Kā būtu pareizāk raudzīties no garīgās puses uz darba devēju prasīgumu? – pirmais turpinājums 04.09.2018

Kā būtu pareizāk raudzīties no garīgās puses uz darba devēju prasīgumu? – raksta sākums

Laine jautā: Paldies, Elvita, par sniegto paskaidrojumu. Pie stresa bailes „mani nemīl” šobrīd strādāju. Vai prasīguma mācībstundas būtība ir šāda? Respektīvi, prasīgums māca sevi mīlēt, neizvirzot sev prasības, bet visu darot pēc labākās sirdsapziņas, jo Dievs cilvēkam neizvirza nekādas prasības. Viņš cilvēku mīl tādu, kāds viņš ir. Vai pareizi esmu to izpratusi?

Runājot par kritiku un kritizēšanu kā tādu, esmu atskārtusi, ka mans tētis bieži atkārtoja un atkārto, ka visapkārt pasaulē ir krāpnieki, daudz sliktu cilvēku, ka daudzi cilvēki ir maitas ar zemiskiem nodomiem un ka cilvēki labprāt sagādā citiem ciešanas. Citiem vārdiem izsakoties, manam tētim šī pasaule ir bez maz vai kā cīņas lauks un ka nepārtraukti sevi ir jāsargā no emocionāliem uzbrukumiem. Saprotu, ka kaut kādā mērā esmu uzņēmusi tādu pašu attieksmi. Tagad, klausoties e-seminārus un lasot atbildes uz citu lasītāju jautājumiem, saprotu, ka mūsu vecāki ir mūsu pirmie dzīves Skolotāji un ka viņu kļūdas nevajadzētu atkārtot. Gan e-semināros, gan Gaismas Skolotāju vēstījumos tiek atkārtots, ka viss ir Dievs un ka Dievs ir mīlestība. Tas ir pilnīgi pretēji tam, kā tētis ir raudzījies uz dzīvi.

Jautājums ir šāds – kā ir pareizāk skatīties uz dzīvi, cilvēkiem no garīgā skatapunkta? Vai tiešām šī apkārtējā pasaule ir jāuztver kā mūžīgais cīņas lauks, kas ir pilns ar ļauniem cilvēkiem? Es vairs nevēlos kultivēt šādu mokpilnu attieksmi pret pasauli. Šādi dzīvot ir grūti.

Elvita Rudzāte atbild: Dievs mīl mūs visus tādus kādi esam, tomēr tas nenozīmē, ka Viņš atbalsta mūsu pieļautās kļūdas. Par kļūdām mums būs jāsamaksā atbilstoši nodarījumam un par to lemj Dievs, jo tikai Viņš redz, cik lielā mērā mēs nožēlojam pagātnē pieļautās kļūdas.

Dievs gaida, lai mēs tiecamies uz priekšu, attīstāmies un kļūstam dzīves gudrāki. Ja mēs ieslīgstam laicīgās dzīves labumu baudīšanā, tad agrāk vai vēlāk Dievs mūs aptur, un dažiem šis brīdis ir ļoti sāpīgs, bet tas ir saistīts tikai ar to, ka cilvēks pats labprātīgi neattīstās.

Prasīgums un tiecība uz priekšu ir divi dažādi jēdzieni. Prasīgums pieprasa. Tiecīgums aicina.

Lai labāk izprastu šos jēdzienus, apskatīsim Laines tēva piemēru. Viņš redz, ka pasaulē ir daudz blēži. Ja viņš kādam blēdim pieprasītu, lai tas kļūst godīgs, tad visticamāk blēdis par viņu pasmiesies vai sadusmosies. Bet, ja viņš ar mīlestību aicinās sev sekot, dzīvot pēc sirdsapziņas, tad blēdis padomās kā dzīvot tālāk. Kāds turpinās ierasto dzīvi, bet kāds izlems sākt jaunu dzīvi, pievēršoties Dievam – ikdienas situācijās klausot savu sirdsapziņu.

Dzīvojot dusmās, cilvēks kultivē negatīvo enerģiju un pasaulē negatīvie procesi attīstās ne tikai tāpēc, ka citi ir negatīvi un pārkāpj Dievišķos likumus, bet arī tāpēc, ka tu uz pasauli raugies ar nosodījumu. Ja cilvēki zinātu, cik lielā mērā viņi ietekmē notikumus pasaulē ar savām domām, viņus pārņemtu šausmas par savām domām, kuras ir nodotas pasaulei.

Dzīvojot mīlestībā, cilvēks kultivē pozitīvo enerģiju un pasaulē negatīvie procesi mazinās tieši tāpēc, ka tu uz pasauli raugies ar mīlestību. Pie tam dzīvot dusmās ir ļoti grūti, cilvēks izjūt nospiestības izjūtu, bet dzīvot mīlestībā, ir ļoti viegli, jo cilvēks jūtas brīvs, nekas viņu nenospiež, viņš lido kā putns, brīvs, un tikai šādi cilvēki spēj piekļūt Smalkā plāna augstākajām oktāvām, kur smelties idejas, kas vēlāk kā unikāls atklājums vai mākslas darbs vai ideja iepriecina cilvēci.

Man reiz bija iespēja lasīt lekciju vīriešiem Rīgas centrālcietumā. Kad es viņiem vizuāli parādīju, kāpēc viņi ir nonākuši cietumā, kādas mācības viņi pirms tam nebija sapratuši un, ka arī viņiem ir iespēja sākt jaunu dzīvi, tad es redzēju viņu acīs cerību. Jā, liela daļa no viņiem cerību bija zaudējuši, bet kad viņi uzzināja, kāpēc tā ir noticis, un kā viņi paši ietekmē savu likteni, viņi jutās iepriecināti un es no viņiem jutu pozitīvu enerģiju. Es redzēju nelaimīgas un ļoti ievainotas dvēseles, kuras var glābt, ja tikai ar viņām pareizi strādā – strādā ar mīlestību. Nekas cits šīm dvēselēm nav nepieciešams, tikai mīlestība, tikai piedošana un iespēja sākt jaunu dzīvi. Tas pats attiecas uz pārējo sabiedrības daļu – visiem ir nepieciešama mīlestība, piedošana un iespēja sākt jaunu dzīvi. Un es jūtos ļoti iepriecināta, kad dzirdu, kad kādam portālā domātājs.lv izlasītā informācija vai Piedošanas mācības semināri ir palīdzējuši mainīt domāšanu no negatīvā uz pozitīvo, kad kādam ir izdevies atbrīvoties no atkarības problēmas vai glābt laulību. Es redzu sava darba augļus, un tas norāda, ka esmu uz pareizā ceļa, un man nav bažas par tiem, kas man seko, lai arī ir jāsastopas ar dažādām dzīves grūtībām. Man ir bažas par tiem, kas atrisinot savu problēmu, pārstāj tiekties uz priekšu, bet tāda ir viņu brīvā izvēle, man nav tiesības to ierobežot. Es tikai saku, ka vienmēr būsi gaidīts atpakaļ, durvis ir vaļā…