Kā es atrisināju problēmu darbā 11.08.2016

Savu pieredzes stāstu sākšu ar to, ka nekad īsti man nav bijis skaidrs par ko gribu strādāt, kas interesē, jo interese, ja tā sākumā ir ļoti noturīga, tad pēc kāda laika tā gaist, tā tas ir visās dzīves jomās manā dzīvē. Protams, man vienmēr ir traucējusi šī neskaidrība, neziņa, neizlēmība, ka tev nav skaidra virzība uz priekšu it kā tu gribi daudz ko, bet tai pašā laikā neko negribi un tas var iedzīt diezgan dziļā depresijā. Sākšu ar to, ka strādāju bērnudārzā jau piekto gadu un četrus no tiem kā audzinātāja.

Man šķita, ka tas ir mans sapņu darbs, bet kļūdījos, jo strādājot pa auklīti man patika būt kā otrai audzinātājai, patika visa darbošanās un ņemšanās ar bērniem, nodarbību ietvaros piedalīšanās tajās, bet vislielākā kļūda bija tā, ka ielaidu šos bērnus pārāk dziļi sirdī, jo kad sāku strādāt kā audzinātāja, biju pavisam citā grupā un tur bērnus nevarēju pieņemt kā arī tas, ka ne iekšēji, ne ārēji nejutos stabila, nepratu komunicēt ar vecākiem, pieaugušiem kā arī ar šis grupiņas bērniem.

Kad es sapratu, ka audzinātājas profesija nav man īstā? Droši vien tas bija, kad es nostrādāju pirmo gadu par audzinātāju, un godīgi sakot tās bija tīrākās mokas. Tāpēc domāju, ka iešu prom no darba, bet nesanāca un arī nebūtu bijusi gatava kam citam, jo pati par sevi biju negatava, nepratu sevi aizstāvēt vai izteikties, biju ļoti bailīga, faktiski bīdāma un tā bija trīs gadus līdz šim gadam, kad faktiski gandrīz arī esmu aizgājusi, bet visu pēc kārta. Katru gadu, kad es strādāju bērnudārzā, faktiski man bija kā jauna vide izņemot šo pēdējo gadu. Pirmajā gadā strādāju vienā grupā kā auklīte, nākošos divus gadus citā grupā, bet katru gadu man kolēģe bija cita tāpēc arī visa vide un prasības atšķīrās, bet šajā grupiņā nejutos savā ādā, nebija mana. Nākošos divus gadus man bija jāpāriet uz citu grupu, jo biju ielikta iepriekšējā grupā uz dekrēta laiku, bet beidzamā grupā jutos kā cilvēks, nevis kā eksistējoša būtne un arī šajā grupā bija cita audzinātāja, bet brīnumainā kārtā es tiku galā gan ar bērniem (izņemot pavasara beigās ar dažām ļoti spēcīgām meitenēm), gan ar vecākiem tīri labi komunicēju, kaut gan skaitījās grupa, kurā ir diezgan daudz kašķīgu vecāku.

Otrajā gadā strādājot tajā pašā grupā ar to pašu audzinātāju sapratu, ka šis būs pēdējais gads šajā vietā un jau rudenī nevarēju sagaidīt, kad pienāks mācību gada beigas, lai varētu iet no darba prom, bet ik pa laikam sirdī iemijās šaubu ēna. Pēdējā gadā es pati biju mainījusies gan fiziski, gan garīgi un to arī pārējie labi bērnu dārzā varēja just it īpaši viena kolēģe, kurai visu patīk kārtot, komandēt, izgāzt dusmas uz citiem, audzināt citus kā jāaudzina bērni utt. tas izpaudās tā, ka vairs neļāvu sev kāpt uz galvas, bīdīt utt. Februāra sākumā es sāku ļoti svārstīties vai pamest darbu, kaut gan iekšējā sajūta man teica, ka man tas ir jādara vai arī nogrimšu. Bija tāda sajūta, ka grimstu un to paspilgtināja vispārējā atmosfēra darbā, bet par to vēlāk, man bija ļoti bail, ja nu neizdodas, nekādīgi nesanāca sevi nostabilizēt un pieņemt galīgu, negrozāmu lēmumu un būt iekšēji ar to mierā līdz vienai situācijai.

