Lasu portālā ievietotās vēstules un man gribas Jums ko pastāstīt. Dzīve ir ceļš – tas ir mans moto. Ceļi ir dažādi: plati, šauri, taisni, līkumoti, asfaltēti un akmeņaini, kalnā augšā un no kalna lejā. Tāda ir arī mūsu dzīve. Te tā skrien viegliem solīšiem ar smaidu sejā, te tā uz muguras nes smagu nastu un mūsu prāta debesis ir apmākušās. Šāds – tumšais laiks man bija 2011. gadā, kad “iekritu” smagā “bedrē”. Tas nenozīmē, ka darīju kādas nepareizas vai ” melnas” lietas, tas nozīmē, ka tas bija kvanta sprādziens pirms nopietnām pārmaiņām manī.
Kādā tādā tumšā dienā devos uz jūru, jo man vajadzēja svaigu gaisa malku. Biju domājusi pastaigāties, bet mana pastaiga izvērtās garā ceļā ar nopietnu jēgu. Gāju un domāju, raudāju, dziedāju ” Spēka dziesmas”, lūdzu Dievu. Apstājos, meditēju – saslēdzos ar dabu. Jautāju: Dievs parādi manu lomu un parādi manu tālāko ceļu. Atvēru acis un, vēloties spert nākamo soli, apstājos kā zemē iemieta. Starp miljoniem mazo un lielo pludmales olīšu bija tīrs smilšu laukumiņš un šajā laukumiņā atradās kāds īpašs akmentiņš – vidēja lieluma akmens sirds. Es nokritu uz ceļiem un pateicos Dievam par šo zīmi.
Pirmkārt, todien es nogāju 24 km un tā bija ziema. Gāju 4 stundas un biju tikai es un neskarta daba. Nebija neviena un sapratu, kāda niecība es esmu dabas priekšā. Otrkārt, ejot trešo stundu, smiltīs parādījās cilvēka pēdas un tikai tad apjautu, kāda nozīme ir cilvēkiem manā mūžā, manā
ceļā. Treškārt, akmens sirds man tika dota kā norāde manam tālākam ceļam – mīlestības ceļam, jo citam vispār nav nozīmes. Ceturtkārt, sapratu, ka kalpot Dievam ir ļoti smags darbs, jo mūsu ikdiena un sadzīve ir orientēta uz kalpošanu otram spēkam, spēkam, kas mūs cenšas attālināt no Dieva. Mēs – cilvēki esam radījuši tik daudz lietu, kas mūs pašus iznīcina. Mūsu un tikai katra paša izvēle pa kuru ceļu iet. Es teikšu: PAR LAIMI
UZ PATIESĪBU VED šaurais, grubuļainais un pret kalnu ejošais ceļš.
Ja lemts man būtu piedzimt šodien,
Tad balta lapa būtu es.
Bez rūpēm, raizēm, bez tā, kas noticis ir todien –
Tīrs, balts cilvēkbērns uz pasaules.
Kas platām acīm skatās, vēro
Un nezin dzīves garšu rūgteno.
Tver sauli, brīvi, mīlestību, tver laika sprīdi mirkli patiesu.
Es esmu šodien šeit un tā ir mana izvēle.
Vai spārnos pacelties vai zemē slīgt?
Lai palīdz Dievs un mana iztēle:
Es vēlos savu celu iet.
Šo savu dzejoli veltu visiem: gan tiem, kas atraduši savu ceļu, gan tiem, kas to vēl meklē. Lai MUMS izdodas!
sending...
