Kā es risināju problēmas 07.09.2017

Pirms iestājos Sokrāta tautskolā izglītības programmā Domātājs, es pat nenojautu, ka šeit būs iespēja paskatīties uz savu pagātni un saprast notikušā jēgu.

Elvitas piedošanas mācība mani uzrunāja vienā no pirmajām nodarbībām, kad runa gāja par slimībām un ķermeni, intereses pēc uzdevu jautājumu par savu sāpošo muguru krustu daļā, uz ko Elvita atbildēja, ka tas saistīts ar ekonomiska rakstura bailēm. Galvā uzreiz nobira saraksts ar visām bailēm, kas ar naudu saistītas, pie tam lielākā daļa no tām pat nemaz fiziski mani vēl nebija skārušas, ja nu vienīgi 2008.gada krīze. Tūlīt pat sev vaicāju, kādēļ es baidos, jo viss taču ir labi un piedevu sev par visām bailēm, ko manī iesēja filma Zeitgeist daudzus gadus atpakaļ, galu galā pats par faktu patiesumu tā arī neesmu pārliecinājies, kam nekavējoties sajutu sāpju vietā īsu muskuļu sasprindzinājumu un spēcīgu atslābumu. Kas tā bija par sajūtu, pat nevienu rītu pēc “Sveiciens Saulei” izpildīšanas tik labi mugura nebija jutusies, sāpju lokācijā pat silti palika! Tobrīd biju tādā eiforijā, ka pat neklausījos, ko Elvita tur stāsta.

Pēc pāris dienām mugura atkal sāka sāpēt tieši tajā pašā vietā, kas šķita dīvaini un centos saprast, kas tad tam varētu būt par iemeslu. Izprātot nevārēju, tāpēc samierinājos ar esošo situāciju, cerot, ka kādudien gan jau uzzināšu. Uzzināju tad, kad beidzot saņēmos un aicināju savu Tēti uz sarunu, kas bija nobriedusi gadiem. Man bija aizvainojums uz viņu par to, ka manā audzināšanā viņš īsti nekad nebija piedalījies, taču Elvitas mācība man lika aizdomāties, ka galu galā pats vainīgs. Tā nu trīcošu sirdi beidzot to izdarīju, izrunājāmies un es piedevu visu un pateicos par to, ko esmu caur to mācījies. Protams pēc visa tā palika vieglāk, kā arī tas nedaudz ir uzlabojis manas un Tēta attiecības.

Muguras sāpes atkal atgriezās. Nākamā uz strīpas bija mamma, bet tur situācija sarežģītāka, jo manus pagātnes grēkus viņa kategoriski atsakās piedot. Talkā nāca Elvita, kura mudināja piedot un lūgt piedošanu domās, ko arī uzreiz izdarīju, atkal tieši tā pati sajūta ar atbrīvošanos un siltumu. Mūsu savstarpējās attiecības kādu laiku nemainījās, bieži bija sarunas, kuras atgādināja par to, cik atšķirīgi esam, ko viņa vienmēr uztver ļoti jūtīgi, taču pēc katras tādas reizes es domās lūzu piedošanu un piedevu. Vienā dienā ne no kā, viņa mazliet atmaiga, mugura sāp mazāk, bet vai viņa ir patiešām piedevusi, nezinu, bet tur es neko mainīt vairs nevaru.

Muguras sāpes ir palikušas DAUDZ mazākas, ikdienā pat nejūtu to nelielo diskomfortu. Pieredzētais noteikti ir raisījis pārliecību par lielo piedošanas nozīmi un cenšos to atcerēties. Darbs ar to man vēl nav beidzies, taču es godīgi varu pateikt, ka ar sevi vajadzētu pastrādāt vairāk, ko pamazām arī cenšos darīt. Aicinu savus kursabiedrus izmantot Piedošanas mācību arī savā ikdienā un nebaidīties risināt arī lielas sasāpējušas lietas, atgādinot, ka vajag tieši tik daudz drosmes, lai tikai saņemtos un paspertu pirmo soli!

Autors: Atis