Ļoti bieži cilvēki saka, ka izprot mācību ar prātu, bet tas nepalīdz viņiem nomierināties jeb atgūt dvēselē mieru. Kāpēc tā?
Dvēselē miers iestājas tikai tad, kad gars caur gūto mācību ir kļuvis gudrāks. Gars nav prāts. Tāpēc ar prātu izprastais ne vienmēr palīdz nomierināt nemierīgo dvēseli.
Ar sirdi cilvēks spēj pieņemt tikai tad, kad izprot neapgūto mācību, ko konkrētā situācija māca. Ar to arī jāsāk, jāuzdod sev jautājums, ko nepatīkamā situācija māca? Labi, ja atbildi sniedz sirds, bet ne visiem tā tas būs, un šajā brīdī talkā jāaicina prāts, kam ir garīgas zināšanas jeb dzīves gudrība, bet zināšanas var gūt tikai apgūstot Dievišķo Zinātni. Jo labāk cilvēks pārzina Dievišķos likumus un mācības, jo vieglāk viņš ar prātu spēj izdomāt atbildes. Kad prāts ir atradis pareizo atbildi, tad sirds iegavilējas un cilvēks atveras piedošanai gan citiem, gan sev un dvēsele nomierinās, savukārt gars ir uzkrājis jaunu dzīves gudrību.
Piemēram, cilvēks nespēj izprast, ko māca situācija, kura viņā ir radījusi aizvainojumu? Ar prātu viņš sevi nomierina, jo izprot cilvēku, kas radīja aizvainojumu, bet sirds ir nemierā, jo nav saprasta neapgūtā mācība. Šādās situācijās ķermenis signalizē ar veselības problēmām, lai neļautu cilvēkam novērsties no neapgūtās mācības.
Es ieteiktu nepārdzīvot, ka uzreiz visu nesaprotat (pārdzīvo tie, kas grib lepoties ar panākumiem). Galvenais ir mācīties un iet uz priekšu. Prātu var attīstīt, bet vēl svarīgāk ir attīstīt garīgumu un atgriezties pie Dieva, jo visas dzīves gudrības tiks paņemtas līdzi uz nākamo dzīvi. Tikai cilvēks, kas ir izdarījis izvēli atgriezties pie Dieva, spēj uztvert Dievišķā Zinātnē rakstīto gan ar prātu, gan ar sirdi.
Nedrīkst iekrist otrā galējībā, kad cilvēks atsakās attīstīt prātu jeb savu intelektu, domājot, ka viņam ir pietiekami ar garīguma attīstību, kas palīdzēs sadzirdēt sirdi. Dabā viss ir līdzsvarā. Tāpēc nedrīkst noliegt prāta attīstības nepieciešamību, jo tie, kas neattīsta intelektu, apstāsies arī garīguma attīstībā. Visas garīgās prakses attīstīt garīgumu būs nelietderīga laika izšķiešana, jo Dievs vēlas redzēt līdzsvarotu abu pušu – prāta un sirds attīstību.
Piemēram, Avatārs Šri Satja Sai Baba iemiesojuma laikā Indijā aicināja savā komandā attīstīt izglītības iestādes tikai cilvēkus, kam bija ne tikai augsti sasniegumi garīguma attīstībā, bet īpaši augsti sasniegumi intelekta attīstībā – profesorus. Lai arī Sai Babas Mācībā ir teikts, ka prāts ir traks pērtiķis, kuru nepieciešams savaldīt, Viņš ļoti labi apzinājās, ka prātu var savaldīt tikai zināšanas. Kad prāts ir mierīgs, tad cilvēks spēj sadzirdēt arī savas sirdsbalss teikto jeb izprast mācību ar sirdi. Kad prāts ir nemierīgs, tad sirdsbalss teiktais paliek nesadzirdēts un mācība paliek neizprasta. Sirdsbalss runā vienmēr, bet ne vienmēr cilvēks spēj to sadzirdēt.
Tāpēc tik svarīga ir tāda laicīgā izglītība, kura līdzsvaroti attīsta intelektu un garīgumu. Kamēr laicīgā izglītība koncentrēsies tikai uz prāta attīstību, ignorējot sirdsgudrības attīstības nepieciešamību, tikmēr nevaram gaidīt vispārēju cilvēces attīstību un mieru pasaulē.
sending...
