Kā es atrisināju grūtu situāciju darbā 08.03.2013

Slimoju apbrīnojami regulāri – reizi gadā. Tā kā parasti tā ir tikai saaukstēšanās, tad uztveru to savā ziņā kā atpūtu no ikdienas. Šoreiz tā vietā izmežģīju potīti. Intersanti, ka tieši tajā laikā, kad jutos ļoti nogurusi no darba. Jau iepriekš jutu, ka saslimšu, bet nezināju, ka tas man nodrošinās atbrīvojumu no darba uz diviem mēnešiem. Interesanti, ka atgriezos darbā pēc mēneša kā vesela, nostrādāju dažas dienas un nācās atkal iet pie ārsta, jo potīte bija apmēros divkāršojusies jau pirmās dienas pusdienlaikā. Lai gan fizisku vainu pēc šī mēneša tā arī neatrada, ārsti, drošības pēc, nozīmēja vēl vienu mēnesi mājas režīmā. Sokrata tautskolas nodarbībās šo jautājumu analizējot, kopīgi nonācām pie secinājuma, ka es šo notikumu esmu sev piesaistījusi ar neveselīgu attieksmi pret darbu. Sāku meklēt sakarības un konstatēju, ka potītes jautājums aktualizējas tad, kad darbā ir saspringtākais darba laiks.

Analizēju savu attieksmi pret darbu. Nekādu grandiozus un acīs lecošus faktorus neatradu. Ir daži nepatīkami apstākļi, kuriem es nepievērsu pārāk lielu vērību, bet varbūt tieši šie, tēlotā nevērībā atstātie notikumi, ir manu slimību izraisītāji. Viena no tādām lietām ir attiecības ar kolēģi Ievu nodaļā, kurā strādāju. Mēs kopā strādājam apmēram 6 gadus. Jau no paša sākuma mūsu attiecības bija sarežģītas. Es Ievu apmācīju,  centos iesaistīt kolēģu ārpusdarba aktivitātēs, bet viņa uz maniem centieniem lielākoties reaģēja noraidoši.  Ieva bija tikko pārcēlusies no lauku ciemata, kur strādāja par bārmeni. Tagad saprotu, ka tik krasas pārmaiņas varēja viņā radīt nedrošību un piesardzību pret jebko un jeburu. Ieva pēkšņi bija pārcēlusies uz lielpilsētu, pavisam viena un pilnīgi atšķirīgā amatā – bankā, finanšu nodaļā. Tajā laikā nesapratu, ka viņai šis ir ļoti nozīmīgs solis, kas prasījis milzīgu drosmi un tieši šajā laikā Ieva bija ļoti viegli ievainojama. Necentos Ievu speciāli traumēt, taču šķita, ka viņu traumē pilnīgi viss. Ne tikai es, bet īpaši es, jo fiziski atrados vistuvāk. Ierādīju viņas pienākumus. Viegli nebija. Arī man ne. Lai saprastos un apmācītu Ievu, man vajadzēja būt ļoti pacietīgai, man šķita, ka Ieva visu dara palēnināti. Atcerējos, cik ātri man bija jāapgūst pienākumus, kad es biju tikko sākusi strādāt un biju iedomājusies, ka arī viņai tas ir tikpat ātri jāizdara. Domāju, ka es nespēju izprast viņas situāciju. Tagad, atskatoties uz to, šķiet, ka Ievai tiešām varēja rasties sajūta, ka es viņu nemitīgi steidzinu.

Gāja laiks un mūsu abu attiecības ir visādi mainījušās. Bija brīži, kad ārēji smaidījām viena otrai un bijām spiestas cieši sadarboties, bet tā sākotnējā sajūta nekur nekad nav pazudusi. Jutu, ka Ieva mani uzskatīja par konkurenti, lai gan mums, manuprāt, nebija ko dalīt. Katrai bija savi pienākumi. Laiku pa laikam dzirdēju dažādus komentārus no citiem kolēģiem par to, ka tieku aprunāta. Izrādās, ka Ieva no laika gala ir uzskatījusi mani par viltīgu un nejauku sievieti. Man pašai, protams, šķiet, ka es neko kaitniecisku neesmu darījusi, taču Ieva bija nemitīgi apvainojusies uz mani un vienmēr atrada iemeslus kāpēc tā justies. Sākumā es par to satraucos un mēģināju netieši parādīt, ka neesmu tik ļauna kā viņa ir iedomājusies. Panākumu nebija, tikai piesardzīgs skatiens vai rīcība, kas lika saprast, ka mani centieni kaut ko mainīt tiek uztverti kā „kārtējā” viltība.  Nu jau kādus pāris gadus gandrīz vispār nesarunājamies. Strādājam vienā kabinetā, bet nesarunājamies.  Ir tikai viena problēma –vismaz reizi dienā nākas Ievai pateikt vienu teikumu – ka maksājumus esmu sagatavojusi un viņa var pārskaitīt naudu (viens cilvēks nedrīkst darīt abas lietas, tas ir drošības pasākums), uz kuru Ievai, manuprāt, būtu jāatbild ar „labi”, „paldies” vai kā tamlīdzīgi. Tā nu es kādu laiku pildīju šo nepatīkamo pienākumu – informēt par darbu izpildi, jo Ieva arvien vai nu demonstratīvi nopūtās, it kā sakot, ka es viņu apgrūtinu, vai nereaģēja vispār, bet parasti darbs bija izdarīts. Tā kā nesaņēmu nekādu atgriezenisko saiti, šie brīži man bija kļuvuši nepatīkami, es sāku viņai rakstīt ziņojumus e-pastā. Tā bija daudz vieglāk. Atbildes, protams, nekad nesagaidīju arī e-pastā. Nu jau kādu laiku arī tas vairs mani nesatrauca. Manas sajūtas ar to visu bija notrulinājušās, jo man pašai šķita, ka esmu izdarījusi pietiekami daudz, lai darītu viņai zināmu, ka viņa kļūdās domās par mani. Uz šo situāciju skatījos ar skumju smaidu. Es to pieņēmu, lai gan sapratu, ka tā tam nevajadzētu būt.

