Kā es iemīlēju sevi un vīru 06.10.2017
Elitas pieredzes stāsts:
Esmu Jums vienreiz jau rakstījusi un lūgusi padomu (raksts: Ko es esmu palaidusi garām?). Runa bija par to, ka pēc 19 gadu kopdzīves vīrs mani atstāja. Paldies par iespēju paskatīties uz sevi no malas. Esmu sekojusi Jūsu padomiem, strādājusi ar sevi. Izdarīju arī secinājumus.
Analizējot savu dzīvi, secināju, ka apmēram pirms 12 gadiem bija līdzīga situācija. Tai laikā vīrs sakontaktējās ar savu pirmo mīlestību. Un arī nolēma, ka tās jūtas ir pārlieku spēcīgas, ka pret mani neko nejūt, ka ies no ģimenes prom. Par laimi, es šo meiteni pazinu un piezvanīju viņai, lai uzzinātu patieso situāciju. Viņas sacītais krasi atšķīrās – viņa nemaz nevēlējās būt ar manu vīru kopā, tā bija tikai draugu papļāpāšana pa telefonu. bet mans vīrs secināja, ka aizdegusies agrākā liesma. Tā kā meitene dzīvoja citā novadā, tad arī satikties bija problemātiski. Vīrs pārdzīvoja, aizrāvās ar alkoholu, ar draugiem mēdza pazust dzerstiņos uz dienām 2. Es aizgāju uz baznīcu pie priestera, kurš deva padomu – lūgties nepārtraukti un atcerēties tikai labās lietas, kas piedzīvotas laulībā. Es darīju tā – ņēmu laulību foto, aizdedzu svētīto sveci, pārkrustīju ar sveci foto, 9x skaitīju “Tēvs mūsu”. Tā dienā reizes 7 – 9, cik nu atļāva laiks. Ziniet, kāda bija vīra reakcija? Viņš dzerstiņu starplaikos ienāca mājā, sākumā nikns, kliedza uz mani, ka es traucēju viņam būt laimīgam. Tad pamazām viņa attieksme mainījās, viņš ienāk mājā, apskauj mani tik mīļš, silts un saka – kā es gribu te palikt! Tad paliec! Nevaru! Un prom pa durvīm ārā (es māju izsvētīju, kūpināju svētītās zālītes, kā arī ar svētīto ūdeni pārkrustīju māju – arvienvārdsakot – tīrīju). Pēc 3 dienām viņš atgriezās un palika. Pārtrauca dzert.
Pēc 2 gadiem piedzima meita. Viss likās labi. Es pieņēma viņa trūkumus. Bet viņš manējos nē. Un sāka man piesieties, kritizēt, aizrādīt. Es reaģēju ar humoru, bet sirdī palika rūgtums. Ja es būtu zinājusi par piedošanas mācību jau toreiz, mēs nebūtu nonākuši šādā situācijā šodien. Es biju aizvainota, lai arī smaidīju un teicu, viss labi, labi nebija… Es sāku viņu ienīst. un viņš to noteikti sajuta. Lai kā arī centos ar vēsu prātu skatīties uz viņa atsvešināšanos, nespēju. Kaut kāda uguns manī vēl kūpēja, bet kad viņš aizvien vairāk un vairāk man piekasījās, kad atkal atsāka dzert, es atsalu. Gala rezultātu Jūs jau zināt.
Protams, es apzinos savu vainu. Un analizējot sevi, sapratu, ka manī ir tieksme
- kritizēt un gudri runāt, uzsverot savu viedokli,
- kauns,
- nederības sajūta,
- tieksme sevi žēlot.
Es lūdzu piedošanu sev. Notika brīnums – es zaudēju svaru viduklī un uz gūžām. Es biju pārsteigta. Es tikai sāku mīlēt un pieņemt sevi tādu, kāda esmu.
