Kā es atbrīvojos no depresijas… 29.08.2012

Mūsdienu pasaule šobrīd ir posmā, kad cilvēks nereti ir kā skrūve lielā mehānismā. Un tā viņš arī jūtas. Ir radīti mehānismi, kas tur cilvēkus nemitīgās bailēs- bailēs par eksistenci( vai man būs darbs, vai pietiks naudas, ko samaksāt, vai varēšu atmaksāt kredītu( turklāt šo kredītu sistēmu pati pasaule arī apzināti radījusi ), vai tikai mana veselība ir kārtībā, vai manā ģimenē viss labi, vai bērniem varēšu nodrošināt izglītību, un galu galā pat bailes, vai es pats esmu piemērots sabiedrības prasībām. Bailes ir instinkts- pirmkārt, izdzīvošanai, otrkārt, instinkts nepalikt vienam, būt piederīgam, vienalga, kam- ģimenei, kolektīvam, tautai, reliģijai utml. Un cilvēks, lai to iegūtu, piemērojas vairākuma prasībām- tai sistēmai, kura noteiktā vietā ir. Labi, ja cilvēka būtība atbilst sistēmai, bet, ja ne- rodas konflikts, pirmkārt, pašā cilvēkā no nespējas realizēt savas iekšējās vajadzības, vēlmes, iespējas, un otrkārt, konflikts veidojas arī cilvēkam ar to kopienu, kurai viņš pieslējies – t. i. sociālais konflikts- kad cilvēks vēlētos dzīvi pēc sava iedomātā scenārija, bet grupā ir cits viedoklis. Ja ļauties konformismam, vienmēr ziedot savas intereses sabiedrības labā un izdabāt citiem, var nonākt situācijā, kad cilvēks zaudē pats savu identitāti, jūtas dzīvē apmaldījies un izjūt nomāktību. Nereti mūsdienās to sauc par depresiju.

Par to runāju tāpēc, ka līdzīgā situācijā biju nonākusi arī es. Apkārtējā pasaule ieguva tikai pelēkas krāsas, ne darbā, ne vaļaspriekos vairs nevarēju rast prieku. Arī apkārtējie cilvēki novērsās, un tas ir saprotams- nevienam nepatīk bēdas, kas nav paša. Jutos ļoti nomākta, iztukšota, vienaldzīga pret apkārtējo un savu personīgo dzīvi. Un tad pavisam nejauši, bet varbūt tā bija likumsakarība, atradu iespēju apmeklēt dzīves mācības nodarbības Sokrata tautskolā. Un tad sapratu, ka tieši tas ir tas, kā man pietrūka- izpratnes par dzīves likumsakarībām, par cilvēka vietu pasaulē un to, ko dažkārt cilvēki sauc par dzīves jēgu. Apmeklējot nodarbības, aizvien vairāk izkristalizējās atziņa, ka cilvēks vislabāk var palīdzēt sev pats, jo tikai cilvēks pats par sevi zina visvairāk un vislabāk, ir varbūt tikai vajadzīgs labs pavadonis šajā ceļā. Vērsos pēc palīdzības arī pie profesionāliem ārstiem- psihiatra, psihoterapeita, taču saskarsme ar viņiem nebija mans ceļš. Šobrīd es varu teikt, ka salīdzinoši bez zālēm, tikai ar savu lielu iekšēju darbu ar sevi man izdevās no slimības atbrīvoties.

Pirmais uzdevums manā pašattīstības ceļā bija noskaidrot pašai sev, kas tad es īsti esmu, ko varu, ko gribu, kāds ir mans raksturs, kas ir manas stiprās un vājās puses, kā būtu veidojamas attiecības ar ārpasauli. Kamēr cilvēks nav sev atbildējis uz šiem būtiskajiem jautājumiem, apjukums turpinās un ir slikti.

