Kā es izpratu un atbrīvoju savas dusmas 15.08.2015
Katrs saņem to, kas pelnīts
Grib viņš to, vai nē
Tā ir dzīvē šajā
Tā ir dzīvē šajā iekārtots
Šī Čikāgas piecīšu dziesma man pēkšņi sāka skanēt galvā un nelika mieru. Sen zināmās dziesma vārdi nu beidzot bija saprotami!
Kādu sestdienas rītu gāju savu iemīto taciņu ar suņiem. Suņu skatījumā tas ir kaku aplis (tā es viņu dēvēju), man tas ir garīgais ceļš. Tā ir pastaiga pusstundas garumā. Pastaiga, kurā varu atļauties būt tāda, kāda esmu patiesībā.Varu skaļi dziedāt, jo dzīvoju mežā, kur kaimiņi ir tālu. Varu sarunāties ar suņiem, kokiem un pati ar sevi! Un visbeidzot pats svarīgākais – VARU RUNĀT AR DIEVU! Varu izteikt vārdos lūgšanas, nožēlot grēkus un pateikties par visu, ko viņš man ir devis!
Sāka smidzināt silts lietutiņš. Pieejot pie strauta sapratu, ka svecītes iededzināt nebūs iespējams (tā ir daļa no mana rituāla). Sāka stipri līt. Novilku kurpes, nostājos uz akmens, kurš izrādījās bija silts, un ļāvos lietum. Lietus pieņēmās spēkā, un nu jau es biju cauri slapja. Sajutu kā lietus sāk slapināt miesu, domās redzēju kā viņš aizskalo no manis sliktās domas, sajūtas, atmiņas. Un tad pēkšņi jutos, kā tā mazā meitene Laila, kura pirms gadiem 40, plānā kleitiņā, skrēja pa peļķēm izmirkusi līdz pēdējai vīlītei. Tik ļoti izmirkusi un tik ļoti laimīga! Tā bija viena no
tām sajūtām, kas liek Tev būt laimīgam un brīvam, vienkārši tā pat, neskatoties uz to, ko domā apkārtējie, ko teiks vecāki par slapjo kleitu un dubļainajām kājām.
Likās, nu beidzot viss ir aizskalots! Bet pāris stundas vēlāk pēc telefona sarunas ar māsu, neizskaidrojamas dusmas. Kā tad tā? Es taču biju aizskalojusi visas sliktās sajūtas un domas? Nācās rakties pagātnes notikumos un patiesi, nemelojot sev, atzīt, ka vēl tik daudz, kas nav piedots.
Sapratu, ka tādā veidā tu vari sevi attīrīt tikai no tā, ko esi sapratis un piedevis. Bet to ko esi dziļi noracis un aizmirsis, tas tevī ir. Sadusmojos it kā par niekiem, sen jau it kā biju piedevusi. It kā- NEDER. Piedot no sirds un nevis tāpēc, ka tas jādara. Tas ir pats svarīgākais un visgrūtākais.
Nākamajā dienā staigājot ar basām kājām, uzkāpu kaut kam asam. It kā sīkums, bet pret vakaru knapi varēju paiet. Vīrs apstrādājot brūci noteica: “Māsiņa! Sena,sena pagātne…” Es piekritu. No rīta kāja vairs nesāpēja. Tātad, ja spēj no sirds piedot, pārbaudījums ir niecīgs.
Ar savām dusmām biju sev piesaistījusi ciešanas. Jo lielākas dusmas, jo lielākas ciešanas. Dots devējam atdodas!
sending...