Radās situācija, kuru apzināti mēģināju izmantot, lai pavērotu, kas notiks, ja rīkošos savādāk kā parasti. Viens no maksājumiem nebija pārskaitīts. To atklāju pēc pāris nedēļām un, tā kā Ieva tajā mirklī bija aizņemta, un tādos brīžos parasti to dara cita grāmatvede, tad jautāju otrai grāmatvedei.  Viņa apstiprināja manas aizdomas un pārskaitīja šo maksājumu. Kad Ieva uzzināja, ka viņai „aiz muguras” ir notikusi šāda komunikācija, viņa sāka pukoties. Ko tieši runāja, nedzirdēju, bet sapratu, ka atkal esmu radījusi ražīgu augsni kolēģes fantāziju pasaulei un mana rīcība tiek nosodīta aizvainotā intonācijā. Pārbaudīju e-pastā, kurš tad ir bijis atbildīgs par šo maksājumu. Nu ja, tā bija Ieva.  Protams, ka man arī uz mirkli radās nepatīkamas sajūtas. Mēs šo situāciju uztvērām pilnīgi atšķirīgi. Man bija svarīgi, lai darbs ir izdarīts pēc iespējas ātrāk, jo kavējām maksājumu šīs kļūdas dēļ.  Kļuva skumji, ka manu rīcību iztulko pavisam savādāk.

Centos apskatīties uz situāciju it kā no malas. Vēlējos rast risinājumu šai situācijai. Runāt nevēlējos, jo iepriekš, kad esmu mēģinājusi ar Ievu runāt, viņa saspringst un saruna nevedās. Domāju, izmantošu šo pārbaudīto līdzekli – vēstuli e-pastā. Tā arī izdarīju.

Piedod, neiedomājos, ka uztversi to personiski. Man šķita, ka esi aizņemta un tāpēc jautāju otrai grāmatvedei, jo šādos gadījumos viņa parasti pārskaita naudu. Nemeklēju vainīgo, jo tajā brīdī man šķita svarīgi noskaidrot un pēc iespējas ātrāk pārskaitīt naudu. Tas jau sākotnēji bija steidzamais maksājums. Katrā ziņā tas nebija ar ļaunu nolūku darīts. Gribēju, lai to zini.

Nebiju pārliecināta, ka šai ziņai sekos atbildes vēstule, taču pēc dažām minūtēm saņēmu jaunu ziņu e-pastā. Viņa rakstīja, ka nav dusmīga uz mani, bet otru grāmatvedi, jo viņa ir izteikusies aizskaroši. Pie tam, viņai e-pastā mana ziņojuma neesot.

Mirkli apjukums. Atkal negaidīti. Pārbaudu vēlreiz ziņojumus – vai tiešām neesmu nosūtījusi Ievai. Esmu gan. Vienā e-pastā divi maksājumi. Viens ir pārskaitīts, otrs nav – tātad ziņa ir nonākusi līdz adresātam. Tā, ko nu?! Parasti noklusēt šādu situāciju nebūtu manā dabā. Varbūt tieši tāpēc izdarīju savādāk. Vai arī negribēju sabojāt jau “sasniegto”. Nemēģināju skaidroties un pierādīt, ka kļūdījusies tomēr ir viņa. Pat neizjutu iekšēju vajadzību tā darīt. Domās jau biju agrāk mēģinājusi viņai piedot par to, ko, manuprāt, viņa piedēvēja man nepamatoti un arī pati apzinājos, kur es savā rīcībā biju kļūdījusies.

Mūsu attiecības ar šo Ievu acīmredzami ir uzlabojušās. Ja iepriekš mēs nesveicinājāmies, tagad jau mēnesi mēs to darām. Nu jau mēs šad tad pārmijam  arī pāris vārdus – par darba tēmām, protams. Ja Ievai ko vajag no manis, viņa jautā man, nevis meklē apkārtceļus ar citu kolēģu palīdzību. Mūsu attiecības noteikti nav tuvas, drīzāk neitrālas. Un ceru, ka tādas tās arī paliks, taču apzinos, ka var būt arī savādāk. Šķiet, ka vislabāk mēs saprotamies e-pastos. Varbūt bija radies sagurums par šo šķietami neietekmējamo situāciju, kas palīdzēja mums neradīt pārlieku emocionālu disksiju. Ieva bija gatava saņemt informāciju no mana e-pasta, es biju gatava to uzrakstīt.  Tad nu rodas vēl daži jautājumi, no kuriem viens ir par to – būt godīgai līdz galam un noskaidrot sīkumus, kas noņem no manis atbildību, bet pierāda otra vainu vai nedaudz harmonizēt vidi, atsakoties no vēlmes pierādīt savu nevainīgumu. Šī īsā sarakste, es domāju, noteikti nebija galvenā attiecību noskaidrošanas daļa. Priekšdarbi jau bija veikti mūsu abu domās un vajadzēja tādu nelielu grūdienu, kas izkustinātu iestāvējušos situāciju.

 Autors: anonīms