Pirmo reizi saskāros ar reinkarnācijas jautājumiem un karmas jēdziena izpratni. Arī ar dzimtas karmas jēdzienu. Tas pamudināja mani ciešāk ieskatīties savā ciltskokā, izrunāties ar vecākiem, atcerēties dzimtas cilvēku gaitas visos tais juku laikos, kas bijuši Latvijā. Un pamazām nāca izpratne par to, ka cilvēkam no paaudzes uz paaudzi var iet līdzi kādas neatrisinātas lietas. Piemēram, ja ilgu laiku ģimenē ir fiziski pietrūcis mātes, var izveidoties situācija, ka no paaudze paaudzē cilvēks izjūt diskomfortu tieši šajā ļoti svarīgajā jautājumā- jautājumā par spēju dot un saņemt mīlestību. Šī deformētā sajūta izpaužas kā bailes, ka mani nemīl un šo sajūtu pavadošās dusmas. Es sapratu, ka esmu dzīvojusi ar šo stresu gan darbā, gan mājās un ka tā saknes meklējamas bērnībā. Biju iemantojusi bailes, ka mani nemīlēs, ja neizpatikšu citiem. Un es aizmirsu, ka man nav jādzīvo pasaulei, bet sev, ka es pati , ja gribētu, varētu būt savas dzīves saimniece, ka man īstenībā tieši tas būtu dzīvē jāpaveic visvairāk. Sokrata tautskolā iepazinos ar skolas vadītāju Elvitu Rudzāti, lasīju viņas grāmatas, piedalījos sarunās, lekcijās, līdz izlobīju, kas man ir jādara- jāsaprot, kas ir tās situācijas jau no bērnības, kas rada šīs deformējošās sajūtas un ļoti daudz jāstrādā ar sevi, piedodot un atlaižot.

Arī dusmas ir stress, kas sastopams, manuprāt, visbiežāk un laikam gan ir kopā ar bailes, ka mani nemīl. Ir ikdienas dusmas kā mirkļa emocija, ar kuru var tikt galā, vienkārši pasakot- es esmu dusmīga. Bet ir dusmas, kurām daudz veidolu- vilšanās, aizvainojums, sarūgtinājums, greizsirdība, skaudība. Lielākoties dusmojamies bez vainas apziņas, savām dusmām meklējam un atrodam attaisnojumu. Parasti gribam gari raksturot savu dusmu cēloni, attaisnot tās, izskaidrot. Un tieši šī vārdiskā izskaidrošana uztur mūsos dusmas, tā ir kā vairogs, lai mēs nevarētu paskatīties paši uz sevi- kādi tad mēs paši īstenībā esam. Ka mēs gaidām godināšanas un glaimu- ja nesaņemam- dusmojamies, esam vīlušies, sarūgtināti. Pie savas neveiksmes vainojam kādu citu. Šāds aizvainojums, ja tas ir ilgstošs, ir jāārstē. Un labākais, kā to darīt, atkal ir piedošana. No dusmām nevar atbrīvoties ar gribasspēku, bet gan tikai ar piedošanu, kura iespējama vienīgi tad, ja varam savā sirdī atvērt līdzjūtību un žēlsirdību. Savukārt to var tikai tad, ja saprotam, ka mūsu aizvainojums ir mūsu iekšējā lieta. Kas tad īsti mani aizvaino? Tas, ka citi nedomā par mani tā, kā man gribētos? Bet tie citi, domājot par mani, īstenībā domā par sevi- un tev nebūtu tas jāattiecina uz sevi. Piedod sev, ka tu esi uzņēmis šādu stresu un piedod cilvēkiem- viņi pasauli tajā brīdī saprot tā un ne citādi.

Bezjēdzības izjūta arī ir stress, kas mūsdienās bieži sastopams. Tas izpaužas kā gaušanās par dzīves problēmām un atteikšanās tās risināt, sastopoties ar neveiksmēm vai pretestību. Tas ir stress, kas nozīmē, ka cilvēks pārdzīvo, ka nav sasniedzis to, ko gribējis, ka ir dusmojies, jo kaut kas nenotiek tā, kā viņš vēlas. Šis stress rodas no tā, ka cilvēks pārāk iestrēgst materiālajā pasaulē un aizmirst par gara eksistenci. Ja ir noticis tā, ka piemeklējusi bezjēdzība, jāsaprot, ka tā tiecas iemācīt cilvēkam pretējo- proti, ka aiz bezjēdzības noteikti ir tās pretstats- dižas domas un iespējas atklāt savas dzīves lielākās iespējas.

