Kā es varu uzņemties atbildību par nākamajā dzīvē izdarītajām izvēlēm? 19.09.2023

Sintija jautā: Mēs tagad dzīvojam savu dzīvi un varam iet apzinātu Dievišķo ceļu. Es apzinos, ka es kustinu savas kājas, ka manī ir gars, kas grib attīstīties, ka manī ir dvēsele, kura arī grib, lai es attīstos. Man ir prāts, kurš loģiski domā, saprot, redz. Piemēram, ka es šajā dzīvē atstrādāju 30% no savas  karmas ( vēl paliek 70%). Kā ar nākamo dzīvi?  Es sevi vairs neatcerēšos, un prāts, smadzenes, kas man ir šobrīd, nomirs līdz ar šīs dzīves beigām..

Nākamā dzīve.. Jauns ķermenis, cits prāts, cits domāšanas veids.

Kā es varu atbildēt par to, ka arī nākamajā dzīvē turpināšu iesākto darbu, jeb dzēst karmu?

Tad var paiet atkal daudzas dzīves, un varbūt kādā momentā, es atkal jutīšu sevi, savu ķermeni un prātu, bet karma netika atstrādāta vairākās dzīvēs un tagad man jādzēš, piemēram, 80% karma? Un tā kā kādā no tālākajām dzīvēm degradējos, ( uzņēmu šos 80% karmu) – zemāks apziņas līmenis, man vairs nav saprotama, piem, domatajs.lv mācība, lai gan šajā iemiesojumā, mans prāts spēj saprast šo mācību?

Kā es varu uzņemties atbildību par nākamās dzīves tuvošanos pie Dieva, ja es nejutīšu sevi kā tas ir tagad?

Elvita Rudzāte atbild: Ar tām gudrībām, kuras būsim uzkrājuši garā līdz šīs dzīves beigām, mēs piedzimsim nākamajā dzīvē. Nākamajā dzīvē dzimšanas brīdī mūsu raksturs un domāšana būs tāda kāda tā būs šīs dzīves beigās, jo domāšanai nav nekāda sakara ar smadzenēm, kuras nomira iepriekšējā dzīvē. Piemēram, arī augsti attīstīts gars var saslimt ar kādu smadzeņu slimību un tāpēc nomirt, bet tas nenozīmē, ka viņš slimības dēļ pazaudēs garā uzkrāto gudrību. Viņš to nevarēs izmantot slimības laikā, bet nākamajā dzīvē, kad iemiesosies jaunā ķermenī, viņam uzkrātā gudrība būs līdzi un viņš to pielietos tiklīdz būs nepieciešamība.

Piemēram, sniedzot atbildes Domātājs.lv lasītājiem, bieži atbildes man pirms jautājuma izlasīšanas nav it kā zināmas, bet kad sāku rakstīt atbildi, atbilde it kā atnāk pati no sevis. Es zinu, ka vajadzīgā gudrība ir manā garā un tā izpaužas brīžos, kad tā ir nepieciešama. Respektīvi, es sāku atcerēties to, ko esmu zinājusi jau iepriekšējās dzīvēs. Kamēr gudrībai nav nepieciešams pielietojums, tā guļ it kā garā, bet tiklīdz nepieciešams pielietojums, tad tā atgādina par sevi jeb tu sāc atcerēties to, ko esi jau zinājis.

Apkārtējās vides ietekmē mūsu raksturs un domāšana mainās, bet nav teikts, ka mēs attālināsimies no Dieva jeb degradēsimies. Pat, ja tas kādu brīdi tā notiks, tad mēs sastapsimies ar tādiem dzīves pārbaudījumiem, kas mums liks aizdomāties par savām izdarītajām izvēlēm pagātnē un dos iespēju atgriezties atpakaļ uz pareizā ceļa.

Piemēram, es ļoti labi atceros to laiku, kad Dievs apturēja mani šajā dzīvē, kad biju novirzījusies no pareizā ceļa. Kad atgriezos uz pareizā ceļa, tad pie sevis domāju, kāpēc es novirzījos no ceļa, ja reiz zināju, ka tā nav pareizi? Pieļautās kļūdas bija nepieciešamas, lai virzītos tālāk un labāk izprastu tos, kas pieļauj līdzīgas kļūdas.

Tāpēc nevajag baidīties no tā, ka nākamajās dzīvēs pieļausi kļūdas un novirzīsies no pareizā ceļa, jo Dievs radīs tādus apstākļus, lai tu saprastu, ka esi pieļāvis kļūdas un varētu evolūcijā turpināt iesākto ceļu. Dievs neliek mums uzņemties atbildību par nākamajām dzīvēm. Lielo Skolotāju Mācībā ir teikts: “Nedzīvojiet nākotnē, jo jūs nezināt, kas būs nākotnē. Nedzīvojiet pagātnē, jo jūs nevarat mainīt savu pagātni. Dzīvojiet pareizi tagadnē, tad jums būs laimīga nākotne.”