Kā es mācos uzticēties vīrietim 17.09.2013

Esmu vairākas reizes veidojusi attiecības, tomēr vienmēr kaut kas atgadījies – puisis piekrāpis, melojis, nevarējām atrast kopīgas intereses. Iepriekš tas licies pašsaprotami – ja neveidojas attiecības ar vienu cilvēku, tātad, vēl nav īstais un jāturpina meklēt kāds cits. Nešķita, ka no tiem, kas „ir nākuši man ceļā”, man kaut kas būtu jāmācās. Un, ja arī būtu, kā tad lai es zinu, kas tas ir?

Izlasot Arielas Fordas grāmatu „Dvēseļu radniecības noslēpums”, sapratu, ka arī man jāiedomājas tas cilvēks sev līdzās jau šodien, lai gan viņa nemaz nebija. Tad uzrakstīju internetā sludinājumu, ka vēlos iepazīties, bet nevis tā, kā parasti lasām sludinājumos par konkrētām vēlmēm – augumu, matu krāsu, nodarbošanos vai vaļaspriekiem, bet gan – ko es varu dot šim cilvēkam. Lasījumu statistika šim sludinājumam bija tuvu tūkstotim, tomēr atsaucās tikai divi – tie, ar kuriem man bija vienādas vibrācijas, nospriedu. Viss bija jauki… draudzējāmies, tikāmies, sapratu, ka tas ir Dieva sūtīts cilvēks, lai gan viņi visi tādi ir. Bet pirmo reizi man bija sajūta, ka man nav nemazāko šaubu, baiļu, ka varētu kāds mani piekrāpt, izmantot vai paspēlēties. Gandrīz bija pagājis gads, līdz redzēju saraksti internetā, kur mans draugs meklēja sarakstīšanos un tikšanās ar citām skaistā dzimuma sievietēm. Visbēdīgāk kļuva, kad redzēju, ka sarakstes notikušas visu draudzības laiku, ne tikai pēdējā mēneša laikā. Protams, jutos slikti, kā no „laivas izmesta”, šķita, ka pagātne nekur nav pazudusi, viss atkārtojās. Viņš paskaidroja, ka tas viss tāpēc, ka vēlējies sevi pārbaudīt – var vai nevar būt uzticīgs. Ticu un zinu, ka krāpis viņš nav, tomēr no tām sarakstēm man labāk nekļuva.

Tad es redzēju sapni, kurā viņš tiekas ar citu sievieti un es pāris minūšu laikā sakravāju mantas – viss notika ātri un man palīdzēji mani draugi, radinieki. Pamodusies es sapratu, ka prom es nemukšu, līdz beidzot nebūšu iemācījusies to, ko patiesībā man šī situācija mācīja – uzticēties vīrietim un mīlēt viņu tādu, kāds viņš ir. Tad es uzzīmēju savu dzīves karti, kurā pārskatīju visas savas attiecības un sapratu, ka tās ir līdzīgas. Un vienmēr es no tām aizeju/ aizmūku projām neko neiemācījusies. Paldies teicu savam draugam, ka ar savu rīcību man ir atgādinājis, kas man ir jāmācās un kam jālūdz piedošana pagātnē. Sapratu, ka tālāk dzīvē nevaru attīstīties, ja nepiedodu un neatbrīvoju savas sāpes, dusmas un notikumus no pagātnes. Beidzot bija ļoti viegli un tajā pašā laikā bailes, jo redzēju savas kļūdas -apzinājos, cik daudz ar sevi būs jāstrādā.

Kā es strādāju ar sevi, lai vairotu uzticību gan savam draugam, gan pati sev:

1)      Katru dienu es veltu laiku lūgšanām, kurās lūdzu, lai Dievs man palīdz uzticēties, būt mierīgai un vairāk dāvāt savu mīlestību partnerim. Lai Dievs palīdz man iet to ceļu, kas ir mans – būt harmonijā ar savu izvēli un savu būtību.

Lūgšanas skaitu brīvā formā – viss, kas ir manā sirdī, to arī lūdzu. Tas reti notiek mājās ar iedegtu svecīti, vairāk es dodos pastaigā pa mežu, kur arī sarunājos ar Dievu.

2)      Katru dienu padomāju par tām labajām lietām, kas mūs vieno, saista un iepriecina. Pasaku paldies Dievam, ka man ir iespēja būt kopā ar šo cilvēku šodien, jo Dievam noteikti ir savs plāns – kāpēc mums bija jāsatiekas. Es esmu atvērta Viņa plānam – paļaujos par visiem 100%.

3)       Katru dienu domās sūtu viņam savu mīlestību un labas domas. Mācos mainīt savu attieksmi – nevis vispirms redzēt to, kas man viņā nepatīk, bet pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir, jo arī es apzinos, ka neesmu nebūt ideāla. Un redzēju, ka lietas, kas man viņā nepatīk, ir arī manī pašā – gluži kā mans spogulis.

Kas ir mainījies, kopš dienas, kad sāku strādāt ar savu mācībstundu:

1)      Viņš ir kļuvis atbildīgāks un vairāk dalās savās sajūtās;

2)      Vairākkārt atgādinājis, ka mūsu attiecības ir uzlabojušās, kļuvušas sirsnīgākas un mīļākas;

3)      Kopš manī nav vairs domas „mukt projām”, viņš mājās darbojās vairāk – taisa plauktiņus, galdiņus, utt.

Portālā „Domātājs” izlasīju rakstu par attiecībām, ko rakstīja Jolanta Zemblicka, jāpiekrīt visam rakstītajam, šķiet, ka tas viss ir par mani:

„Ja Tu attiecības sāc veidot laikā, kad jūties vientuļš, Tu izmanto citus. Otrs cilvēks kļūst par līdzekli Tava gandarījuma gūšanai. Jebkuras attiecības, kuras Tu veido, jo nespēj izturēt vientulību, jau pašā sākumā kļūst nestabilas un sāk šūpoties. Un atceries, ja Tu veido attiecības, balstoties uz vientulību, Tu noteikti tās izveidosi ar kādu, kurš ir tik pat bezcerīgā stāvoklī kā Tu pats, tāpēc ka neviens cilvēks, izdzīvodams savu vientulību, nepievērsīs Tev uzmanību. Iespējams, ka Tu viņam simpatizēsi, bet viņš Tevi nemīlēs. Ja rīkosies, būdams vientulības fāzē, Tu gluži kā magnēts pievilksi sev tieši tādu pašu cilvēku; Tu atradīsi savu atspulgu. Divi ubagotāji, divi nelaimīgi un nožēlojami būs lemti sastapties. Un tad tie abi kopā spēs radīt daudz vairāk bēdu viens otram, nekā tad, ja tie būtu palikuši katrs savā vientulībā. Un tik ilgi, cik otrs cilvēks mums būs vajadzīgs, lai aizsegtu mūsu iekšējo tukšuma sajūtu, lai aizsegtu iekšējo neziņu un vietulību, attiecības agrāk vai vēlāk būs lemtas vilšanās un ilūziju sabrukšanas sajūtai. Kad šīs sajūtas sāk atkārtoties atkal un atkal, tā ir zīme, ka Tev no šāda veida attiecībām kaut kas jāiemācās – ikvienas attiecības ir eksperiments, kas jau laikus Tevi sagatavo kam īstam un patiesam, kas vēl tikai notiks.”

Man ir tāda sajūta, ka cilvēks, kas man ir līdzās, dots man tādēļ, lai es saprastu, labotu un mācītos savas kļūdas atzīt, piedot, tās labot… un dotos tālāk.

Autore: Arta