Bet bija situācija, kas man palīdzēja pieņemt lēmumu, kad es ilgstoši saslimu. Tā bija paša februāra sākuma piektdiena, kad es ļoti izteikti negribēju doties uz darbu, teiksim tā nejutos īpaši spīdoši. Darbā mana kolēģe faktiski draudzene teica, ka cita kolēģe, kura aizvieto citu kolēģi, kura bija slima ļoti agresīvā tonī prasījusi ceturtdien, ka šodien dežūrē (grupiņās bērni tiek izņemti līdz sešiem, ja kādu bērnu neizņem tad tiek vests uz dežūrgrupu. Katru mēnesi katra audzinātāja apm. 3-4 reizes dežūrē savā grupā pieskatot citas grupiņas bērnus līdz septiņiem arī sapulču laikā) man tuvā kolēģe teica, ka laikam Elīna. Tad agresīvā kolēģe teica, lai sarunājot ar mani, lai bērnus paņemu jau četros, jo viņa nesēdēšot tik ilgi, jo vispār viņa tikai izlīdzot utt. kaut gan viņai maksā naudu pa pilnu dienu. Un viņa ir tā, kura vienmēr izlīfirē, un viņai tiek atļauts viss un bieži vien skrien ātri prom. Tā kā tajā dienā bija mana dežūra, tad man tuvā kolēģe pateica, ka laikam ar mani tā otra agresīvā nāks runāt par paņemšanu. Tā kā es jau no rīta nebiju savā ādā un man bija apnicis, ka agresīvā kolēģe vienmēr panāk savu un citiem kāpj uz galvas, es pateicu, ka tad, kad viņa nāks runāt, tad pateikšu, ka ņemšu bērnus, bet sešos, jo dežūrgrupa sākas sešos nevis ātrāk, jo galu galā man pašai taču ir savi bērni. Tā gaidīju, gaidīju, kad nāks ar mani runāt visu pirmo dienas daļu, bet nekā un tad pēkšņi, kad lasīju bērniem pasaku pirms mēs dodamies pusdienās, agresīvā kolēģe ienāca manā grupiņā. Viņa mani pasauca pie loga un bērnu klātbūtnē prasīja vai es šodien dežūrēju, es atbildēju, ka jā. (Tad tālāk viņa prasīja vai paņemšu divus bērnus, jo viņai bija atnākuši tikai divi bērni, jo audzinātāja lūdza vecākus, ja iespējams nevest.) tad viņa man prasīja vai es paņemšu bērnus, es atbildēju, ka jā sešos es paņemšu. Viņa teica, ka saimniecības vadītāja esot teikusi, ka es paņemšot, es savukārt paliku pie sava (iespējams biju pārāk ietiepīga, bet piekrist vienkārši nespēju, jo visi bija pieraduši man kāpt uz galvas un tas, ka pēdējā laikā es to neļāvu viņiem nebija pieņemams, to visu sakot man ļoti trīcēja kājas un bija slikti no satraukumiem, jo parasti es mīļā miera labad piekrītu  tādējādi bēgot nerisinot konfliktu, jo no konfliktiem man ir bail un man tie nepatīk, tāpēc arī piekrītu kaut arī jūtu iekšēji, ka tas nav pareizi.)

Tā kā viņa juta, ka nepanāks savu aizsvilās un teica, ka nāks ar mani runāt saimniecības daļās vadītāja, es pateicu, labi un viņa aizgāja. Apsēdos uz krēsla un iekšēji trīcēju, bet saņēmos. Mani pārsteidza tas, ka man aiz muguras jau vis bija sarunāts un nokārtots nepainteresējoties vai maz, es piekrītu. Auklīte grupiņā tajā brīdī nebija tāpēc faktiski nebija liecinieku notiekošajam. Sastājāmies ar bērniem uz pusdienām pārīšos. Sagaidījām auklīti un devāmies pa trepēm lejā, kad, nokāpām līdz koridoram tad mani apstādināja saimniecības daļas vadītāja, kurai ir gandrīz astoņdesmit gadi. Viņa iznāca no sava kabineta kā buldogs un man prasīja, ka es taču paņemšu tās grupiņas bērnus. Es prasīju cikos (atzīstu, ka biju pārāk asa un iecirtīga). Viņa man teica, ka pusčetros, es pārteicos un teicu, ka mēs tad vēl esam pusdienās, bet domāju, ka esam launagā un es teicu, ka dežurgrupa sākas tikai no sešiem un man pašai ir bērni. Viņa prasīja cik, es pateicu, ka deviņi. Viņa uzskatīja, ka tas nav daudz un es varu paņemt (bet ne viņa zina manus bērnus kādi viņi ir ne ka es nejūtos labi utt. un tāpēc, liekas, ka tas nav daudz, jo neviens, jau nav strādājis ar maniem bērniem no gudriem runātājiem), es paliku pie sava un pateicu, ka lejasgrupā ir tikai četri, kāpēc tad tā grupiņa nevar paņemt līdz sešiem. Viņa izlikās nedzirdot un tā vairākas reizes( lejasgrupa ir neaizskaramā stāvoklī). Un galu galā varēja taču bērnus sadalīt pa grupām utt. un ka agresīvā kolēģe aiz tīras sirds tikai izpalīdz (Neticu) utt. Un galu galā vadītāja ir teikusi, ka dežūrgrupa paņems šos bērnus no četriem (nesakrita vārdi, jo pirms tam vajadzēja ņemt bērnus pusčetros). Es nepiekritu. Tad saimniecības daļas vadītāja piedraudēja, ka ar mani runās vadītāja ( viņa nebija uz vietas, jo kārtējo reizi bija aizbraukusi prom). Viņa domāja, ka mani iebiedējot es piekritīšu, kaut gan iekšēji visa drebēju, paliku pie sava.

