Līga jautā: Esmu kopā ar savu vīru 11 gadus, precējušies esam 4 gadus. Ir piedzimuši divi bērni – 3 gadus un 6 mēnešus veci. Izklausīsies pavisam jocīgi, ko es rakstu, bet situācija ir tāda, ka, jau iepazīstoties ar šo cilvēku, izjutu sevī pretestību. Iekšējā balss teica – nevajag Tev šīs attiecības. Visu laiku bija sevis pierunāšana, maldināšana. Kaut kas jau arī viņā man patika, bet tikai tagad saprotu, ka ne jau tāpēc bija jāveido attiecības. Gāju prom, nācu atpakaļ. Biju nelaimīga. Domāju, apprecēšos, tad varbūt kaut kas mainīsies. Bet, protams, ka nekā. Vienīgi maldi. Esmu nelaimīga. Bērniņi mazi. Aiziet nevaru viņu dēļ, jo tētis tik ļoti mīl savus bērnus. Es visu laiku esmu gājusi pret sevi. Pieķēros, tikai tāpēc, ka bērnībā tiku atstumta no vecāku puses. To arī saprotu tikai tagad.
Kā jūs domājat, Dieva spēkā, ir iespējams šito ārprātu mainīt? Man ir lēmumu mīlestība, bet sajūtas – vienaldzība,riebums. Pirms 3 mēnešiem sāku iet draudzē, meklēt Dievu, liekas,ka kļūst nedaudz citādāk. Lūdzu, slavēju.
Ja būs šķiršanās, viņš vēlas bērnus dalīt – puiku sev. Vai tāda ir normāla pieredze? Manuprāt, labāk, ja abi dzīvo pie viena no vecākiem un otram ir brīva piekļūšana abiem, cik vien vēlas. Es ļoti vēlos, lai ģimene ir kopā. Bet nespēju vairs dzīvot tā, ka dzīve man slīd garām, esmu krātiņā. Tas nav paredzēts man.
Elvita Rudzāte atbild: Dievišķais likums nosaka: “Ko Dievs savedis kopā, tos Viņš var tikai šķirt.” Tāpēc es runas par šķiršanos uzņemu kā nesaprātīgas. Neviens man neiestāstīs, ka nav iespējams iemīlēt otru cilvēku, jo mīlestība ir visur un visā, tātad arī visos cilvēkos. Runa ir par ko citu – PAR VĒLMĒM. Līga ir iztēlojusies sev citu dzīvi un vēlas dzīvot citādāk, un viņas vīrs nespēj nodrošināt viņai tādu dzīvi kādu viņa gaida, tāpēc viņa uzskata, ka ir nokļuvusi krātiņā. Tikai viņa nezina, ka krātiņā viņu ir ieslēgušas viņas VĒLMES nevis esošā dzīve.
Dieva pielūgšana, tas ir brīnišķīgi, bet ar to ir par maz. Svarīgi ir mainīt savu attieksmi pret dzīvi un apgūt neapgūtās mācības. Kā jau teicu, Līgas neapgūtā mācība ir vēlmes. Ja viņa samazinātu savas vēlmes līdz minimumam, viņa ne tikai vārdos novērtētu savu vīru, bet izjustu siltumu pret viņu, kas ir jūtas un mīlestība.
Man nav tiesību iejaukties Līgas dzīvē, atbildību par savu dzīvi viņa uzņemas pati. Ja viņa vēlas iegūt šķiršanās pieredzi un no tām izrietošās sekas, tad es viņai to nevaru liegt un arī Dievs viņai to neliegs, jo katram cilvēkam Viņš ir devis brīvu gribu.
Ja tomēr Līga vēlas mācīties un risināt ģimenes problēmas, tad iesaku viņai kopā ar vīru vai vienai apmeklēt Sokrata tautskolā manis vadīto Ģimeņu atbalsta grupu.
Attiecībā par bērnu dalīšanu varu teikt tikai vienu, bērniem ir nepieciešami abi vecāki un iespēja vienādu laiku pavadīt kopā ar abiem vecākiem. Bērnu dalīšana atņem bērnam otra vecāka klātbūtni un sava brāļa vai māsas klātbūtni. Tāpēc es neiesaku vispār domāt par šķiršanos un bērnu dalīšanu, bet sākt risināt ģimenes problēmas. Visas problēmas var atrisināt, un šeit palīdzību vienmēr sniedz Dievs, ja tikai vecāki ir gatavi savu savstarpējo mīlestību attīstīt. Līga nejutīsies laulības krātiņā, ja atvērs savu sirdi mīlestībai pret vīru. Ticu, ka viņa šobrīd to nespēj izdarīt, tāpēc nepieciešams ar sevi strādāt, atbrīvot mīlestības plūsmas barjeras jeb stresus. Tāpēc svarīgi ir izprast Dievišķos likumus un mācības, kas palīdz mainīt attieksmi pret dzīvi un tuviniekiem. Atcerieties, ka katrs pats ir savas laimes kalējs. Nekad nelieciet laimi citam klēpī, jo tad jūs noteikti sastapsieties ar vilšanos. Ārpasaule nespēj mūs darīt laimīgus, tikai mēs paši savā sirdī jūtam laimes izjūtu un līdz ar to arī ārpasaule spēj mūs iepriecināt.