iztēlē tiem jādod brīvība.

Bailes “mani nemīl” māca mīlēt, negaidot neko pretim. Ja cilvēks mīl, negaidot kā tiks novērtēta viņa mīlestība, tad viņš jūtas brīvs. Ja cilvēks dzīvo gaidās, ka viņa doto kāds pamanīs un novērtēs, tad nākas piedzīvot vilšanās situācijas un katra mazākā kļūme šajā cilvēkā izsauc stresu bailes “mani nemīl”.

Bailes “mani nemīl” uzdevums ir atgādināt cilvēkam, ka viņu mīl Augstākie Spēki, Dievs un cita dzīvā radībiņa, piemēram, kāds mājdzīvnieks vai istabas augi vai bērzs pie mājas. Nelaime ir tā, ka cilvēki šo mīlestību nepamana, jo ar mīlestību saprot tikai tuvinieku doto mīlestību.

Jo augstāk attīstīts gars, jo mazāk viņā ir gaidas un viņš kļūst par devēju. Tāpēc tik svarīgi ir paplašināt apziņas līmeni. Laimīgs cilvēks ir devējs, t.i., tāds cilvēks, kas spēj nesavtīgi dot, neko negaidot pretim. Šāds cilvēks neapvainosies uz tuviniekiem, kas viņa doto nepamana vai skaļi nenovērtē (nepaslavē). Šāds cilvēks izjutīs prieku par iespēju kādam palīdzēt. Cilvēks, kas ir izpratis Dievišķo Došanas-ņemšanas likumu un ikdienā to praktizē, nejūt bailes “mani nemīl”, jo viņš ir piepildīts ar to mīlestību, kuru viņš dod citiem.

Tātad galvenā mācība, ko stress bailes “mani nemīl” māca ir nesavtīga mīlestības došana, kas piepilda pašu cilvēku ar mīlestību un tāpēc viņš neizjūt mīlestības trūkumu. Pat, ja tuvinieki pret šo cilvēku izturas noraidoši, viņš vienalga jūtas laimīgs, jo viņš ir mīlestības devējs. Kad mācības ir izprastas, tad nepieciešams veikt baiļu “mani nemīl” garīgo praksi, kuru veic domās, iztēlojoties stresu kā dzīvu būtni.

Stresa – bailes “mani nemīl” atbrīvošanas metodika:

1) Sarunājieties ar stresu kā ar savu vislabāko draugu. Pasakiet stresam paldies par to, ka tas ir atnācis celt jūsu garīgās attīstības līmeni. Lūdziet tam piedošanu, ka tik ilgi esat stresu ieslodzījuši savā cietumā, lūdziet, lai tas iet projām. Iztēlojieties, kā stress no jums aiziet.

2) Lūdziet piedošanu savam ķermenim, ka ar savu stresu esat tam nodarījuši pāri.

3) Lūdziet piedošanu visiem tiem, kam ar savu stresu esat nodarījis pāri (vēlams lūgt piedošanu katram atsevišķi par konkrētiem notikumiem).

4) Piedodiet tiem, kas jūsos ir šo stresu radījuši (vēlams piedot katram atsevišķi par konkrētiem notikumiem).

5)Vēlams piedot visiem pārējiem, kas dzīves laikā jūsos šo stresu ir pastiprinājuši (vēlams piedot katram atsevišķi par konkrētiem notikumiem).

6)Piedodiet paši sev savas kļūdas. Mīliet sevi!

Piezīme: Nav tik svarīgi, ko un kādā secībā jūs runājat. Pats svarīgākais ir to darīt no visas sirds. 