Un atkal atgādināju par lejasgrupu un tad viņa pateica, ka man nevajag izrunāties. Es biju ļoti aizskarta par šo vārdu un pateicu, ka tā nav izrunāšanās viņa nemaz nevēlējās klausīties manī, vai turpināt konflikta risināšanu, bet pagriežas uz aizgāja prom uz savu kabinetu un aiztaisīja durvis, arī tas man pārsteidza un aizvainoja kā arī aizkāra. Visa trīcēdama un drebēdama un cerēdama, ka nesaļimšu uz vietas, jo jutos, kā bez spēka, aizvedu bērnus uz ēdnīcu, apsēdos. Tad arī sāku ļoti, izmisīgi raudāt, tā ka parunāt gandrīz nevarēju. Un tad atkal saimniecības daļas vadītāja uznāca augšā un pateica, ka pret kolēģiem tā neizturas (bet kā pret mani izturas tas ir pieļaujami?). Pa vidu vairs neatceros, bet beigās bija tā, ka es vairākkārt pateicu, izrunājas tikai bērni un galu galā es neesmu bērns un ja es esmu tik traka varu aiziet arī no darba (iespējams, ka nedaudz arī kliedzu, bet tiku līdz tam novesta un arī tas bija no raudāšanas, ka parunāt savādāk nebija iespējams kā arī no pārdzīvojumiem) un arī tad viņa nevēlējās turpināt sarunu, bet izvēlējās demonstratīvi aiziet prom.

Tad es mēģināju nomierināties uz īsu brīdi izdevās un sāku ēst zupu ar trīcošu karoti, bet tad auklīte pateica, ka man vajadzēja viņai pateikt, ka es slikti jūtos u.tml. Tas izsauca nākamos asaru plūdus un šoreiz ļoti ilgus un pamatīgus. Tas vis notika bērnu klātbūtnē, tad viena meitene man blakus pienāca klāt un jautāja, kāpēc es raudu, pateicu, ka pa to negribu runāt. Viņa man apskāva un teica, lai es to pasaku viņas mammai, jo viņa ir ļoti laba. Tas tā veldzēja dvēseli un tā palīdzēja, tieši šis bērns palīdzēja nomierināties kaut nedaudz. Ik pa laikam sariesās asaras acīs un kolēģi gribēja zināt, kas pa lietu, es teicu, ka vēlāk. Devāmies uz grupiņu, kad lasīju bērniem pasaku jutu, ka grūti man to darīt, jo ik pa laikam nāca raudiens un trīcēja balss. Kad bērni bija aizmiguši auklīte pasauca un teica, ka ir runājusi ar saimniecības daļas vadītāju pa telefonu (viņa ir viņas radiniece) un viņa bija satraukta, ka es esot runājusi kā priekšniece u.tml. Auklīte ir izstāstījusi, ka es slikti jūtoties uz, ko viņa pateica, ka varēju zvanīt otrai grupas audzinātājai, lai viņa nāk strādāt, uz ko es auklītei atbildēju, ka es jau jutos slikti tikai no rīta un kamēr viņa no Jaunmārupes atbrauks un viņai taču ir maziņš bērniņš un es taču nezvanīšu viņai pussešos no rīta.

