Kā es atbrīvojos no alerģijas! 19.02.2013

Vēlējos  padalīties ar personīgo pieredzi un izjūtām. 

… Tuvojas pārmaiņu laiks, un nākamie gadi solās būt pilni ar krasām pārmaiņām, kādas tās būs vai ar + vai – , tas atkarīgs mums no pašiem, jo viss ir mūsu domās, ar domām mēs veidojam savu unikālo pasaulīti.                                                                                                                      

Kā zināms, ik pa septiņiem gadiem, katra cilvēka dzīvē notiek lielas pārmaiņas, ik pa 7 gadiem atjaunojas katra šūniņa cilvēka ķermenī,  tad nu es varu teikt no savas pieredzes, ka man, manos 28 ir notikušas lielākās pārmaiņas līdz šim…tās nebūt nav ārēji saredzamas, vai materiālas lietas, bet mana iekšējā pasaule ir mainījusies grandiozi.

Kā man tas notika….viss sākās ar to ka pagājušogad man sākās alerģija, diezgan smagā formā, ārsti un zāles principā nelīdzēja, ja nu tikai uz laiku (jo zāles ārstē tikai sekas, nevis  cēloni, bet tad es to vēl nezināju) un protams, vainoju ārstus, kas tie par ārstiem, ka nevar palīdzēt, katrā ziņā visi citi bija vainīgi, bet tikai ne es. Sākās diezgan liela bezcerība, bet tad sāka notikt brīnumi (brīnumi tas ir manā tagadējā izpratnē), biju pie dziednieces, kas nepalīdzēja fiziski pazust kaitei, bet sāka mani uzvedināt uz pareizā domu ceļa. Tad viena grāmata nonāca pie manis, pats labākais, ka man viņu jau sen bija ieteikusi mana ģimenes daktere, bet man nelikās būtiski toreiz  un pēkšņi  man ienāca prātā viņu nopirkt…tad vēl citas grāmatas….sāku cītīgi lasīt un sev iekšēji apsolīju, ka izārstēšu sevi pati (tad es vēl nezināju, ka tas ir reāli, un, ka dzīvē vienīgais, kurš sevi var izārstēt ir tikai cilvēks pats). Tad nu  lasīju visādu literatūru, kā ar zālītēm dabīgām utt. ārstēties, bet baigie rezultāti nebija, jo man nebija iekšējas ticības tam visam, pirku grāmatas pat bišku bezjēgā… un tad atnāca informācija, kura ar jau man tika senāk dota, kas šeit pat pie mājas notiek Sokrata tautskolas  „Sevis izzināšanas” semināri. Protams, aizgāju, gribēju jau senāk iet, bet nebiju aizgājusi. Tātad aizeju uz semināru un tur praktiskā nodarbība,  tēma  – pastāstīt kāda problēma katram ir, un tad pasniedzēja deva analīzi -skaidrojumu kāpēc tā notiek. Biju sabijusies, negribēju neko stāstīt visu priekšā, bet tā kā man bija diezgan traki, saņēmos un izstāstīju – pasniedzēja man deva skaidrojumu, ko tas nozīmē domu līmeni (nātrene – dusmas par sīkumiem un tieksme no mušas uzpūst ziloni ), kā arī paskaidroja, kas man jādara un kā jāstrādā ar sevi. Man likās, kur tik vienkārši sīkumi var radīt tik nopietnas sekas uz ķermeni ? Biju jau sākusi ticēt, ka domas rada slimības, bija uzlabojumi, bet ne līdz galam manā veselībā. Kad parādījās jauni izsitumi, tā zuda ticība, kā darbojas ārstēšana ar domu palīdzību….Pagāja vēl nedēļa un atkal biju seminārā, kur man prasīja kā man iet, teicu, ka atkal bija izsitumi, izanalizējām situāciju, kāpēc  un kas bija noticis, un atradām cēloni, biju atkal kārtīgi dusmojusies par situāciju kurā biju…bet pati to nebiju pamanījusi. Tā jau saka: savā acī jau baļķi neredz. Sāku ar sevi cītīgi strādāt, mācījos kontrolēt savas domas un dusmas, jo nu jau zināju kādas sekas tam var būt uz manu veselību. Domās pagriezu atpakaļ laiku, un tiešām tas periods pirms man parādījās alerģija, bija nervozs un es bļāvu uz bērniem, vainoju viņus, jo netiku galā ar visu, bija liela spriedze un principā staigāju rūkdama pa māju….mani viss kaitināja, ja kaut kas nebija tā kā biju iedomājusies. Tad nu tās arī bija sekas, tām dusmām. Kaut  kā taču bija jāpārmāca mani, un tā nu mans gudrais ķermenītis izdomāja mani pārmācīt ar alerģijas palīdzību…..un tiešām viss pazuda, līdz ko mainīju savas domas un sāku ar sevi cītīgi strādāt. 