Stresa – bailes „mani nemīl” atbrīvošanas piemērs

1)Mīļās bailes „mani nemīl”, paldies, ka pie manis atnācāt, lai celtu manu garīgo attīstības līmeni. Piedodiet, ka es jūs piesaistīju, bet citādi es nebūtu kļuvis gudrāks, es nebūtu sācis interesēties par garīgo pasauli, apguvis Piedošanas mācību. Paldies, ka esat mani vedušas pie prāta. Šodien ir tā diena, kad es jūs atbrīvošu no sevis. Lūdzu, piedodiet man, ka es jūs tik ilgi turēju savā cietumā un nelaidu laukā. Diemžēl es līdz šim nesapratu, ka manī ir bailes „mani nemīl”. Jūs savu darbu esat izdarījušas, tādēļ tagad varat būt brīvas un iet savu ceļu. Es jūs atbrīvoju no sevis. Lūdzu, ejiet savu ceļu tur, kur jums ir jāiet. (Mēģiniet domās redzēt, kā bailes „mani nemīl” aiziet projām.)

2)Mīļais ķermeni, lūdzu, piedod man, ka es tev ar savām bailēm „mani nemīl” nodarīju pāri. Piedod man, ka tev nācās ciest tikai tāpēc, lai es kļūtu gudrāks.

3)Lūdzu, piedodiet man visi, kam es ar savām bailēm „mani nemīl” esmu nodarījis pāri (vēlams lūgt piedošanu katram atsevišķi par konkrētiem notikumiem).

4)Mīļie vecāki, es piedodu jums, ka jūs manī radījāt bailes „mani nemīl”. Es zinu, ka jūs bijāt tikai mani skolotāji un apzināti nevēlējāties manī radīt bailes „mani nemīl”. Es jums no visas sirds piedodu jūsu kļūdas (vēlams piedot katru situāciju atsevišķi, kura jūs ir sāpinājusi no vecāku puses, domājot par konkrētiem notikumiem, kuri joprojām saglabājušies atmiņā un laiku pa laikam atgādina par sevi; nevajag atmiņu piepūlēt par notikumiem, kuri ir aizmirsti).

5)(Piedodiet visiem pārējiem (skolotājiem, draugiem, partneriem, kolēģiem u.c.), kas dzīves laikā pastiprinājuši bailes „mani nemīl”  – vēlams piedot katru situāciju atsevišķi, kura jūs ir sāpinājusi no apkārtējo puses, domājot par konkrētiem notikumiem, kuri joprojām saglabājušies atmiņā un laiku pa laikam atgādina par sevi; nevajag atmiņu piepūlēt par notikumiem, kuri ir aizmirsti). Mīļais draugs, es piedodu tev, ka tu mani sāpināji (nosauciet konkrētu situāciju). Es tikai tagad sapratu, ka šīs sāpes man bija nepieciešamas, lai es kļūtu dzīves gudrāks. Piedod man, ka es tevi izprovocēju sāpināt mani, lai vestu mani pie prāta.

6)Es piedodu pats sev, ka esmu tāds, kāds esmu. Es tikai mācos. Es piedodu sev visas savas pieļautās kļūdas. Es sevi ļoti mīlu – tādu, kāds es esmu (vēlams piedot katru situāciju atsevišķi, kura jūs atceraties kā savu pieļauto kļūdu, domājot par konkrētiem notikumiem, kuri joprojām saglabājušies atmiņā un laiku pa laikam atgādina par sevi; nevajag atmiņu piepūlēt par notikumiem, kuri ir aizmirsti).

Vainas izjūta māca, ka dzīvē mums ir nepieciešams savs sliktais, lai notiktu garīgā attīstība, tāpēc mēs nedrīkstam nevienu vainot (ieskaitot sevi), jo citādi evolūcija apstātos. Mums ir nepieciešams pieļaut kļūdas, lai caur tām kļūtu dzīves gudrāki un turpmāk tās neatkārtotu. Vairāk par vainas izjūtu iesaku noklausīties manis vadīto e-semināru “Vainas izjūtas sniegtā mācība un atbrīvošana”.

