Kā es atrisināju problēmu ar darbu 24.10.2017

Mans pieredzes stāsts ir saistīts ar darbu, precīzāk – ar to brīdi, kad nolēmu mainīt pašreizējo darba vietu uz citu. Pašreizējā darba vietā sāku strādāt laikā, kad vēl studēju universitātē, tā ir mana pirmā darba vieta. Kaut gan darbs ir interesants un saistīts ar apgūto profesiju, šajā pavasarī izjutu vajadzību savā dzīvē kaut ko mainīt, un kāpēc gan, lai tas nebūtu darbs? Brīdi, kad iekšēji sevī pieņēmu lēmumu meklēt citas darba iespējas, drīz vien man tādas arī tika dotas viena pēc otras. Kādu dienu, veicot ikdienas pienākumus, bija vajadzība atrast kādas iestādes kontaktinformāciju, bet pirmais, ko šajā mājaslapā ieraudzīju bija darba sludinājums, kuram bija pēdējās dienas termiņš. Izlasot veicamos darba pienākumus, sapratu, ka atbilstu visiem kritēriju punktiem, tāpēc izlēmu pieteikties, bet pie sevis nodomāju – mani noteikti nepaņems, bet kā vēlāk izrādījās – paņēma gan.

Pēc šīs labās ziņas, ka esmu uzvarējusi amata konkursu, sākās mans “pārdzīvojumu” vilnis. Līdz šim man vienmēr ir licies, ka tur nav nekā sarežģīta pateikt kolēģiem un vadītājiem, ka esmu atradusi citu darbu un šeit vairs nestrādāšu. Bet tad, kad man pašai tas bija jāizdara, sapratu, kas tas nemaz nav tik viegli. Pēkšņi viss vārdu krājums bija izsīcis, pēc manām domām, visu laiku nebija tas īstais brīdis, kad to pateikt. Tā es šo svarīgo lēmumu nepārtrauktu atliku un atliku, aizbildinoties, ka vēl nav pienācis īstais brīdis, labāk pagaidīšu rītdienu. Kamēr šo lēmumu atliku, tikmēr sāku just, ka pati palieku uzvilkta kā stīga, sāku nervozēt pilnīgi par sīkumiem, kas mani iepriekš nekad nebija satraukuši, viss ķermenis bija tik saspringts, ka likās, kuru katru brīdi uzsprāgs. Tā pagāja nedēļa un pienāca piektdiena, kad beidzot tas “īstais” brīdis bija sagaidīts. Pasakot kolēģiem vārdus “Man jums ir kas sakāms”, viņi paši visu saprata. Kad pateicu, ka esmu atradusi citu darbu, bija sajūta, ka no manis atbrīvojas kaut kāds neredzams smagums, it kā kāda neredzama roka no augšas būtu noņēmusi nost šo smago nastu, un sajūta bija tāda it kā es paliktu viegla kā pūciņa. Pēc tam es sapratu, ka tas bija tas saspringums un “uzvilktības” izjūta, ko biju sevī uzņēmusi un visu nedēļu nēsāju sev līdzi. Pēc tam jutu, kā ķermenis atslābinās, saspringums pagaisa kā nebijis un iestājās pilnīgs miers. Likās, ka grūtākais jau ir aiz muguras, bet ar šo paziņojumu tikai viss sākās.

Nākamās nedēļas laikā jutu kā attieksme kolēģu vidū sāka mainīties ar katru dienu. It īpaši to izjutu no savas vadītājas puses. Visu laiku tas, ka eju prom, man tika atgādināts, pieminēts visās sapulcēs, kas šajā laikā notika un kurās es piedalījos. Tāpat arī no vadītājas puses sākās runas par to, ka citur jau nebūs labāk, ka nebūs tik draudzīgs kolektīvs, kā viņi tagad varēs izpildīt visus darbus bez viena cilvēka, varbūt vēl vajag apdomāties. Tas viss manī sāka radīt šaubas.

Kaut arī iekšēji jau no paša sākuma, kad piekritu jaunajam darba piedāvājumam, jutu, ka rīkojos pareizi, prāts visu laiku teica pilnīgi pretēji, ka rīkojos nepareizi, sākās nepārtraukta situācijas analīze – kāpēc vispār kaut kas ir jāmaina, varbūt tiešām citur būs sliktāk, ja nu netikšu galā ar jaunajiem pienākumiem, ja nu…. Jutu, ka cīnos pati ar sevi, sirds saka vienu, bet prāts kaut ko citu. Emocionāli sāku justies sliktāk un sliktāk, vairs pat negribējās iet uz darbu, jo zināju, ka atkal būs tas pats, kā tas arī bija. Vienā dienā, kad vadītāja atkal kaut ko pateica, jutu, ka kaklā izveidojās kamols, vēlāk sāka sāpēt kuņģis, kas man nebija sāpējis jau daudzus gadus. Tas bija brīdis, kad sapratu – viss, pietiek, ir pienācis laiks ieklausīties savā ķermenī, savās sajūtās, izprast ko ķermenis cenšas pateikt, kā arī mēģināt saprast visu to, kas notika, jo tā turpināt vairs negribēju.