Cilvēka ķermenis tiešām ir unikāls  tas ir mūsu labākais draugs, jo rāda mums un signalizē, visādos veidos,  hei saimniek, kaut ko tu dari ne tā! Ķermenis dod signālus ar sāpēm vai izraisot slimību, pat pumpas mums kaut ko signalizē, visas domas materializējas….bet tas jau ir cits garš stāsts, kas ko nozīmē….galvenais ir ieklausīties savā ķermenī, ko tas mums saka, jo vienmēr pirms kaut kā nopietna (slimības) ir  pirmie signāli, kurus mēs vai nu negribam redzēt vai liekas, ka tas taču ir normāli, kaut kāds sīkums. Es arī to nezināju, bet tagad zinu, tādēļ, novērtēju savu ķermeni, ka tas ir tik gudrs un cenšos izprast visus signālos, bet es vēl tikai mācos….. vēl neesmu tik stipra savās domās un pārliecībā, lai pilnībā atteiktos, no parastās medicīnas, t.i., (zālēm, tabletēm). Šķiet, ka viss ir atkarīgs no tā kam ticam, ja ticam, ka ripiņa palīdz, tad iedarbojas placebo efekts un tiešām kaut kas palīdz. Protams iedzert ripiņu ir vieglāk nekā izprast situāciju un strādāt ar sevi, tāpēc jau mums ir dota brīva izvēle. Vienmēr ir vairāki ceļi pa kuriem iet, es tagad zinu, ka ir ceļš, pa kuru iedams, var mocīties fiziski (vainot slimības un vainot citus, jo tā ir vieglāk) vai arī ceļš, pa kuru iedams, tu  mācies un meklē cēloni sevī…kas jau ir daudz grūtāk, jo tas prasa lielu iekšēju darbu. Es patiešam esmu pateicīga visam, kas ar mani noticis, jo viss notiek uz labu!

Un lielākais brīnums, pa vidu visam tam ir bērniņš, jo tieši visā tajā  posmā, kad man bija alerģija uzzināju, ka esmu stāvoklī. Bija bažas kas un kā, jo dzēru stipras zāles, biju pie sistēmas utt. Bet dziļi sirdī es zināju, ka viss būs kārtībā. Bērni mums vispār ir lielākās Dieva dāvanas, mums no viņiem ir tik daudz jāmācas. Mazi bērni ir tik tīri savās domās un visas emocijas izliek uz āru, kas ir pareizi, viņi raud, kad grib raudāt, spēlējas tik patiesi ar mantām, visu dara no sirds…kamēr mēs ar saviem stereotipiem un uzskatiem viņus sabojājam. Mēs turam savas emocijas un dusmas sevī, kas izraisa slimības. Neko nevajag turēt sevī, bet tas jau nav tik vienkārši, bet bērni ir dabiski, tāpēc viņiem tas notiek dabiski, bet mēs ar laiku uzliekam sev važas un ierobežojumus …un turam sprostā savas emocijas. Tagad zinu arī to, ka bērni ir saistīti enerģētiski ar saviem vecākiem, un ja mazi bērni slimo, tas ir signāls vecākiem, jo bērni kā sūklīši visu negatīvo uzsūc sevī, protams, viegli ir runāt, bet kad tas viss notiek dzīvē ir pavisam savādāk……tik grūti……jo protams, vecākiem  ir sāpīgāk, ja slimo bērni, nevis  paši, bet vispirms jātiek galā ar sevi, un tad, ja vecāki būs laimīgi, bērni būs laimīgi, jo arī prieku viņi uzsūc kā sūklīši.

