Kā lai dzīvo tālāk? 18.03.2023

Sieviete jautā: Mazliet kauns stāstīt par savu problēmu, bet nu stāstīšu kā ir. Lieta tāda, ka man Nekad Nav Paticis Gatavot ēst. Jau 2 gadus dzīvoju kopā ar savu draugu, kuram ir uzskats, ka tikai sievietei ir jātaisa ēst, tas ir viņas viens no galvenajiem pienākumiem, un kur nu vēl visi pārējie, kas mums visām ir jādara. Un to lūk viņam ir iemācījusi viņa mamma. Gribas Jums jautāt, vai tas ir normāli, ka principā visi mājas darbi ir uzkrauti tikai man, es vēl apkopju savu tēvu, viņš ir kopjams, tādēļ nestrādāju, esmu kā mājsaimniece un plus vēl aprūpētāja.

Viņš strādā, bet, pēc darba paēd manis uztaisītas vakariņas un tad vakar, piemēram saka žēloties, cik viņam grūti, viņam ir uznākusi liela depresija, viņš jūtas salauzts un neko negribas viņam darīt, respektīvi darbā vairs neko negrib darīt. Vaino viņš mani, jo es esot vainīga, man taču arī esot depresija, un mīlējoties viņš uzskata, ka pārņem to visu no manis!

Patiešām man ir depresija, ka pārsvarā viss ir uzkrauts man vienai pašai, un man ir kļuvis tik smagi, ka gribas kliegt, izkliegties, bet dzīvojam mēs pilsētā, tad man jābrauc kaut kur ārpus pilsētas, jādodas uz mežu, lai to izdarītu. Bet nav ne īpaši laika, ne spēka  to darīt. Mums abiem vēl ir kredīti, ko katru mēnesi mēs maksājam, līdz ar to esam diezgan lielās finansiālās grūtības nonākuši. Viņš domā par citu darbu, vai apvienot esošo darbu ar vēl kādu citu darbu, meklē variantus, bet pagaidām nav neko vēl atradis.

Atgriežoties atkal pie tā, ka man nepatīk gatavot ēst, es sevi lauzu, lai tas man pārietu, bet neesmu to pilnībā parlauzusi. Viņš to zina, un protams, ka viņam tas nepatīk. Sanāk, ka pati ar sevi mocos un netieku galā. Kad jāiet uz virtuvi taisīt atkal ēst, tad esmu ļoti nelaimīga. Vai vēl kādai sievietei tā ir, man gribētos zināt. Vispār es nāku no bagātas ģimenes, kurā mani diezgan izlutināja, un redzot, ka mani ēst gatavošana nemaz nesaista, man to neviens neuzspieda. Un es biju par to ļoti laimīga. Manā vietā to darīja citi. Tagad man ir jādara gribi vai negribi! Jautājums, ka lai tieku vaļā no nelāga paraduma, ka negribu gatavot ēst, tai pašā laikā, loģiski, ka nevaru izmukt no tā, pašai arī taču gribas ēst. Un taisu arī, bet pārsvarā galīgi to negribot. Varbūt mēnesī ir 4 reizes, ka patiešām gribas to darīt. Tā kā mans vīrietis ir ļoti spēcīgs augumā, viņš loģiski arī daudz ēd. Godīgi sakot esmu tā pārgurusi, ka neredzu izeju. Abi dzīvojam garīgu dzīvi, ticam Dievam. Bet, pēdējā laikā nesaprotu, kādēļ man ir tik grūti Dievam lūgt palīdzību, kas man tik ļoti ir vajadzīga. Vai tādēļ, ka esmu lielā depresijā?

Un atgriežoties pie sava dzīves drauga, man šķiet, ka viņam ir vajadzīga dzīvē mamma vistiešākajā nozīmē, nevis sieviete. Bet, viņa mamma jau sen ir mirusi, starp citu, manējā arī, diemžēl!

Tik daudz sarakstīju, bet ne visu. Galva pilnīgs haoss! Gribas tik daudz ko pa dienu izdarīt, bet nespēju sevi savākt, sāku žēlot sevi, kaut esmu lasījusi un zinu, ka nevajag tā darīt, arī to nespēju sevī lauzt.

Draugs pārmet man, ka es ar sevi nestrādāju, tikai žēlojos, ka man ir grūti un viss ir slikti.

Viņš grib, protams, lai esmu pozitīva un domāju pozitīvi. Domāt pozitīvi, godīgi sakot, jā, tā man ir liela problēma. Jo esmu baigā reāliste un daudz pārmetumu un līdz ar to, arī rūgtums sirdī, tas viss ir manī nogulsnējies, gan saņemot no sava drauga, gan smaga, nepatīkama pieredze no bijušām attiecībām.

