Kopējās situācijas (savas pieredzes) apraksts: no rīta vienojāmies ar meitu un mammu, ka vakarā dosimies uz operu, bet kad es izbraukšu no darba, tad viņām uzzvanīšu, lai sāk gatavoties un nāk gaida mani pie mājas ārpusē. Pēc darba vairākas reizes viņām abām zvanu un neviena uz maniem zvaniem neatbild. Tā vairākas reizes pēc kārtas, visu laiku braucot tikai zvanu un dusmojos. Negatīvā enerģija plūst gluži kā karstuma viļņi, dusmas lien ārā, seja un ķermenis paliek pilnīgi karsti. Liekas, ka būs vulkāna izvirdums ķermenī un manā galvā… Un viss tikai tāpēc, ka tuvākie cilvēki – meita un mamma nav sazvanāmas. Kā jau jebkuram cilvēkam liekas, priekš kam ir vajadzīgi mobilie telefoni, ja nav iespējams sazināties. Pašā dusmu karstumā jau es nedomāju, ka nekas jau slikts nav noticis, vienkārši meitai telefons pēc skolas vēl joprojām ir uzlikts klusuma režīmā un mamma virtuvē gatavo vakariņas un telefons atrodas somiņā guļamistabā.
Braucot nedomāju par ceļu, kas tur notiek, drīzāk tāds auto pilota variants, ceļš zināms, auto brauc pats, es tik zvanu un dusmojos… Negatīvā enerģija tik lielā apjomā, ka piebraucot pie luksofora mans auto vienkārši noslāpa… ārā spīdēja ļoti skaista saulīte, laiks apburošs tikai manā ķermenī dusmu vulkāns neļauj izbaudīt ne jauko laiku, ne braukšanas harmoniju. Acīmredzot, auto no manis uzņēma ļoti daudz negatīvās enerģijas un Dievs nolēma, ka pietiek, ar šādām dusmām nevar turpināt ceļu satiksmi, jo nebija nekādas koncentrēšanās uz ceļu un pārējiem satiksmes dalībniekiem. Auto vēl joprojām nevarēja iedarbināt, mēģināju sazvanīt vīru, diemžēl arī telefons bija vienkārši “uzkāries”. Tā, kā ārā spīdēja saulīte, tad tie pārējie ceļu satiksmes dalībnieki manam auto avārijas gaismas neredzēja un taurēja, nesaprata, kāpēc es stāvu pie luksofora un nekur tālāk nekustējos. Tajā brīdī likās, ka kaut kāds haoss notiek manā galvā un visapkārt. Par lielu laimi, Dievs man palīgā atsūtīja jaunu vīrieti, kurš pienāca klāt un bija gatavs palīdzēt. Es izstāstīju, ka kaut kas noticis manam auto, nevaru iedarbināt un telefons arī neļaujas uzzvanīt nevienam. Tad viņš laipni iedeva savu telefona numuru, piezvanīju vīram, lai brauc palīgā novākt automašīnu no milzīgā sastrēguma vietas. Tā, kā bija vakara sastrēgumstunda, tad kamēr atbrauca vīrs (pagāja aptuveni stunda), es sēdēju un lēnām nomierinoties domāju, ko gan es nepareizi esmu darījusi… Tā kā jau daudz biju lasījusi par Piedošanas mācību, tad sapratu, ka manas dusmas ir augušas augumā un es tās nespēju kontrolēt. Gaidīšanas laikā lūdzu piedošanu visiem, kurus esmu aizvainojusi ar savām sliktajām emocijām, nu protams, sāku sarunāties ar savu auto, ka viss noticis tikai manas vainas dēļ… Pašai kļuva krietni vieglāk.
Atbrauca vīrs, novilkām manu automašīnu stāvvietā pie netālu esošā lielveikala, jo pie luksofora auto nevarēja iedarbināt. Pēc kādām minūtēm 10, automašīnai atkal dega visas vajadzīgās lampiņas, lai to varētu iedarbināt un turpināt ceļu.
Krietns laiks bija patērēts savas dusmu eksplozijas dēļ, tāpēc uz operu šoreiz netikām, bet es sapratu, ka tikai katrs cilvēks pats var ietekmēt savu izvēli, savu ego, dusmas un attīstīties garīgi.
Secinājums: dusmu karstumā nesēsties pie stūres. Nevainot citus, viņi ne pie kā nav vainīgi. Visi ārējie apstākļi bija tā pakārtoti, lai es mācītos un kļūtu dzīves gudrāka.
sending...