Sokrats uzskatīja, ka cilvēks pasauli izzina ar jutekļiem- tātad caur paša piedzīvoto, Platons bija ideju piekritējs. Grāmatā „Valsts” Platons min, ka valsts un cilvēka dvēseles struktūrai ir viens un tas pats modelis- valsts būs stipra tikai tad, ja ikviens veiks tos uzdevumus, kam radīts. Nu, lūk, lai izpildītu šo uzdevumu, katram jāpazīst sevi, lai zinātu, kam pats vislabāk der. Tāpēc ir vērts izmēģināt dzīves daudzveidīgumu, nostiprināt savu vērtību kodeksu, ko esi pieredzē pārbaudījis un zini- lūk, tas ir man pieņemami, šis nē. Un nav svarīgi, kā tas izskatās citiem, jo viņiem ir citi atspēriena punkti un cita dzīves pieredze. Lasīju Platona grāmatu „Valsts” un ļoti pieņemama šķita doma, ka tieši valsts interesēs būtu svarīgi iet pie cilvēkiem sabiedrībā un pieradināt sevi ieraudzīt arī cilvēku ēnas puses, jo tikai tā var saprast dzīvi- ko dara kāds, kāpēc dara un kā tad man uz to visu reaģēt. Lasīju vēl citu domātāju un filozofu avotus, arī pati dzīvē saskāros ar nodevību no man tuvu cilvēku puses, līdz sapratu, ka nav cita ceļa , kā vien piedošana, jo neviens nevar mums nodarīt ko tādu, kas nebūtu mūsos pašos. Ārējais konflikts nekad nevarēs būt lielāks par iekšējo. Kad es sapratu šo likumsakarību un mācījos piedot, arī attiecības ar cilvēkiem ieguva citu redzējumu.

Omārs Aivanhovsarī māca, ka tas, ko varam dot citiem, ir gaismas starojums, jo Dievs cilvēku radījis, lai viņš starotu, mirdzētu un sūtītu savus starus Visumā. „Ja jūtat, ka kāds jūs nicina, tam ir kāds iemesls. Meklējiet to. Varbūt jums pret viņu ir kāds parāds. Kāpēc neatbrīvojaties no naida pret viņu, darot viņam labu gan fiziskā, gan garīgā līmenī? Ja vēlaties paātrināt savu atbrīvošanos, izvēlieties augstāko taisnīgumu: labestību, dāsnumu, mīlestību, ziedošanos.”

Sapratu, ka ceļš uz sevis iepazīšanu ir divējāds- savas dziļākās būtības jeb patības iepazīšana, kas nozīmē apzināties savu iekšējo potenciālu, izprast savu personību gan no egoistiskas, gan dievišķas perspektīvas, ieskatīties savā zemapziņā ar jaunrades palīdzību. Man tas labi izdevās un es biju patiesi priecīga, jo sastapos ar to sevi, kuru nebiju pazinusi un kura man ļoti, ļoti patika. Es atklāju no jauna savu sievišķo dabu, līdzjūtību un vēlmi palīdzēt cilvēkiem, kas deva man daudz iekšēja prieka, stiprināja sajūtu par savu cilvēcisko vērtību un varēšanu.

Otrs sevis iepazīšanas ceļa virziens ir došanās attiecībās es un citi jeb esamības apzināšanās. Prasme ieraudzīt cilvēku dažādību apkārtējā vidē, iegūt pieredzi saskarsmē, pārbaudīt, kā darbojas dievišķie likumi, arī piedošanas likums cilvēciskajās attiecībās. Aizvien vairāk sapratu, ka patiesībā jau viss ir ļoti vienots savā starpā- kā iekšā- tā ārā. Kādu katrs redz šo pasauli, tāda tā viņam atveras. Kādas problēmas vari ieraudzīt savās mājās, tādas būs pasaulē. Ja domāsi par to, ka tev vienmēr ir par maz naudas, tad atceries, ka tiem miljardieriem, kurus tu mini kā piemēru mantrausībai, šķiet tieši tāpat. Un atceries par tiem cilvēkiem, kuriem ir mazāk kā tev, lai saprastu, ka ir iemesls priekam.

Un tad es atskārtu, ka laime, ja par to vispār var runāt kā par kaut ko pastāvīgu, ir līdzsvarā. Harmonijā. Vienmēr pasaulē ir bijis un būs labais un kreisais upes krasts, labā un ne tik labā cilvēciskā izpausme, tāpēc svarīgi tiekties uz viduspunktu- un ieraudzīju šo likumsakarību krusta simbolā.

Man jau ilgāku laiku likās, ka otrā mēs pazīstam tikai to, kas ir pašā. Ja cilvēks stāsta par kādu tev pazīstamu cilvēku- viņš stāsta patiesībā par sevi- jo tas, ko viņš pazīst, ir tas, ko viņš pazīst, par ko ir domājis vai ko izdzīvojis. Un prāts ir šis pieredzes rezultāts.