Jutu, ka te pa otru neviens nedomā, ka deķi katrs velk uz savu pusi. Beigās nezinu kādā sakarā es teicu, ka ja vajag varu dabūt slimības lapu, neapdomīgi. Bet joprojām biju ļoti nervoza, ka auklīte aizskrēja pēc kaut kādām sirds zālēm, lai es iedzertu un nomierinātos. Vakara puse pagāja mierīgi biju ļoti apātiska un, protams, to juta arī bērni, bet man neatveda tos bērnus, bet viņus paņēma cita audzinātāja. Uz vakara pusi, kad runāju ar kolēģēm par attieksmi un manis neuztveršanu nopietni un visu situāciju, atkal ļoti raudāju. Bet palika nedaudz vieglāk. Aizejot mājās jutu, ka nav labi, bet nākošā rītā ļoti stipri grieza galvu, ka bija grūti nostāvēt un bija slikta dūša izmērīju temperatūru tā bija zem normas 35,5. Kad kādu brīdi pārgāja, aizgāju uz izstādi, bet tas nebija prāta darbs ik pa laikam vajadzēja apsēsties. Svētdien palika trakāk un tā pirmdien aizgāju pie ārsta un viņa man iedeva slimības lapu, kuru pagarinājām līdz beidzamam termiņam un tad ņēmu zilo lapu. Tā noslimoju gandrīz piecas nedēļās.

Pirmajā nedēļā trešdien man bija tik slikti, ka domāju, ka nomiršu, jo bija ļoti liela slikta dūša (bez vemšanas), galva reiba tā ka no gultas nevarēju izkāpt ārā un uz acīm ļoti spieda, bet tik slikti vairs nevienu dienu nebija. Tai starpā bija arī izmeklējumi. Sirsniņa ļoti lēni strādāja, un temperatūra man negribēja kāpt un normalizējās tikai pēc diviem mēnešiem. Protams, bija zāles, ārsta un speciālista apmeklējums beigās neirologs, kas diagnosticēja veģetatīvo distoniju, ka ķermenis pats  tik ļoti sevi ir izsitis no līdzsvara aiz lieliem emocionāliem pārdzīvojumiem, ka tagad grūti dabūt atpakaļ.

Kamēr es slimoju man nemitīgi auklīte tramdīja un visu sīki gribēja zināt un pat pati uzstādīt diagnozi. Bet slimošana ļāva man šo to pārvērtēt un to sāku darīt ar otro slimošanas nedēļu, kad sāku pievērsties garīgām vērtībām īpaši garīgai literatūrai, man iepriekš tāda doma bija, bet to kaut kā visu laiku atliku, bet tagad tā nāca īstā laikā un jutu, ka tieši šajā brīdī konkrētais autors ir īstais vēlāk pārorientējos uz citu, kurš vairāk man atbilst un viņa valoda man ir pieņemamāka. Tas arī lika man pieņemt galīgu lēmumu, ka ar augusta beigām iešu prom. Jo slimība it kā teiktu, lai es pat nemēģinu palikt šajā vietā arī dvēselē to jutu, ka tad ir beigas tad tu vienkārši aizej bojā, noslīkti. Un tāpat ir sajūta, ka tu strādā uz grimstoša kuģa, jo šogad vadītājas gandrīz vispār nav, jo satikt viņu nav iespējams un lejā, kur ir visa administrācija katrs dara kā grib, viss ir palaists pašplūsmā un viņa pati konfliktus nerisina, bet vēlas, lai mēs pašas kā vienosimies tā būs. Teiksim tā atkratās no atbildības un vairāk man tas nav pieņemams kā arī cieņa utml. Lietas kā arī vēlos, lai uztver mani kā pieaugušu un līdzvērtīgu, jo vairs neesmu kā bērns, esmu izaugusi, bet ir sajūta, ka šeit to neļauj, tev pieaugt.

