Kā es cenšos palīdzēt savai meitai apzināties sevi kā meiteni 12.09.2013

Mana meita ir puiciska. Viņa nevalkā ne svārkus, ne kleitas. Necieš rozā krāsu. Neļauj likt matu gumijas, ir ļoti sportiska, ar sportisku gaitu, vēlas īsus matus. Kaut arī vizuāli ir trausla un ar izteikti meitenīgu sejiņu. Viņas labākie draugi jau no aktīvā saskarsmes vecuma ir zēni, bet nav tā, ka nesatiek ar meitenēm, bet ar visām noteikti ne, jo ir dominējoša rakstura.

Jau no mazotnes pēc rakstura ir tāda, kurai neko nevar uzspiest, vienmēr ir izvēlējusies apģērbu sev pati, viņai ir savs skaidrs priekšstats par savu stilu.

Sāku izzināt, kāpēc ir tā, kā ir un attīrīties garīgajā plānā, harmonizēt sevi un meitu, kā arī radīt apstākļus, lai meita sevi apzinātos kā meiteni.

Vispirms jau jāsaka, ka gan plānojot grūtniecību, gan gaidot meitiņu biju nomākta ar ļoti daudziem stresiem, patiešām pat brīnos, kā  manas  bailes  bērns tomēr ir pārvarējis un ticis šajā fiziskajā plānā. Iespējams, ka palīdzēja tas, ka no psiholoģijas zināju, ka ar bērnu ir jārunā (tajā laikā vēl man nebija līdzšinējā  ezotēriskā skatījuma uz lietām), tāpēc to arī darīju un nemitīgi viņai atkārtoju, ka mīlu viņu un ļoti, ļoti gaidu, iespējams, ka atbrīvojošā mīlestības enerģija visu izlīdzināja, un esmu Dieviņam un visiem Augstākajiem Spēkiem  par to ļoti, ļoti pateicīga.

Pirmā loģiskā doma, kura nāk prātā saistībā ar šādu situāciju  ir tā, ka mēs ģimenē būtu gaidījuši puiku, bet piedzima meitene. Pa daļai varbūt tā arī bija, jo līdz pēdējam brīdim nezināju, kas  būs – puika vai meitene, jo izlēmu to nejautāt. Kāpēc? Laikam gribēju izjust prieku un pārsteigumu reizē. Radi un paziņas gandrīz visi kā viens apgalvoja, ka būšot puika, jo tas taču esot acīmredzami. Man nebija tā skaidrā apziņa kāda daudzām mātēm ir, kuras zina, kas viņām būs, neatkarīgi no tā, ko saka citi. Bet kaut kur dziļi, dziļi iekšā klusa balstiņa tomēr teica, ka tā būs  MEITENE.

Drēbītes, ko ņemt uz dzemdību namu ņēmu neitrālas – kaut ko gaiši zilu ar rozā strīpiņām, dzeltenu u.t.t., bet radi gan uz raudzībām nāca ar ziliem un brūniem kostīmiņiem, jo bija tos jau laicīgi pēc savas pārliecības iepirkuši.

Ja runājam par senāku pagātni, tad laikam jau arī kādi stereotipi bija nosēdušies un kādreiz ģimenē tika pārrunāts, ka jauki, ja ģimenē pirmais ir dēls, būs kas aizstāv māsu,  pirmo vajag  dēlu u.t.t.

Kaut gan tagad ar vīru, apspriežot šo tēmu un jautājot, vai kādas tamlīdzīgas domas klejojušas pa viņa galvu, viņš apgalvo, ka ļoti nenopietni, kaut kā pa jokam, bet principā viņam vienmēr ir bijis vienalga, kāda dzimuma bērns būšot.

Ja ieskatos dziļi sevī, tad laikam kaut kur dziļi ir iekšā sēdējusi doma, ka būt vīrietim ir vieglāk, jo arī pati, kā sieviete esmu iemācījusies sevi atraisīt tikai ar gadiem.

