Kā izveseļoties no ļaundabīgā audzēja 08.09.2012

Sveika, Elvita,

gribu pastāstīt Tev par to, kā man gāja un iet pēc mūsu sarunas. Tā bija tāda nopietna saruna, un paldies Tev, ka kārtējo reizi esi iedevusi man vielu pārdomām. Pēc sarunas bija mazliet pasmagi, jo Tu man atsedz manu dvēseli, bet pēc tam, kā es jau minēju – es salieku visu pa plauktiņiem, ko runājām, un pamazām sakārtoju savu domāšanu.

Šodien sazvanīju savu ārsti onkoloģijas centrā – viņa teica, ka man pusotras tabletes vietā tagad ir jādzer viena tabletīte. Man liekas, ka tas taču ir labi, vai ne?  Neko precīzāk par analīžu rezultātiem nestāstīja, kad tikšu pie viņas, paskaidros tuvāk.

Par manām ķermeņa sāpēm runājot – es atbrīvojos no sāpēm labajā krūtī. Es joprojām nezinu, kas bija pie vainas, vai “bailes, ka mani nemīl”, vai vainas izjūta, un nezinu, pret ko, bet es mēģināju piedod visiem, kas man ienāca prātā un kas varētu būt saistīti ar maniem stresiem. Krūts nesāp, bet es turpinu strādāt. Arī mēģināju atvērt savu mīlestības čakru uz mammu. Brīvdienās biju ciemos laukos (viņa dzīvo Latgalē), man liekas, ka man pamazām pamazītiņām sanāk. Laukos ir arī mani visi mirušie radi, biju pie viņiem kapos un parunājos ar viņu gariem savās domās. Varbūt mana vēršanās pie viņiem, mīlestības sūtīšana un visa piedošana, spēs atpestīt mani no slimībām, kā arī manus bērnus no smagas karmas. Savu dienasgrāmatu, kas man bija, sadedzināju uz liela, liela sārta, kur dedzināju sausos zarus. Man ir tagad jauna – sirdsgudrību un labo domu grāmata, par sirdsgudrību nav daudz, ko pierakstīt – jo tādas vienkārši manī pagaidām nevar rasties ikdienas, bet labu domu gan ir pavairāk.

Kopumā nolēmu arī piebremzēt, zinu, ka negribu un nedrīkstu gaidīt ātrus rezultātus, vienkārši jāstrādā. Bet es esmu vēl ceļā, tāpēc man brīžiem nesanāk – neko negaidīt un dzīvot lēnāk. Es cenšos un man ir neizsakāms prieks, ka ķermenis tiešām reaģē. Ārstus likšu kādu laiku mierā. Neiešu nedz uz sonogrāfijām, nedz arī iesaldēt čūlu uz kādu pusgadiņu.

Jaunas atziņas savu sajūtu un domu mudžekļa atritināšanai atrodu Lūles Vīlmas grāmatās, es burtiski tās apriju ar savu interesi par to, ko viņa raksta (īpaši man patika viņas teiktais par bērna gariņu – tas man paver pavisam citu skatījumu uz lietām, apbrīnojami!). Laikam man ir tagad tāds periods, ka es alkstu tādu zināšanu. Kopumā ikdiena tagad ir tāda kā mozaīka – nāk kaut kas tumšs – sāpes vai domas, bet es zinu, ka varu tās pārvarēt, un, ja izdodas, tad nāk kaut kas gaišs. Notiek tumsas un gaismas cīņa. Mazliet tā dīvaini ir tas, ka viss ir mazliet pagaidām sarežģīti, un man vairs neiet, kā man gāja agrāk – kā vienkāršam cilvēkam, kurš varēja atļauties būt vienkārši cilvēks: slimot, domādams, ka tā vienkārši ir slimība, būt nomāktam un domāt, ka tā ir laika prognoze, kas ietekmē, dusmoties uz citiem un domāt, ka viņi paši pie tā ir vainīgi. Tā dzīvot laikam bija vienkāršāk, bet noteikti ne labāk. Mani apkārt neviens nesaprot (izņemot Tevi), mans domu gājiens citiem ir par sarežģītu. Nejūtos vientuļi savā dzīvē, bet domāt tā, kā citi nedomā un nesaprot, ir izaicinājums. Protams, viņiem tā arī nav jādomā, jo tā nav viņu karma, un visiem nav jābūt tādiem, kā es.

Ak, Elvita, varbūt tad, kad būšu sirdsgudrāka……varbūt es varēšu nevis rāpties cīnoties, bet peldēt pa dzīvi kā pa straumi…? Man ir jābūt laimīgai šeit un tagad, bet es te prātoju, kas būtu, ja būtu… dumji no manas puses, bet pagaidām man ir mazlietiņ smagi rāpties smilšainā kalnā.

Paldies Tev, ka esmu sastapusi Tevi savā ceļā!

P.S. Elvitas piebilde: šī sieviete pilnībā izveseļojās no ļaundabģā audzēja un pēc izveseļošanās ir izveidojusi laimīgu ģimeni un dzemdējusi pirmo bērnu.

Autore: Elvita Rudzāte