Tāpat, ja kādas īpašības pamanām cilvēkā stiprāk kā parasti- vai nu pozitīvi vai negatīvi- visdrīzāk tās piemīt pašam. Un , dzīvojot sabiedrībā, neiztikt bez konfliktiem. Labā ziņa ir tā, ka tikai risinot konfliktu- vienalga, iekšēju vai ārēju, visbiežāk, kā jau teicu, tie ir saistīti- var notikt attīstība, izaugsme.

Krišnamurti:

„Lielajā vairumā no mums mīt spēcīga vēlme kaitēt, nodarīt sāpes otram vai nu ar vārdiem, žestiem vai dziļāk; tā ir izplatīta un biedējoši patīkama vēlme. Citu sāpināšanu izraisa vēlme netikt sāpinātam; citu sāpināšana ir pašaizsardzības veids.

Cik viegli ir sāpināt otru cilvēku , un cik daudz labsirdības prasa otra nesāpināšana! Mēs sāpinām citus, jo paši esam sāpināti; mēs esam daudz cietuši no pašu konfliktiem un ciešanām. Jo lielākas ir iekšējās mokas, jo lielāka dziņa būt ārēji vardarbīgam. Iekšējs nemiers mudina atrast ārēju aizsardzību; un, jo cilvēks vairāk aizsargājas, jo stiprāk uzbrūk citiem.”

Vēlme nodarīt pāri ir dziļi instinktīva. Mēs krājam aizvainojumu, kas sniedz īpatnēju sparu, darbības un dzīvības izjūtu, un uzkrātajam jāizpaužas caur dusmām, apvainojumiem, noniecināšanu, nepiekāpību un to pretstatiem. Aizvainojuma krāšana padara nepieciešamu piedošanu, caur kuru var apzināties, kas patiesībā ir šīs bailes, un patiesība atbrīvo mūs no tām. Un tad tu vari iemantot to, ko sauc par atbrīvošanos.

Vēl ļoti labs sevis sakārtošanas līdzeklis ir prāta atbrīvošana klusumam. Tas ir tā, ka mēģini nenosaukt lietas un izjūtas vārdos, uzmanību nekoncentrēt uz kaut ko vienu, bet ļaut tai būt nepiesaistītai. Var koncentrēt uzmanību uz iekšu, sevi, bet vislabāk ne uz ko. Šādā mierā pazūd laika izjūta, prāts klusē…pēc atgriešanās realitātē nereti izjūtas vai risinājumi problēmām, vai problēmas būtība atklājas simbolos, tēlos, metaforās. Man pēc šādiem brīžiem ir tā, ka prāts kļūst ļoti skaidrs un es saprotu pašu problēmas būtību.

Sevi cilvēks izzina attiecībās- ar vecākiem, brāļiem, māsām, radiem, draugiem, kolēģiem, katru cilvēku, ko satiek. Sevi nevar iepazīt izolējoties, nošķiroties. Jebkura veida pretestība, vai tā būtu apspiešana vai aizstāšana ar kaut ko citu, traucē pašizziņu, un tomēr šī pretestība vienmēr būs- kā salīdzināšana, attaisnošana, nosodīšana, iedomāšanās sevi citu vietā, situāciju modelēšana. Taču jebkura šāda pretestība ir izvairīšanās no esošā. Un sevis atklāšana var notikt brīdī, kad tu vienkārši apzinies esošo mirkli bez kāda vērtējuma, bez izvēles. Šādos brīžos var atklāt nezināmo, saprast lietu būtību un savu vietu šajā esībā. To sauc par pieredzēšanu.

Bez dabiskuma nevar iepazīt sevi. Būt dabiskam nozīmē sev un citiem atklāties tādam, kāds tu esi. To vislabāk var ieraudzīt spontānā rīcībā.

Tā ir atkarīga no temperamenta, dzīves pieredzes, rakstura, iekšējās jūtu dzīves. Spontānas emociju izpausmes vislabāk atklāj cilvēka būtību. Ja cilvēkam tiek dots laiks, kaut neliels, iespraucas prāts un apvalda emocionālo dabu, cilvēks veido savu tēlu, kā grib. Spontānās reakcijas vislabāk raksturo dabisko cilvēkā- īpaši neordinārās situācijās.

Dažreiz ir tā, ka cilvēkam ir atmiņas, kuras raisa viņā kaunu, vainas sajūtu, ka viņš to vai citu ir darījis. Un cilvēks cenšas atbrīvoties no nevēlamajām atmiņām, apspiežot tā. Bet tās nepazūd. Svarīgāk būtu noskaidrot, kāpēc šīs atmiņas jums traucē dzīvot. Kas mudina cilvēku iznīcināt atmiņas?

