Kā es izpratu savas bailes “mani nemīl” 28.08.2013

Dažādās dzīves situācijās biju ievērojusi, ka jūtos nepārliecināta par sevi, vienmēr gribējās visu izdarīt perfekti, visiem izpatikt, baidījos no kritikas, baidījos izteikt savu viedokli, pateikt „nē”. Jutos vainīga katrreiz, kad kaut ko ne tā pateicu, vai izdarīju. Baidījos.

Analizējot dažādus savas dzīves notikumus, un, klausieties dažādu pasniedzēju stāstīto, dažādos kontekstos, atcerējos vairākas situācijas, kas manī izraisīja šādas izjūtas. Vienlaikus visu laiku gribēju aiziet pie mammas un aprunāties par manu bērnību, bet nekādi nebija tam laika. Vai nu bija daudz darba, vai nu vēlu atnācu mājās, vai vienkārši nebiju mājās, vai arī bija elementārs slinkums aiziet 100 metrus līdz mammas mājai. Bet Dzīve man šādu iespēju deva.

Nejauši mamma paslīdēja uz ielas un nokrita. Salauza pleca kaulu. Iepriekš (izņemot dzemdības) viņa ne reizi nebija bijusi slimnīcā, neko lauzusi… Tā kā mamma ir kurlmēma, izsaucu viņai neatliekamo medicīnisko palīdzību un viņu aizveda uz slimnīcu. Tā nu man gribot negribot bija 10 dienas, lai katru dienu – dažreiz pat divreiz dienā, brauktu pie viņas un būtu ar viņu kopā. Es to darīju ar patiesu prieku, biju priecīga rūpēties par viņu un kā palīdzēt. Kopā ar mani brauca arī mana māsa.

Tagad man bija laiks un divi stāstnieki. Pateicoties šīm sarunām atcerējos vienu ļoti senu notikumu. Biju maza un pirmo reizi biju nokļuvusi slimnīcā. Atceros, cik ļoti es raudāju, man bija mammas iedota mantiņa – rūķis. Ņurcīju to rūķi rokās, žmiedzu sev klāt pagriezusies pret palātas sienu. Tās izjūtas vēl tagad spilgti atceros. Pati domāju, ka man tolaik bija apmēram 7 – 8 gadi. Bet mamma un māsa man izstāstīja, ka man bija kāda no tām lipīgajām slimībām, ar kurām slimo visi bērni. Un mammu, kā arī nevienu citu, man nelaida klāt. Man bija tolaik tikai 3 gadi. Tad es sapratu – es domāju, ka mani ir pametuši… tās bija bailes. Šajā puzlē nu spēju ielikt vēl vienu gabaliņu – bija laiks, kad nedzīvojām kopā ar vecākiem. Es biju pirmsskolas vecumā. Sadzīves apstākļu dēļ mēs ar māsu dzīvojām pie vecmammas. Neapzināti arī tas bija iegūlies atmiņā kā bailes. Vēl viens puzles gabaliņš bija man vecmammas nāve. Tas bija 31.decembris. Todien negribēju braukt līdzi māsai un tantei pie vecmammas uz slimnīcu. Vēl šobrīd spilgti atceros, kā māsa atbrauca atpakaļ. Es atvēru durvis un pirmais ko viņa man pateica ir: „Tā ir tava vaina, Tevis dēļ vecmamma nomira. Tāpēc , ka Tu neatbrauci. Viņa gribēja Tevi satikt.”

Šie trīs puzles gabaliņi man palīdzēja saprast un patiesi apzināties to, ka es baidījos. Tās bija bailes, ka mani nemīl, ka neesmu pietiekami laba… Lai arī vienmēr esmu jutusi un vēl šobrīd jūtu ļoti lielu mīlestību no saviem vecākiem, māsas. Es piedevu gan sev, gan māsai, gan vecākiem par situācijām, kas bija izveidojušās. Un tas ir solis pretī pilnīgai puzles salikšanai un  skaidrībai.

Autore: Veronika