Laikam tas, ka daudzus gadus nebija lemts sevi realizēt kā māti, piesaistīja lielu vainas izjūtu un attiecīgi arī aizvainotājus pat tuvu cilvēku vidū, un tas bija smagi. Tādēļ noteikti, ka apziņā bija iesēdusies doma, ka sievietei būt ir smagi, ko, protams, arī nenovēlēju savai potenciālajai meitai.

Tādēļ līdzās patiesiem teikumiem, ka man jau vienalga, ka tik vesels bērns, kaut kur klejoja arī doma, ka dēlam šajā pasaulē būtu vieglāk…

Bet, ja runājam par gadījumiem no dzīves, tad tādu pāru, kuri pārpratuma pēc vai pārliecības pēc gaida cita dzimuma bērnu un piedzimst  pretēji gaidītajam,  ir ļoti daudz – un – nu nekas, viss kārtībā!

Tātad, iespējams, viss atkal ir sarežģītāk  nekā no  malas izskatās.

Pieļauju, ka mans bērns šajā pasaulē ir atnācis ar vīrieša psihes informāciju un ceru, ka tas ar laiku būtu dzēšams un labojams.

Man pašai ir sajūta, ka jā – viņa iepriekšējā dzīvē ir bijusi vīrietis un sportists, jo viņai ir ļoti liela interese gan par sportu, sporta priekšmetiem, sporta apģērbu jau no agras, agras bērnības.

Tad nu lūk, izlēmu, ka man tomēr ir kaut kas jādara viņas labā, un arī pašu šis jautājums sāk satraukt, arī vīrs reizēm ir ļoti bažīgs, kaut arī cenšas mani mierināt, ka daudzas meitenes jau tādas, bet kad izaug, tad viss ir kārtībā. Bet reizēm šķiet, ka tas ir nopietnāk, nekā vajadzētu būt…

Tātad mēģināju apzināt visus savus stresus, kuri mani varēja nomākt tajā laikā, kad plānoju un gaidīju savu meitiņu. Tās, protams, bija bailes – daudz baiļu, jo iepriekšējās grūtniecības nebija izdevušās (viens bērniņš pēc dzemdībām miris, pāris spontānu abortu).

Bailes par to, vai bērns būs fiziski un garīgi vesels, bailes, vai spēšu grūtniecību izstaigāt, kā veiksies dzemdībās u.t.t. Pie tam lasīju medicīnisko literatūru, tādējādi arī bailes pieaudzējot vēl lielākas. Un arī daktere, kaut arī pieredzējusi  profesionāle, neprata un nespēja manī iedvest ticību un pārliecību sev, kas man tik ļoti bija vajadzīga.

Un protams, jau iepriekšpieminētā vainas apziņa, kura ar gadiem bija tikai sarežģījusies un augusi augumā.

Tā kā vainas izjūta piesaistīja arī pāri darītājus, tam, protams, sekoja dusmas, ka kāds mani nepatiesi apvaino.

Sākās rinķa dancis daudzu gadu garumā…

Tad nu lūk, mēģināju šos stresus atbrīvot, kā arī atbrīvot visas sliktās domas, lūdzot piedošanu meitai, sev , savam ķermenim, un pašiem stresiem. Šādi esmu strādājusi apmēram mēnesi.

Pašai ir atvieglojuma sajūta, ka esmu darījusi visu, kas manos spēkos.

Meitas reakcija – meiteņu drēbes joprojām nevalkā, bet šādiem tādiem kompromisiem piekāpjas. Bet viņa ir sākusi uzdot ļoti daudz jautājumu par to periodu, kad  bija mammas puncī un par periodu, ka bija maziņa.

Jautājumi ir dažādi – gan par sajūtām manām un savām, gan  kas un  kā notika…

Domāju turpināt šo darbu – paralēli piedomājot par to, kā meitu profilaktiski harmonizēt  kā personību kopumā, izmantojot savā otrajā darbā aprakstītās metodes, kā arī, protams, radīt apstākļus, kas veicina  izpratni  par viņas kā nākamās sievietes vajadzībām un pienākumiem.

Ir sajūta, ka kaut kas ir sakustējies, tikai nepieciešama liela pacietība, ticība  un laiks…

Autore: Domātāja