Kad mācības ir izprastas, tad nepieciešams veikt vainas izjūtas garīgo praksi, kuru veic domās, iztēlojoties stresu kā dzīvu būtni.

Stresa – vainas izjūtas atbrīvošanas metodika:

1) Sarunājieties ar stresu kā ar savu vislabāko draugu. Pasakiet stresam paldies par to, ka tas ir atnācis celt jūsu garīgās attīstības līmeni. Lūdziet tam piedošanu, ka tik ilgi esat stresu ieslodzījuši savā cietumā, lūdziet, lai tas iet projām. Iztēlojieties, kā stress no jums aiziet.

2) Lūdziet piedošanu savam ķermenim, ka ar savu stresu esat tam nodarījuši pāri.

3) Lūdziet piedošanu visiem tiem, kam ar savu stresu esat nodarījis pāri (vēlams lūgt piedošanu katram atsevišķi par konkrētiem notikumiem).

4) Piedodiet tiem, kas jūsos ir šo stresu radījuši (vēlams piedot katram atsevišķi par konkrētiem notikumiem).

5)Vēlams piedot visiem pārējiem, kas dzīves laikā jūsos šo stresu ir pastiprinājuši (vēlams piedot katram atsevišķi par konkrētiem notikumiem).

6)Piedodiet paši sev savas kļūdas. Mīliet sevi!

Piezīme: Nav tik svarīgi, ko un kādā secībā jūs runājat. Pats svarīgākais ir to darīt no visas sirds. 

Stresa – vainas izjūtas atbrīvošanas piemērs:

1) Mīļā vainas izjūta, paldies, ka pie manis atnāci, lai celtu manu garīgo attīstības līmeni. Piedod, ka es tevi piesaistīju, bet citādi es nebūtu kļuvis gudrāks, es nebūtu sācis interesēties par garīgo pasauli, apguvis Piedošanas mācību. Es nebūtu sapratis, ka manī ir ne tikai vainas izjūta, bet arī bailes „mani nemīl”. Paldies, ka esi mani vedusi pie prāta. Šodien ir tā diena, kad es tevi atbrīvošu no sevis. Lūdzu, piedod man, ka es tevi tik ilgi turēju savā cietumā un nelaidu laukā. Diemžēl es līdz šim nesapratu, ka manī ir vainas izjūta. Tu savu darbu esi izdarījusi, tādēļ tagad vari būt brīva un iet savu ceļu. Es tevi atbrīvoju no sevis. Lūdzu, ej savu ceļu tur, kur tev ir jāiet. (Mēģiniet domās redzēt, kā vainas izjūta aiziet projām.)

2) Mīļais ķermeni, lūdzu, piedod man, ka es tev ar savu vainas izjūtu nodarīju pāri. Piedod man, ka tev nācās ciest tikai tāpēc, lai es kļūtu gudrāks.

3) Lūdzu, piedodiet man visi, kam esmu nodarījis pāri. Es to nedarīju apzināti, es pieļāvu kļūdas, jo tajā brīdī man šķita, ka tā ir pareizāk. Lūdzu, piedodiet man manas kļūdas. (Vēlams piedošanu lūgt katram atsevišķi par konkrētiem nodarījumiem).

4) Mīļie vecāki, es jums piedodu, ka bērnībā manī radījāt vainas izjūtu. Es zinu, ka jūs bijāt tikai mani skolotāji un apzināti nevēlējāties manī radīt vainas izjūtu. Es jums no visas sirds piedodu jūsu kļūdas, ka pastiprinājāt manī vainas izjūtu.

5) Piedodiet visiem pārējiem, kuri dzīves laikā pastiprinājuši vainas izjūtu vai veicinājuši kļūdu pieļaušanu.

6) Es piedodu pats sev, ka esmu tāds, kāds esmu. Es tikai mācos. Es tagad saprotu savas un citu kļūdas. Es piedodu sev visas savas kļūdas. Es mīlu sevi!