Vīrs patlaban mitinās pie mātes un tagad es zinu, ka šobrīd mamma viņam var dot šo bezierunu mīlestību. It kā ir pārtrūkušas attiecības ar mīļāko.
Bet es, sapratusi savas kļūdas, priecājos, ka viņam viss ir labi. Audzēju sirdī mīlestību un atkal mācos piedot. Kādreiz nespēju izrādīt siltas jūtas pret savu vīramāti, bet tagad viņu samīļoju, jo viņa taču ir tik foršu vīrieti uzaudzinājusi. Viņš joprojām uzstāj uz šķiršanos. Viņa dvēsele ir tik ļoti ievainota. Vīrs saka, ka, ja es nedošot viņam šķiršanos, es viņam sevi uzspiedīšu. Un es esmu apmulsusi – jo tāda ir viņa brīva griba, bet, dodot šķiršanos, es iešu pret savu brīvo gribu. Taču negribu, ka viņš ir nelaimīgs. Varbūt viņš kļūdās to pieprasot, bet nepiekrītot viņam, es viņā izraisīšu jaunu naida vilni. Viņš visiem draugiem ir izstāstījis, ka pie manis nekad vairs neatgriezīšoties. Reizēm, sarunājoties ar viņu, no viņa nāk patiess siltums, taču šķirties nepārdomāšot. Saprotu, ja pārdomās, cietīs viņa ego. Pēdējā sarunā pateicu – es tevi tik ļoti mīlu, ka došu šķiršanos, tikai tāpēc, lai tu būtu laimīgs. Saprotu, ka viņš nepieder man, tomēr ko darīt, ja sirds dziļumos es nevēlos šķirties, ka tad es eju pret Savu brīvo gribu?
Šo 3 mēnešu laikā kopš eju piedošanas ceļu, ar mani ir notikušas brīnišķīgas lietas. Piemēram, kādu svētdienas rītu, kad manī bija liels izmisums, es jautāju – Dievmāte, ko lai es vēl daru, lai glābtu vīra dvēseli? Caur mani izgāja atbilde – ej, paņem 9x svēto komūniju par viņu! Lai arī biju strikti nolēmusi uz baznīcu neiet, jo mīlu no rītiem pagulēt, es gāju. Kādreiz biju neiecietīga pret maziem bērniem un lēnīgiem simgalvjiem, tagad man gribas viņus samīļot, parunāties.
Lūdzot Rožukroni, es daudz vizualizēju. Un nezinu, vai tas ir labi vai slikti. Es vizualizēju, kā lūgšanu spēks drupina mana vīra cietsirdību pret mani, domās sūtu savu mīlestību viņam. Kādā dienā, lūdzoties aizvērtām acīm, es redzēju, kā Dievmāte pieiet pie vīra un no viņa ārā lido tā kā melni sikspārņi, melni putni, kas Dieva spožajā gaismā sadega, pārvēršoties pelnos, ko aiznesa vējš. Šī pati vīzija neatstāja mani arī nākošajā reizē un tad es redzēju, ne tikai lidoņus, bet arī melnas čūskas zem vīra kājām, kas nāca ārā un vienu melnu aligatoru. Nākošajā reizē, kad Dievmāte stāvēja pie viņa, redzēju radījumu – lielu, melnu, draudošu, kas tur palika visu Rožukroņa lūgšanas laiku, bet beigās iznāca un tāpat sadega gaismā… Tad no mana vīra nāca spoža gaisma… Nezinu, vai tās ir manas iedomas, vai patiesība, bet liekas, ka no vīra iznāca liels ļaunums. Tāpat es vizualizēju, ka abi stāvam zem svētā ūdenskrituma un no sevis aizskalojam visu, kas nav no Dieva, četros smalkajos ķermeņos.
Katrā ziņā – esmu savu vīru iemīlējusi no jauna, paskatījusies uz sevi vīra acīm. Paļaujos uz Dievu, ka notiks tā kā Dievs vēlēsies.
sending...