„Pašcieņa ir mūsu kauna un izgāšanās sajūtas cēlonis. Izpratni prasa pašcieņa, nevis kritiens.Ja nebūtu pjedestāla, uz kura esat sevi pacēlusi, vai būtu iespējams no tā nokrist? Kāpēc jūs sevi esat pacēlusi uz pjedestāla, ko sauc par pašcieņu, ideāliem un tā tālāk? Tieši izvairīšanās no esošā, no tā, kas jūs esat, rada apjukumu un antagonismu, kaunu un aizvainojumu. Jums nav jāstāsta citiem, kāda jūs esat, bet apzinieties savu būtību, lai kāda tā būtu- patīkama vai nepatīkama: sadzīvojiet ar to bez attaisnošanas vai nosodīšanas. Sadzīvojiet ar to bez bailēm, jo bailes neatļauj atrast kopīgu valodu. Atrast kopīgu valodu nozīmē būt kopā, mīlēt. Mīlot pagātnes nav.”/ Krišnamurti

Vēlos atzīmēt arī intuīcijas lomu pasaules izprašanā. To var trenēt, veidot. Ļoti labs paņēmiens ir modrība un vērīgums. Necensties uzreiz saprast, bet vērīgi skatīties, ieklausīties, būt modram situācijās. Daudz ko par cilvēku pastāsta ķermenis, žesti, novērotājs pat var nezināt to nozīmi, bet zemapziņā novērojumi jau dod apjausmu.

Liela nozīme sevis un pasaules izpratnē ir mākai būt pacietīgam. Ne vienmēr vajag reaģēt uz situāciju. Vēro, mācies, uzkrāj un pacietīgi nogaidi, līdz iekšējā pasaule pati atrisina jautājumu un pieņem lēmumu. Dažkārt no malas tas izskatās tā, it kā cilvēks ir aizmirsis notikušo- patiesībā viņš ir pieņēmis gudru lēmumu noklusēt.

„Pārsteidzoši skaista ir pacietības stunda.

Apbrīnojami auglīgs ir pacietības spēks.”

Šrī Činmojs

Ar intuīcijas palīdzību pasauli var pieredzēt. Pieredzēšana nav sajūta, tā ir īstenības atklāšanās, jo esošo nevar saprast ar jutekļiem vien, tā ir kā ieiešana citā dimensijā, kurā saplūst iekšējā būtība un apkārtējā realitāte.

Sabiedrībā šobrīd, manuprāt, ir deformēta tikumības jēdziena izpratne. Nereti cilvēkam pirmajā vietā ir kaut kādi vispārpieņemti tabu, kurus ievērojot, viņš sevi sabiedrības acīs parāda kā tikumīgu, lai gan viņa daba varbūt ir pavisam cita. Tas arī var radīt depresīvas izjūtas, jo cilvēks iekšēji no sevis kaunas. Bet tikums patiesībā nāk no sirds, nevis no prāta. Lai sastaptos ar dzīvi, jābūt atvērtam, nevis jāslēpjas aiz cienījama tikumu aizsargmūra. Īstā tikumība atklājas īstenības pieredzēšanā. Kad tu redzi sevi visā kailumā un pieņem, un atzīsti par labu. Tad tu esi tikumīgs. Tikums ir miers, ko rada brīvība no alkām par kaut ko tapt, un šāds miers rodas sirdī. Tad tu iemanto arī vienkāršību, jo vienkāršība patiesībā ir esošā izprašana. Ja paskaties uz cilvēku bez sava vērtējuma un ieraugi un pieņem viņu tādu, kāds viņš ir, vari saukt sevi par vienkāršu cilvēku. Tas arī nozīmēs dzīvot viegli arī tad, ja dzīve šķiet sarežģīta. Tad neradīsies vēlme ar kādu cīnīties, kādu uzvarēt vai kādam kaut ko pierādīt.

Un tad, kad es sāku mācīties uz sevi paraudzīties no šāda viedokļa, es sapratu, ka esmu interesants, gudrs, patīkams cilvēks un ka man ir liels prieks dzīvot. Nekas jau nenāca viegli- es ilgi un ļoti daudz ar sevi strādāju. Vēl tagad turpinu to darīt un saprotu, ka dzīve nesīs vēl daudz izaicinājumu. Bet nu esmu gatava tos pieņemt un redzu, ka dzīve ir brīnišķīgs mākslas darbs, ko varam veidot paši savām rokām.

Autore: Skaidrīte Logina

Sokrata tautskolas studente

Beigusi programmas „Domātājs” I līmeni