Kā iegūt sirdsmieru attiecībās? 05.02.2019

Baiba jautā: Biju gandrīz gadu attiecībās, kuras izjuka daudzu strīdu un savstarpējās neuzticēšanās dēļ. Es iemīlējos tik ļoti, ka pasargājot attiecības pati tās postīju, ko sapratu tikai tagad. Bijušais puisis ir tāds kurš neizrādīs
jūtas, skaļi neteica, ka mīl mani, un man šķita, ka dzīvoju ar vīrieti kurš nemīl mani, jutos nenovērtēta. Attiecību laikā, es sūdzējos par to cik man iet slikti saviem tuvākajiem, tika doti padomi, lai ātrāk šķiros, jo es tagad sapratu, ka uzspiedu viņam arī ticību, ka ir Augstāki spēki. Šķiroties, es nejauši iepazinos ar pavisam citu puisi, kaut tas galīgi nebija manā plānā, bet kurš dāvāja no pirmā brīža komplimentus, dāvanas, veda uz restorāniem utt, deva to, ko nejutu iepriekšējās attiecībās..šķiroties es godīgi pateicu, ka ir radušās citas simpātijas pret kādu, un es nedevu izrunāties mums, bet aizbēgu no attiecībām uz otrām, jo uz to brīdi šķita, ka tā nav nejaušība un ka manā dzīvē ir ievests jauns cilvēks.

Viņš centās ar mani izrunāties, bet es nogriezu visus sakarus. Tagad būs gandrīz 6 mēneši, kā esmu šķīrusies no bijušā un esmu attiecībās ar ļoti labu cilvēku, kurš meditē, fokusējas uz darbiem, ļoti mīļš utt. Pirms jaunā gada nolēmu uzaicināt uz tikšanos savu bijušo un izrunāties, jo pēdējo 2 mēnešu laikā, es jūtos iekšēji nelaimīga, un tad sapratu, ka pārmetu bijušam to kāds viņš ir, redzot, ka šajās attiecībās es esmu tāda pati pret citu. Mēs satikāmies, izrunājāmies, es paprasīju piedošanu. Un viņš varēja redzēt kad ir sāpināts. Tikšanās iemesls sākotnēji bija izrunāt to, ka māsas un māsīcas draugi ir kopēji mums abiem un var nākties negaidīti tikties. Pagāja gandrīz mēnesis un nejauši ienākot ciemos pie māsas, es viņu tur sastapu, jo bija ciemos pie māsīcas puiša. Man iekšēji viss notrīcēja, sajūta, ka paralizējos no tā, kad ieraudzīju viņu, dzirdēju sitamies savu sirdi. Viņš nākamajā dienā uzrakstīja, ka
vēlas mani satikt un izrunāties, jo pamanīja, ka nav man vienalga. Šoreiz mēs runājām 4h un izrunājām visu mierīgi-paprasījām viens otram daudz piedošanu un viņš nožēlojis, ka nav pratis mani novērtēt, ka bērnībā viņam neviens nav teicis vārdus ”mīlu tevi”, ka viņš tagad saprot arī kāpēc es aizgāju pie cita, un lūdza par to piedošanu, teica, ka zin tagad kad esot kaut kas debesīs, un ja ne šādi notiktu tad viņš to nesaprastu, ka tomēr viņš esot egoists tik liels kā runāja, un bezemociju cilvēks. Viņš atzinās, ka mani ir mīlējis un tagad neesot kopā vēl vairāk, ka mēģinājis uzsākt attiecības ar citu, bet nespēj pat bildes kopīgās izdzēst, jo saprot to, cik ļoti mīl. Ka koncentrējies daudz uz darbu, vēlējies tuvākā nākotnē ar mani ģimeni, strādājis un domājis, jau par mūsu nākotni, bet es vislaik pārmetu, ka viss ir
slikti, nezinot viņa mērķus.