Faktiski visu slimošanas laiku neviens no vadības tā arī neapjautājās kā es jūtos, to arī nedara ikdienā ar bērniem, bet interesējas tikai tas, kad būšu darbā. Tieši tajā brīdī bija vairāki kolēģi, kas arī ilgstoši slimoja un nevienu citu gadu tā tas nav bijis, tas par kaut ko liecina. Uzzināju no kolēģes, ka vecāki apjautājas par mani, to es nepavisam negaidīju, bija patīkami. Atgriezos darbā bērni bija ļoti priecīgi, mani ieraugot, arī vecāki sveica ar atgriešanos. Protams, pilnīgi nebija viss kārtībā, bet ar laiku pārgāja. Lasot grāmatas un praktizējot izlasīto (ne vienmēr) ieguvu iekšēju mieru, bet nākamā dilemma bija, kad iesniegšu atlūgumu, tad izlēmu, kad aiziešu atvaļinājumā, lai nezaudētu atvaļinājuma naudu un rakstīšu jūlijā, ka eju ar augustu prom. Tad nāca tāds atvieglojums. Pateicu arī tuvai draudzenei darbā un viņa man atbalstīja un sanāca vēl vienai kolēģei pateikt, bet lūdzu nevienam to neteikt. Ik palaikam tā otra kolēģe man prasīja varbūt es pārdomāšu, es teicu nē un tad jutu atvieglojumu, ka tas ir pareizais vārds un nejutu iekšēji pretestību vai dusmas, bet mieru, ka cenšas mani pārliecināt. Man tas vairs nebija svarīgi.

Maija sākumā sapulces laikā, vadītāja divas reizes jautāja vai visi paliek savās vietās (iekšēji biju satraukta un jutu, ka man ir jāpasaka kaut gan negribēju to darīt publiski), bet tad otrajā reizē nemākulīgi, bet pateicu, ka iešu prom. Pirmais jautājums, bija kad, no vadītājas. Pateicu, ka pēc atvaļinājuma. Mana kolēģe, ar kuru es strādāju bija šokēta, jo viņai es to nebiju teikusi un pazemota kā arī nosarkusi, bet tā es to nebiju domājusi un nevēlējos, lai viņa tā justos. Prasīja kāpēc es eju prom teicu, ka veselības problēmu dēļ. Kad centās man pārliecināt teicu, ka nepārdomāšu, ka arī esmu nogurusi gan fiziski, gan garīgi un skatīšos kādu citu profesiju, citā jomā. Protams, jautāja vai man ir jau cits darbs sameklēts, teicu, ka nav, bet par to nesatraucos. Man blakus sēdēja mākslinieciskā vadītāja, ļoti garīgs, gaišs un vienmēr mierīgs cilvēks, viņai ir īpaša aura. Viņa teica, ja tas ir palaists, tad viss notiksies. Viņa teica, ka pēdējā laikā nesaprata, kāpēc pēkšņi no manis staro tāds miers, bet tagad saprot, ka tas ir tāpēc, ka es pieņēmu lēmumu un ka viņa mani pilnībā atbalsta un viss nokārtosies pats no sevis, ja tu neesi iekrampējies, bet to visu palaidis. Man kļuva tik labi, ka mani atbalsta ne tikai mana ģimene, kaut gan ir nobažījusies vai varēšu sameklēt sev darbu, jo valodu zināšanas nav spīdošas.

Tā kā gandrīz visas audzinātājas bija sapulcē arī auklītes to ātri uzzināja viena auklīte ļoti pārdzīvoja, ar kuru man ir īpaši siltas attiecības, ka pat asaras sariesās acīs, kad mēs par šo tēmu runājam. Viņa teica, ka mani uztver kā ģimenes locekli un ir tāda sajūta, ka es viņu pametot. Mana auklīte to uzzināja tikai nākošā dienā pavisam nejauši, kad vadītāja nāca ar jaunu meiteni runāt ar manu kolēģi par nākamo gadu un tad dabūja viņa pateikt. Vakarā auklīte man zvanīja kaut gan nākošā dienā būtu bijusi darbā, un teica, ka ir šokā, ka eju prom un saka, jo nezina kā būs un varbūt arī viņa ies prom, jo viņai nepatīk pārmaiņas utt., bet saprata kāpēc eju prom un atbalstīja mani. Cik man teica, ka visi bija pārsteigti un šokēti, ka eju prom izņemot divus cilvēkus, kuri to zināja. Vēl nākošā sapulcē vadītāja man pārjautāja vai es neesmu pārdomājusi un teicu, ka neesmu.

Protams, ka ir nelielas bailes iekšēji, kas ik pa laikam uznāk, bet tagad arvien retāk un tās pamazām bāl, jo jūtu, ka ir pareizais lēmums, vairāk ir bail par nedrošību, ka tu nezini, kas būs tālāk. Bet zinu, ka vairs nevaru turpināt kā līdz šim. Redzēsim kā tas atrisināsies, bet galvenais ir būt pacietīgai un ticēt, ka vis nokārtosies.

Autore: Elīna