Agrs vasaras darbdienas rīts. Steidzos uz darbu – laiks, lai paspētu, līdz ar nagiem. Līst lietus. Ietves vidū peļķē sēž cilvēks. Man viņam jāiet garām. Ar acīm pārskatot ielu, saprotu, ka cilvēki viņam pagājuši garām. Kamēr tuvojos uz slapjas ietves sēdošajam cilvēkam, man pa galvu skrien juceklīgas domas – darbu nokavēšu, varbūt bomzis, sadzēries, lietus līst. Tomēr garām paiet nevaru un pajautāju, vai viņam nevajag palīdzēt. Viņš jūtas apjucis, saka – nācis no dežūras naktsmaiņā, nejauši paslīdējusi kāja, nokritis, vairs nevar piecelties. Piecelt viņu nav nemaz tik viegli, pats saka, galva esot mazliet dulla, kaut kur vajagot apsēsties. Turpat netālu pie veikala ir apmalīte, līdz kurai viņu aizvedu un piedāvāju izsaukt ātro palīdzību. No tā vīrietis atsakās, teic, ka lēnām došoties mājās, viņš tepat netālu dzīvojot. Mēs jau atvadāmies, taču, kad gribu doties prom, redzu, ka nekāds gājējs bez otra palīdzības viņš nav, tūlīt nokritīs atkal. Muļķīgi arī atstāt viņu vienu sēžam lietū. Īsti nezinu, ko tālāk darīt. Jautāju, vai nav kāds, kam piezvanīt. Jā, sievai, viņa esot mājās. Savu telefonu nevar atrast, es zvanu no sava, vīrietis sauc numuru. Adresāta nav, numurs sastādīts nepareizi. Redzu, ka viņš pārdzīvo, ka nevar atcerēties pareizu ciparu kombināciju. Lēnām mēģinām vēlreiz, šoreiz veiksmīgi. Atsaucas sieviete, cenšos neko nepārspīlējot izstāstīt situāciju, pasaku, kur atrodamies, sieva paspēj izstāstīt, ka viņam esot bijušas veselības problēmas, operācija vai kas līdzīgs – vairs labi neatceros – apsola tūlīt pat doties šurp. Pa to laiku vīrietis atžirdzis, saka paldies, ceļas kājās un saka – iešot sievai pretim. Man ir sajūta, ka, ja jau tik tālu esam tikuši, tad tagad tomēr man būtu jāsagaida sieva un tikai tad ar mierīgu prātu varu doties prom. Vīrieša sieva, ņemot vērā attālumu, ir klāt ļoti ātri. Satraukusies, bet tad ar zinātājas aci novērtē sev pazīstamu cilvēku, paķer viņu aiz rokas un promejot pasaka man paldies un jautā pēc telefona numura, uz ko atbildu, ka nevajag nekādu numuru. Es redzu, ka svarīgāk par visu viņai ir tas, ka ar vīru viss labi, kādi vēl tur pateicības vārdi. Tā arī jūtos vislabāk. Es patiešām no viņiem neko negaidīju. Pašai ap sirdi – labi. Sapratu, ka cilvēks ir cilvēks jebkurā situācijā – iereibis vai skaidrā. Lai arī man šķita, ka pagājis daudz laika, pulkstenī paskatoties, redzēju, ka tās bijušas vien nepilnas 10 minūtes.
sending...