Es pirmo reiz dzīvē kādu esmu tik ļoti mīlējusi, ka pati biju lielākoties vainīga un dzīvojot ar pašreizējo puisi, kurš tik daudz zina par garīgām lietām, lasa grāmatas un ir tik sirsnīgs, ja pašā sākumā man šķita, ka mīlu viņu, tad es sevi vislaik mānīju, jo jau otrajā mēnesī tā pat domāju kopā esot par bijušo puisi, sev stāstot, ka tādu cilvēku kāds ir tagad esmu vēlējusies. Bet laikam ejot es saprotu to, ka mīlu joprojām citu cilvēku, bet dzīvoju ar citu,  baidos, palikt viena. Un vēl ieteikumi no radinieku puses, ka tagadējais ir pavisam citādāks kā bijušais, ka no tāda ātrāk projām, bet palikt ar šo.

Mans jautājums ir tāds, kā atrast sirdsmieru, kā man nepieļaut kļūdu dzīvojot tālāk, ja zinu, ka bijušo ļoti mīlu, bet aizbēgu no attiecībām un uzsāku jaunas, jo uz to brīdi es biju un jutos laimīga, bet saprotu arī to, ka ar šo labo cilvēku kuru esmu tagad, es mīlu, bet ne kā savu vīrieti. Bet cilvēku kuru vienkārši negribas pazaudēt. Un viņš jūt, ka manī kaut kas sāp un ka nesaku viņam kaut ko. Ko man darīt? Kā man tikt ar šo situāciju galā? Vai man šķirties no šīm attiecībām ? Ja sirdī un prātā ir cits, kuram es kaut kur esmu vislaik ticējusi, ka viņš ir labs, un ka spēj mainīties. Un pēc pusgada es satiekot viņu, redzot un dzirdot, es redzēju, to, ko gaidīju visu laiku kad bijām kopā. Es nevēlos nodarīt šim cilvēkam pāri kurš mani mīl un ciena, bet grūti dzīvot tālāk, ja mana pagātne ir tagadnē nezinot, kas būs tālāk. Es nezinu kādai man būt tālāk un kā tagad dzīvot.

Elvita Rudzāte atbild: Vispirms Baibai ir jāizprot savas neapgūtās mācības, kuru dēļ viņa šķīra iepriekšējās attiecības un tagad jau svārstās šajās attiecībās. Viena no galvenajām neapgūtajām mācībām ir prasme mīlēt bez nosacījumiem, otra – dzīvošana ilūzijā un gaidās. Trešā – bezatbildība, dzīvojot kopā ar vīrieti nereģistrētās attiecībās. Baibas pieredze parāda, ka tiklīdz tu saņem to, ko esi gaidījis, tev nemaz to nevajag, jo tu dzīvo jaunās gaidās. Tagad viņa dzīvo gaidās pēc bijušā puiša. Ja viņa aizies atpakaļ, tad atkal dzīvos jaunās gaidās un nejutīsies laimīga. Pie vainas nav viņas puiši, bet gan viņa pati, kas nav sapratusi savas neapgūtās mācības. Tieši tāpēc viņā nav sirdsmiera. Viņa domā, ka sirdsmiers ir saistīts ar ārējo pasauli – viņas attiecībām, bet tā tas nav. Sirdsmiers ir tad, kad cilvēks jūtas laimīgs savā sirdī. Bet Baiba gaida, lai vīrietis padarītu viņu laimīgu. Tā ir neiespējamā misija, vīrietis to nevar izdarīt.

Mans vienīgais padoms Baibai ir sākt strādāt ar sevi un izprast savas neapgūtās mācības. Kad cilvēks ir izpratis savas neapgūtās mācības, tad viņš spēj būt kopā laimīgs ar ikvienu cilvēku, ko Dievs viņam dāvā. Iesaku Baibai piedalīties nometnē “Mīlestības brīnums” (informācija šeit), lai labāk izprastu kas ir galvenais laimīgu attiecību pamatā.