Sāku ar to, ka uzdevu sev jautājums – kāpēc šī situācija un citu attieksme mani tik ļoti satrauc, kāpēc nemitīgi cīnos pati ar sevi? Sāku pārdomāt situāciju ar savu vadītāju – kāpēc viņa tā dara, jo viņas rīcība man nepatika un sāka pat kaitināt. Un tad es atcerējos par Dievišķo Piesaistes likumu, kas nosaka, ka līdzīgs piesaista līdzīgu, ka otrā cilvēkā mēs redzam paši sevi un piesaistām sev tikai to, ko paši esam pelnījuši. Par šo likumu es zināju un ar prātu sapratu, ka tā ir, bet negribēju atzīt, ka tā tiešām ir un ka tas attiecas uz mani. Brīdī, kad sapratu, ka vadītāja ar savu rīcību man palīdz saprast to, ko sevī esmu uzkrājusi, uz saviem jautājumiem “kāpēc” es saņēmu atbildes, ka tas ir tāpēc, ka:

• Neticu pati sev, neticu savām spējām. Tagad redzu, ka šī neticība sev izpaužas arī citur, bet iepriekš negribēju to sev atzīt. Šķiet, ka nojaušu, kur meklējams šīs neticības cēlonis.
• Esmu sevī uzkrājusi bailes “mani nemīlēs”, ja pieļaušu kļūdu, ja kaut ko nezināšu, bailes, ka nedrīkstu kļūdīties, bailes, ka kaut kas var neizdoties, ka man pārmetīs, ja pieļaušu kļūdu un droši varu teikt, ka ir vēl citas. Arī šīs bailes manī bijušas vienmēr, un arī tās iepriekš negribēju sev atzīt, kaut arī zināju, ka tās manī dzīvo.
• Nemāku uzticēties tam, ko saka sirds, bet ticu tam, ko saka prāts, jo prāts vienmēr atrod argumentētu pamatojumu, bet sirds tiešām runā īsi un konkrēti, par ko arī stāstīja pasniedzēji Domātājā, tikai līdz šim es nemācēju to saprast un pieņemt, jo neieklausījos sevī un lielākoties nosliecos par labu prātam.
• Kaut arī manī vienmēr bijusi pārliecība, ka Dievs ir, caur šo situāciju es sapratu, ka neprotu Dievam uzticēties pilnībā, ka neprotu vienkārši ļauties un uzticēties Dieva gribai un vienkārši pieņemt to, kas mani sagaida, neprotu paļauties uz Dievu, ka Viņš par mani parūpēsies, lai kas arī notiktu.
• Pēc ķermeņa filosofijas grāmatas sapratu, ka kamols, kas izveidojies kaklā ir mans uzkrātais aizvainojums, kas tika izcelts gaismā pēc vadītājās kārtējas piezīmes par iešanu prom no darba. Kad to sapratu, sāku piedot un lūgt piedošanu savai vadītājai, aizvainojumam, savam ķermenim, sev pašai un šai situācijai un visiem citiem, kas tobrīd ienāca prātā. Drīz vien arī kamols kaklā bija pazudis it kā nekad nebūtu bijis.
• Attiecībā uz kuņģa sāpēm, pēc ķermeņa filosofijas grāmatas, sapratu, ka kuņģis simbolizē darba sākumu, ja cilvēks baidās no plāna neizdošanās, tad kuņģi sāk mocīt sāpes, tās ir bailes, ka neizdosies īstenot savu plānu vai savu sapni. Un atkal sapratu, tas pilnībā attiecas uz manu pašreizējo situāciju, jo tiešām izjutu bailes, ka var neizdoties, ka baidos no tā, ka vadītājai izrādīsies taisnība. Turpināju ar piedošanu savām bailēm “mani nemīl”, savam ķermenim, sev pašai, arī vadītājai, un citiem cilvēkiem, kas dotajā brīdī ienāca prātā. Kuņģa sāpes pārgāja un vairs nav bijušas, bet vēl ir sajūta, ka visas bailes t.sk. bailes “mani nemīl” vēl nav atbrīvotas un piedošana ir jāturpina.

Kad beidzot vairs nenoliedzu, to ka sevī esmu uzņēmusi visus iepriekš minētos stresus, un uzsāku piedošanu, mainījās manas iekšējās izjūtas – jūtos pateicīga par to visu, ka varēju to izdzīvot, jo tagad zinu kāda ir atšķirība, ja problēmu risina mēģinot to izprast, nevis atstājot visu pašplūsmā. Pēc tam atlikušo laiku uz darbu atkal gāju ar prieku. Pārmainījās arī vadītājas attieksme, viņa kļuva smaidīga un laipna, un tas, ka eju prom no darba, vairs netika pieminēts.

Šī situācija kaut kādā ziņā “atvēra man acis”, jo sapratu, ka līdz šim lielākoties esmu paļāvusies vairāk uz to, ko saka prāts, domājot, ka tā runā sirds. Tagad zinu kā sirds runā, tikai ir jāprot to sadzirdēt, jāprot ieklausīties sevī un noticēt sev. Tikai tagad apjaušu to, cik daudz vēl ar sevi ir jāstrādā, cik daudz negatīvā pa visiem gadiem ir uzkrājies. Šobrīd man vēl ir jāmācās atgūt ticību sev un atlaist bailes “mani nemīl”. Tas nav tik vienkārši kā sākumā likās, jo šo stresu cēlonis meklējams citur, bet es no visas sirds ticu, ka man tas izdosies. Tāpat caur šo situāciju esmu sapratusi un pieņēmusi to, ka darbu vai arī ko citu mums dod Dievs un, ja tiek dota kāda iespēja, tad tas nozīmē, ka Dievs vēlas, lai tiktu apgūstas šādas zināšanas, kas vēlāk noteikti būs noderīgas.

Autore: Krista