Tātad, vai tas ir normāli, ka arī brīvdienās mans draugs man praktiski nepalīdz? Virtuvē, taisot ēdienu esmu viena pati. Tad viņš zaudēšot savu vīrišķību, ja viņš sākšot palīdzēt un darīšot sieviešu darbus. Bijušajās attiecībās man vīrietis palīdzēja, viņš darbus nenodalīja, kā to dara mans tagadējais draugs. Viņu mīlu, bet vai tik stipri kā sākumā, īsti vairs nezinu, mīlēt jau mīlu, bet man ir daudz pretrunu attiecībā uz viņu. Tai pat laikā šķirties no viņa arī negribu. Bet, tā turpināt dzīvot arī grūti. Nezinu, ko darīt!

No savas puses centīšos lūgties Dievam, lai viņš man palīdz izturēt šo visu. Zinu arī to, ka mans draugs nav manī iemīlējies līdz ausīm ka saka, bet saka, ka tā jau nav, ka nav jūtas pret mani. Vai tiešām viņš man palīdzētu ar mājas darbiem, ja mani mīlētu no visas sirds? Viņš man ir teicis, ka dzīvē no bijušajām sievietēm, viņš nevienu neesot mīlējis. Un es dusmojos pati uz sevi, ka arī es nespēju viņu aizraut tā, lai viņš ļoti mani mīlētu. Jau tā man ir bijis, kad pati esmu pārrāvusi attiecības. Pēc tam tikai bijušais ir sapratis, un nožēlojis, ka mani ir zaudējis neatgriezeniski. Jautājums, kā lai es saglābju šīs attiecības? Viņš vēlas, lai viņš sajustu garīgu atbalstu no manis. Fizisku viņš saņem pa pilno, bet redz viņam ar to ir par maz.

Man patīk, ka aizvakar mana draudzene man pateica, proti, viņš gan tik daudz grib no Tevis, un ir tik prasīgs, bet cik daudz viņš Tev ko dod? Jo, man ir smagi un es viņai izkratīju nedaudz sirdi! Tā lūk! Gaidīšu Jūsu gudro padomu!

Elvita Rudzāte atbild: Cilvēka pašsajūtu nosaka viņa attieksme pret notiekošo. Sieviete ir neapmierināta ar dzīvi, uzskata to par smagu, bet cik daudzas Ukrainas sievietes, kas tagad dzīvo frontē vai tās tuvumā bez ūdens, bez siltuma, bez ēdiena, ciešot no nepārtrauktiem artilērijas šāvienu uzbrukumiem, būtu tik laimīgas darīt visu to, ko sieviete nevēlas darīt.

Lūk, tāds paradokss – tas kas vienai sievietei šķiet smagi, cita sieviete būtu to gatava darīt 10 reizes vairāk, lai tikai būtu miers un iespēja dzīvot kopā ar ģimeni un strādāt jebkādu darbu.

Cilvēki ir dažādi. Tas kas vienam sagādā prieku, citam nepatiku. Tāpēc vienmēr ir izvēle kā dzīvot. Ja sievietei nepatiku sagādā ēst gatavošana, tad viņai ir divas iespējas, vai nu ieraudzīt šī darba svētību, mainot savu attieksmi pret ēst gatavošanu, vai turpināt ar savām sliktajām domām indēt ēdienu, kuru gatavo.

Ja sievietes materiālais stāvoklis neatļauj ēst ārpus mājas, piemēram, kafejnīcās vai nopirkt pusfabrikātus, kurus ātri var pagatavot, tas nozīme, ka viņai šajā brīdī nav citas izvēles kā gatavot ēdienu pašai. Protams, viņai ir iespēja meklēt augsti atalgotu darbu, lai varētu maksāt aprūpētājai un atļauties ēst ārpus mājas, bet augsti atalgotam darbam ir arī augstas prasības pret zināšanām un pieredzi.

Citiem vārdiem sakot, sievietei ir jāmācās pazemība, pieņemot dzīves apstākļus tādus kādi tie ir. Viņa nekad nespēs mainīt savu draugu un nav pat svarīgi, vai drauga dzīves uztvere ir vai nav greiza, jo viņa pati izvēlējās sev tādu draugu, neviens viņai nespieda dzīvot kopā ar vīrieti, kuram ir tādi dzīves uzskati. Sievietei ir izvēle, dzīvot kopā ar draugu un mīlēt to bez nosacījumiem, vai turpināt žēloties par netaisnīgo dzīvi, kura patiesībā ir ļoti taisnīga, bet sievietes apziņas līmenis pagaidām to nespēj izprast.