Sieviete jautā: Rakstu izmisumā. Ilgstoši netieku galā ar dzīves situāciju, jūtos kā slazdā, izmisusi. Lūgums manu vārdu neminēt vai mainīt.
Es ar vīru un trīs dēliņiem dzīvojam pie vecāsmātes dzīvoklī. Agrāk, kad atnācu uz to dzīvot, vecmātei visādi izdabāju un palīdzēju, un viņa savukārt solīja, kad man palikšot dzīvoklis. Tā nodzīvojām 10 gadus. Bet kad apprecējos un apbērnojos (bērni un ģimene kļuva par manu prioritāti) sākās cita dziesma. Nu jau nākošos 10 gadus mūsu attiecības tikai pasliktinās. Esam nosaukti par sūda īrniekiem, un varam tīties prom, ja nepatīk. Kaut gan komunālos rēķinus maksājam mēs, un mūsu večiņa, pensionāre (84) var krāt zeķē.
Bet mans izmisums ir par to, kad man un manai ģimenei ir atņemta māju sajūta. Mēs tur katru dienu ļoti slikti jūtamies Jo: večiņai ir tagad jau smagā formā urīna nesaturēšana, un saimniece savā mājā, kā grib, tā uzvedās un pamperus nēsāt atsakās. Vēl viņa ir pārcietusi 2 insultus, no kuriem palīdzēju tai izķepuroties. Tagad, lai ko es teiktu, nekas nav pareizi. Stulba es esot. Savas divas istabas jau ļoti sen liekam uz atslēgām, jo viss tiek izlodāts un mums vislaik pamācības norādītas- kā dzīvot, ko ēst, ko vilkt un kur iet. Protams, kad es ar ģimeni cik vien iespējams mēģinām distancēties no viņas. Bet ar urīna smaku neko nevar izdarīt, tā ir un viss. Katru dienu beržam koptelpas. Tas ļoti nomāc.
Aiziet citur dzīvot mums iespējas nav, jo bērni vēl nav patstāvīgi. Un sirdsapziņa neļauj pamest likteņa varā jau stipri veco un slimo vecmāti (mēle gan tai ir lunkana un neganta). Saprotu, kad pati es ar to galā netieku, un nezinu kur padomu ņemt. Manī aug milzīgs riebums pret to dzīvokli-krātiņu. Es tur nemāku un negribu dzīvot, bet esu spiesta tur būt, jo mājās solis prasa daudz laika (abi ar vīru esam uzauguši savrupmājās). Manī aug riebums pret vecmāti. Es mocos ar depresijām, jau cieš arī mana ģimene.
Paldies par jūsu Piedošanas mācības lekcijām.Tās uz kādu brītiņu palīdz izrauties no bezcerības. Tas ir kā balzāms dvēselei. Pēc būtības esmu mākslinieciskās dabas cilvēks. Un ar ezotēriskām lietām esmu sen pazīstama. Savukārt mana vecmāte ir 100% praktiskās dabas cilvēks. Tāpēc nesaskaņu cēloņi man ir saprotami. Bet es neredzu ceļu, kā no tā murga tikt laukā, jo spēkā vairs nav un veselība sāk ciest.
Elvita Rudzāte atbild: Vecmāmiņa ir liels skolotājs sievietei un viņas ģimenei. Viss tas, ka sievietei nepatīk vecmāmiņā, tās ir viņas neapgūtās mācības. Nav izprasts Dievišķais Došanas-ņemšanas likums, kā arī Pateicības mācība, piemēram, par iespēju, ka ir kur dzīvot. Sieviete gaida sava darba novērtējumu, nav vēl iemācījusies dot neko negaidot pretim. Darba ir daudz, daudz neizprasto mācību, tāpēc rakstiski es nespēšu palīdzēt. Lai izprastu savu dzīvi kāpēc notiek tā kā notiek, iesaku sievietei piedalīties kādā no Sokrata tautskolas pasākumiem, atbalsta grupām vai nometnēm. Vairāk par Sokrata tautskolas piedāvātām iespējām saņemt palīdzību varat lasīt šeit.