Marija jautā: Strādāju sociālā dienestā. Darba kolēģi pārsvarā ir jauki, bet priekšniece mums ir vienkārši briesmīga. Kā sociālā dienesta vadītāja viņa atļaujas visus nepārtraukti apvainot, pazemināt, noniecināt, izturas tā, it kā viņa būtu Dievs, visgudrākā un labākā, bet pārējie – tādi, kuri te aiz viņas līdzjūtības strādā. Pašai gan nepilnības ir vairāk kā vajag. Pat gramatiski pareizi teikumu nespēj sastādīt bieži vien, bet ja kāds cits pieļaus kaut mazāko kļūdiņu – pat ar trīsstāvīgiem vārdiem atļausies mētāties. Visas savas kļūdas viņa noveļ uz darbiniekiem. Šim briesmonim mēdz būt arī miera periodi, kad viņa vienam otram darbiniekam tā kā kaut kur “panāk pretim” (lai gan tas visbiežāk ir tikai
loģiski darba līguma un darba apraksta ietvaros), bet tas nav ilgi. Esam ievērojuši, ka vistrakākā bieži vien viņa kļūst uz pilnmēness laiku. Arī klientus viņa reizēm atļaujas “pasūtīt dirst” – vārda tiešā nozīmē. Jā, un tāda ir sociālā dienesta vadītāja, kurai būtībā strādā palīdzības sfērā un tam būtu jābūt sirds aicinājumam.
Pašai viņai ir daudz naudas (meita -miljonāre) un tiem, kuriem nav tādi apstākļi, šķiet, viņas acīs nav sevišķi cienījami cilvēki. Lieta tāda, ka visi no viņas baidās, cieš; daudziem kolēģiem ir sabojāta veselība (pašai priekšniecei tā arī nav tā labākā), bet neviens neuzdrošinās pret viņu sacelties- visi baidās pazaudēt darbu. Ir arī daži divkoši, kuri tāpat cieš no šīs priekšnieces, bet izdevības gadījumā būs viņai teju labākie draugi un palīdzēs vēl citus “pagremdēt”. Kad reizi pa 4 gadiem nāk pašvaldību vēlēšanas, tad, tām tuvojoties, priekšniece pēkšņi izmainās pa 100 grādiem – pēkšņi viņai ir labākie darbinieki un lieliska komanda (parastā ikdienā viņa citiem var stāstīt, ka visi viņas darbinieki ir idioti; smaga aprunāšana vispār ir viņas lielākais hobijs, bet tajā pašā laikā viņai liekas, ka visi pārējie to dara), jo pati regulāri kandidē vēlēšanās un viņai ir sava partija. Tajā laikā viņa savādāk izturas arī pret klientiem, mēģinot panākt, lai visi būtu apmierināti gan pabalstu, gan attieksmes ziņā.
Jautājumi tādi – kāpēc šādam cilvēkam (priekšniecei) ir dota tāda vara? Kāpēc visi no viņas baidās un samierinās ar situāciju? Kā vispār būtu
pareizi rīkoties šādā situācijā, nepametot darbu, jo, es uzskatu, ka darbs ir jāatstāj tam, kurš nav piemērots, nevis labam darbiniekam, kādi būtībā arī mēs visi viņai esam.
Elvita Rudzāte atbild: Varu dod Dievs. Tas ir ļoti smags pārbaudījums jeb karma, un priecājieties, ka jums nav šāds pārbaudījums jāiztur. Marijas priekšniecei ir dubulta karma, jo strādāt par sociālā dienesta vadītāju, tā ir īpaša iespēja dzēst savu karmu. Ja cilvēks šo darbu veic bez mīlestības tikai savtīgos nolūkos, tad karma netiek dzēsta, bet vairota.
Ja cilvēks pret citiem ir negatīvs, jūtas pārāks, tas nozīmē, ka patiesībā viņš ir nelaimīgs ar kompleksiem. Nevienu cilvēku nevar pāraudzināt kāds no malas, cilvēks var mainīties tikai pats. Negatīvi noskaņotam cilvēkam var palīdzēt kolēģu mīlestība. Ja kolēģi ar savu piemēru parādīs priekšniecei, ka vienalga viņu mīl tādu kāda viņa ir, tad priekšniece neapzināti sāks mainīties, jo arī viņa gribēs līdzināties mīlošajiem kolēģiem. Tas, ka kolēģi samierinās ar situāciju, patiesībā ir pareizi, jo viņiem nav jākoncentrējas uz priekšnieci, bet gan uz savas karmas dzēšanas iespēju, palīdzot ar mīlestību cilvēkiem, kuri vēršas sociālā dienestā pēc palīdzības.
Es iesaku Marijai vispirms pameklēt sevī negatīvās īpašības, kuras kaitina priekšniecē un kolēģos. Atcerieties mācību – visu, ko redzi citos, attiecas uz tevi pašu. Tad, kad Marija būs atbrīvojusi savu negatīvo, tad viņai būs iespēja piedzīvot brīnumu. Es nezinu kāds būs šis brīnums, bet kolektīvā situācija mainīsies vai arī Marijai tiks piedāvāts cits darbs. Visas pārmaiņas sākas ar indivīdu un nevis ar vadību. Ja cilvēks mainās, no viņa sāk izplūst gaisma, kas apņem tuvākos un kolēģus. Tālāk vēlēšanās mainīties nemanot pielīp arī pārējiem un gaismas spēks kļūst arvien lielāks līdz apņem pašus negatīvākos cilvēkus, kas arī ir gatavi sākt strādāt ar sevi un mainīties. Pietiek ar vienu garā stipru cilvēku, lai sabiedrība tam sekotu.