Kā es atbrīvojos no deguna dobuma iekaisuma 09.08.2016
Esmu tikai ceļā, lai prastu atbrīvot negatīvu domu, stresu, jebko, kas rada ķermenī fizisku spriedzi, kā rezultātā izveidojas slimība. Tomēr arī manā pieredzē ir bijuši daži gadījumi, kad patiesi esmu pārliecinājusies par brīnumainu izveseļošanos bez zālēm un ārsta, tik vien kā ar īstu un patiesu izpratni un piedošanu.
Esmu divu bērnu mamma no kuriem jaunākais (3 gadi) ir puika – Jēkabs – viens no maniem varenākajiem skolotājiem! Tātad kādu dienu, nākot mājās no bērnudārza, dēls sāka niķoties, kad mani jau bija pārņēmis izmisums, es Jēcim vaicāju – nu, kāpēc man tas? Uz ko viņa atbilde bija pārsteidzoši ātra un īsa – tas tev ir sods! Oho…par ko? – es jautāju, un pretī saņēmu tikpat zibenīgu atbildi – par tavu atriebību! Te nu es paliku „mēma”…es…atriebīga…kur? Nē, es nekad tāda neesmu bijusi! Es taču esmu tik forša un laba!!! Tas nav iespējams. Tā nu es apstulbusi norakstīju to uz savām iepriekšējām dzīvēm.
Pagāja laiciņš (kāda nedēļa vai divas) un manam dēlam labajā nāsī iemetās streptokoka infekcija. Es mēģināju smērēt ziedi (klasiskā medicīna), bet nekas nemainījās, tikai pletās plašumā, pie tam nāsij priekšā bija jau izveidojusies pamatīga krevele, kā rezultātā es nemaz fiziski nevarēju tikt klāt vajadzīgajai vietai, nerunāsim nemaz par to, ka puika to neļāva darīt. Ķēros pie Elvitas grāmatas „Ķermeņa filozofija”, kur izlasīju, ka „..streptakoka infekcija māca, ka cilvēks jūtas nebrīvs, viņam it kā ir atņemtas tiesības, kas cilvēkā rada pazemojuma izjūtu un vēlmi atriebties.(..) Kamēr cilvēks nepiedos pāridarītājam, domās kals atriebīgus plānus un tos īstenos, infekcija neatkāpsies.” Sāku domāt un tik vien par sevi varēju izdomāt, ka jā…jūtos nebrīva, iespējams pazemota, bet es taču nekaļu nekādus atriebības plānus. Pēc pāris dienām man sāka sāpēt deguna dobumi, kā pieliecos, tā dūra kā ar adatām virs acīm, bet pati vesela, ne iesnas, ne temperatūra, nekā…pie tam man pateica, ka bez antibiotikām šeit netikt galā. Nedēļu mocījos, atkal šķīru vaļā Elvitas grāmatu un ko es lasu: „..ja deguna dobumos ir izveidojušās strutas, tas nozīmē, ka cilvēks domās par radušos situāciju jau kaļ atriebības plānus (..) tieši skaudība, vēlme atriebties ir jāatbrīvo aizvainojuma situācijās’. (..)” Beidzot sāku DOMĀT jeb meklēt sevī šo atriebties kāri. Protams, ka atradu!!!
Dzīvoju kopā ar vīrieti, kurš, pirmkārt, ir vīrietis, tātad redz visu daudz dziļāk, nevis kā es-sieviete – tikai virspusēji, otrkārt, viņam ļoti patīk kārtība, manā uztverē pārspīlēta kārtība, bet tā jau ir mana problēma.
Tātad nomazgātos traukus es parasti lieku uz palodzes, kur ir ērtāk, ne vienmēr tos uzreiz noslauku, par ko arī kārtējo reizi „atrāvos”, jo tā es tikai bojājot palodzi. Es sadusmojos un apņēmos turpmāk sevi piespiest vienmēr pēc mazgāšanas uzreiz noslaucīt traukus, lai pierādītu, ka vīrs jau tik un tā atradīs pie kā „piekasīties”. Tātad es jau kalu savus atriebības plānus, kā es viņam šito varēšu „iemest acīs”, protams, ka šis mirklis arī pienāca un ja kāds varētu tajā brīdī redzēt manī notiekošo, kā es aiz labsajūtas berzēju rokas, kā man iedegās acis, kad es uzvarētājas balsī teicu: – redzi, ko es teicu, tu tāpat atradīsi, ko man pārmest!
Un tikai tad, kad pati vairs nevarēju vispār pieliekties aiz sāpēm, es beidzot atklāju, cik patiesībā liela atriebties kāre manī ir iedzīvojusies. Lūdzu piedošanu, kā mācēju, mēģināju atbrīvot no sevis šos stresus. Jau nākamajā dienā no sāpēm vairs nebija ne vēsts un puikam deguns sāka dzīt. Lūk, tas ir viens no brīnumiem, ko piedzīvoju pati, bet ja es vēl būtu ieklausījusies sava dēla teiktajā….mācos dzirdēt…ieklausīties…sajust..
sending...