Man nepatīk vārds slimība, jo tas asociējas ar  kaut ko negatīvu, tāpēc savās domās slimību saucu par signālu, un tā jau patiesībā arī ir….slimība mums kaut ko signalizē, ka kaut kas jāmaina, vai kaut ko darām nepareizi. Ārējais atspoguļo iekšējo visiem zināma patiesība, bet kāpēc  daudzi tam netic …visas slimības (signāli) ir negatīvo domu, stresu utt. rezultāts. Es arī neticēju, kamēr man  „kā ar bomi pa pieri iedeva” mana alerģija (signāls). Lai beidzot es atjēgtos, tā jau ir iekārtots ka, lai mēs kaut ko saprastu vai novērtētu, kaut kam sliktam ir jānotiek, jo tad mēs sākam aizdomāties.

Saku, ka ar bomi dabūju, jo  šis notikums man pavēra ceļu, uz tik daudzām unikālām lietām, ko pirmajā gadā pat nespēju iedomāties, man tas liktos suņa murgi, ko es tagad te vervelēju, bet tā nu ir, es vairs neskatos uz slimībām, tā kā skatījos agrāk, tagad zinu kas tās izraisa, tikai un vienīgi mēs paši. Tagad es mācos ķermeņa valodu un psihosomatiku, iepazīstu sevi un garīgi attīstu sevi fantastiskos semināros, kur  es pirmo reizi jūtos kā es, un eju uz turieni ar prieku. Nevienā skolā un citos kursos, tā nav bijis, jo viss bija jādara pienākuma pēc, tāpēc ka tā vajag, vajag diplomu utt., bet šeit es eju, jo mani tas interesē no sirds un tiešām patīk.

Tādēļ, pa šo gadu mana domāšana ir mainījusies, līdz ar to mana iekšējā pasaule ir pilnīgi savādāka, es vairs nevaru darīt daudzas lietas, ko varēju darīt agrāk, jo man vienkārši sirdsapziņa to nepieļauj, kā arī mācos sevi pieņemt un iemīlēt tādu kāda esmu.

Ko es tagad zinu, ka tad, kad esam garu pasaulē, mēs paši izvēlamies savus vecākus, jo izvēlamies tieši tādus, kādi ir mums vajadzīgi, lai īstenotu un izprastu savas mācībstundas uz zemes. Tādēļ ķermenis mums ir visideālākais, jo paši tieši tādu esam izvēlējušies, un tādēļ tas ir jāmīl. Vecāki mums ir lielākie skolotāji, un bērni vecākiem….visas situācijas mums ko māca.

Ko es esmu secinājusi pēc tā visa: dzīvē viss notiek taisnīgi, un ka atbildība par savām dzīvēm ir jāuzņemas mums pašiem, nevis jāvaino citi (viegli jau pateikt tas ir stulbs, tas vainīgs…), jo savu dzīvi mēs veidojam paši ar savām domām un tikai. Zinu, ka viss ir relatīvs, tāpēc cenšos nevienu nenosodīt, jo katram ir sava taisnība, un jāmācās izturēties ar cieņu, pret visu  pasaulītēm, jo katram tā ir unikāla.

Man šis gads ir bijis fantastisks, jo nav jau labas un sliktas lietas vai gadījumi, tie vienkārši ir, viss tik atkarīgs kādā gaismā to pagriežam un redzam. Es to  visu pagriezu pozitīvā gaismā…..man bija izvēle, kā jebkuram…

Zinu , ka esmu uz pareizā mīlestības ceļa, bet līdz patiesai beznosacījuma mīlestībai man vēl tik tāls ceļš ejams……..un tik daudz vēl signālu, mācībstundu priekšā, bet esmu gatava mācīties.

Tas viss jau ir sen zināms, ko SĒSI TO PĻAUSI, tādēļ novēlu sev un citiem dzīvot katru dienu tā – domas, ko sējam ir gaišas un mīlestības pilnas, tad arī tādi būs augļi!

Humoriņš ir vienas no labākajām zālēm, novēlu visiem dzīvot ar smaidu un mācēt pasmieties  gan par sevi, gan par citu jokiem.

Autore: Jolanta